“Mēs tagad esam bezpajumtnieki”
Sallija Benfelde    12.04.2022

 

 

Ar ukraiņu ģimeni iepazinos Cēsu bēgļu centrā, viņu stāsts par gaŗo ceļu no dzimtās Mariupoles līdz Latvijai līdzinās daudzu citu ukraiņu stāstam. Viņi aizbrauca vēl pirms pilsēta kļuva par drupu lauku, no kuŗa izkļūt nu jau ir gandrīz neiespējami un iedzīvotāji nedēļām ir spiesti slēpties pagrabos, bez ūdens, pārtikas un zālēm, bez medicīniskās palīdzības un, protams, bez elektrības un siltuma. Taču viņiem paveicās, jo no pilsētas aizbrauca kaŗa pirmajā dienā. Vispirms ģimene devās uz Čerkasiem, bet jau kaŗa otrajā dienā pilsētā sāka skanēt gaisa trauksmes, uz ceļiem jau stāvēja ukraiņu kontrolposteņi, jau bija dzirdams, kā tālumā sprāgst šāviņi. Ģimene nolēma braukt tālāk uz Rietumu pusi. Divas nedēļas ģimene nodzīvoja viesnīcā pie Černovciem, cerot, ka kaŗš beigsies un varēs atgriezties mājās, bet tad saprata, ka jādodas tālāk, jo kaŗš būs ilgs – jāmeklē, kur dzīvot un strādāt, jādzīvo tālāk. Polijā palīdzību bēgļu centros ģimene nav meklējusi, jo jau zinājusi, ka dodas uz Latviju, nav arī braukuši pa lielajām austostrādēm, lai nebūtu jāstāv sastrēgumos, centušies nebraukt caur pilsētām. 

 

 

Vectētiņš Mikola (84), viņa vedekla Valentīna (55) un mazmeitiņa Tatjana (29) saprot, ka viņiem ir veicies, jo no Mariupoles ar savu mašīnu aizbrauca kaŗa pirmajā dienā. Līdz Ļvivai ģimeni aizveda Mikolas dēls, kuŗš palika Ukrainā, lai palīdzētu kaŗā pret iebrucējiem. Sergejs (55) ir tālbraucējš šoferis un tagad ar savu darba mašīnu pārvadā visu armijai un arī iedzīvotājiem nepieciešamo. No Ļvivas līdz pat Cēsīm pie vieglās automašīnas stūres sēdēja Valentīna. „Ar automašīnu braucu jau sen, savu pilsētu zināju no galvas, bet svešā valstī un pilsētā ir grūti, tas ir pavisam citādāk,” skaidro Valentīna. Tatjana, vēl esot studente, kādā starptautiskā studentu pasākumā Polijā iepazinās ar latviešu meiteni no Raiskuma, viņas sāka draudzēties, un latviete aicināja mariupoliešus braukt uz Raiskumu, kur latviešu ģimenei ir sava ģimenes māja. „Mums tagad ir labi, latviešu draugi mums savā mājā ierādīja divas istabas, palīdz kārtot visus vajadzīgos dokumentus, visu paskaidro. Māja ir mežā, tur ir tāds klusums! Mēs esam pateicīgi latviešiem par palīdzību un atbalstu, cilvēki ir tik sirsnīgi un iejūtīgi,” stāsta Valentīna bet tad, asarām acīs, balsij aizraujoties, saka: „Mēs tagad esam bezpajumtnieki, mums ir tikai vieglā automašīna un tas, kas mugurā. Mums bija labs trīsistabu dzīvoklis 6. stāvā, ar skaistu skatu uz jūru, tagad mājas vairs nav – tajā trāpīja raķete, viss izdega. Mums vairs nav savu māju! Mēs gribam atgriezties un to darīsim, kad tas būs iespējams, bet jūtamies kā bezpajumtnieki, kas dzīvo no citu labvēlības”. 

 

 

Tatjana ir beigusi Kijevas Politechnisko institūtu, viņas speciālitāte ir ekonomikas kibernētika. Miera laikos viņa strādāja lielā kompānijā, strādāja ar iepirkumiem, kā pati saka – ar iepirkumu loģistikas jeb plānošanas un produkcijas izplatīšanas jautājumiem. Teorētiski darbu varētu turpināt attālināti, arī esot Latvijā, bet nav zināms, vai kompānijai būs iespējas darbu turpināt, lai gan tā visu laiku ir darbojusies, palīdzējusi ar piegādēm armijai un brīvprātīgajiem, bet nodegusi liela kompānijas noliktava, nav zināms, kas notiks tālāk un vai tā varēs samaksāt saviem darbiniekiem, tādēļ Tatjana tagad meklē darbu Latvijā. Savukārt Valentīnai ir pārtikas technologs, arī viņai ir augstākā izglītība, bet viņa lielāko tiesu ir strādājusi par pavāri. Viņas vīram un Tatjanas tēvam Sergejam pieder pašam sava smago kravu pārvadājumu automašīna, un jau gadiem Valentīna strādāja kā viņa dispečers. „Mums bija tāds kā ģimenes uzņēmums, es kārtoju visas praktiskās lietas, vīram tikai vajadzēja sēsties pie stūres un braukt,” skaidro Valentīna. Sergeja tēvs, vectētiņš Mikola, visu mūžu, 45 gadus strādājis metallpārstrādes rūpnīcā, 39 gadus nostrādājis cechā, kur ražo milzu degvielas cisternas. „Mēs ražojām visu, sākot no metalla tējkannām, līdz pat milzu cisternām un kaut ko pat no militārās technikas,” stāsta Mikola, un rāda savas plaukstas: „Ar šīm rokām visu mūžu godīgi esmu pelnījis savu maizi, dzīvokli saņēmu par savu darbu. Ziniet, Otrajā pasaules kaŗā Mariupoli neizpostīja, pilsētu vāciešiem vienkārši atdeva, atkāpās bez kaujām, tikai uzspridzināja rūpnīcas, lai okupantiem netiek. Arī vācieši kaŗa beigās aizgāja bez slepkavošanas. Krievu okupanti ir briesmīgāki un nežēlīgāki par hitleriešiem,” saka vecais vīrs. Valentīna piebilst, ka tagad vairs ar Mariupoli sazināties nav iespējams, bet kamēr vēl varēja sazvanīties, no dzimtās pilsētas zvanījusi dēla krustmāte, raudājusi un stāstījusi, ka mirusi viņas māte, kuŗu apglabājusi pie mājas, jo kapsētās nokļūt vairs nav iespējams. Māte slimojusi ar sirdi, bet veselība bijusi stabila, bet tad beigušās zāles, tās nav bijis iespējams dabūt un pēc kāda laika viņai bijusi sirdslēkme, un bez zālēm nekas nav bijis līdzams. Māti viņa apglabājusi 27. martā.

 

 

Izrādās Tatjanai ir arī brālis, bet viņš dzīvo ASV, Ņūdžersijā, viņam ir 25 gadi, viņš ir programmētājs. Uz ASV aizbraucis studentu apmaiņas programmā, kad pirms astoņiem gadiem Ukrainā sākās kaŗš Donbasā. Tā arī palicis un strādā tur. Valentīna saka, ka vismaz par dēlu sirds mierīga, kaut gan nav viņu redzējjusi jau gadus septiņus. Dēls ir precējies, sievai ir bakalaura grads, un viņa strādā bankā. 

 

 

„Mēs tagad ziņās skatāmies, kas notiek Ukrainā. Tas ir briesmīgi, mēs nekad nedomājām, ka krievi var kļūt par tādiem zvēriem. Viņi cilvēkus cenšas izvest uz Krieviju. Iedomājieties, cilvēki mēnesi ir nodzīvojuis pagrabā, tumsā, jābrīnās, ka vēl dzīvi. Un tad ierodas krievi un piedāvā evakuēties. Cilvēki pat nesaprot, kas noticis, ko darīt – un viņiem jau patiesībā arī nejautā neko, tikai pasaka, ka evakuēs un aizved. Kad vēl varēja sazvanīties, krustmāte zvanīja un bija tik laimīga, jo pēc mēneša pagrabā viņai kaut kā bija izdevies iziet ārā, un viņa satika dažus cilvēkus, kuŗi sacīja, ka pie viņiem var nomazgāties, viņi kaut kur bija sadabūjuši ūdeni. Iedomājieties, apkārt ir kaŗš, bet cilvēks ir laimīgs, ka beidzot var nomazgāties! Tas ir tik šausmīgi, tik neticami cilvēkiem, kuŗi dzīvo mierīgi un redz dienas gaismu,” saka Valentīna. Tatjana piebilst, ka tagad galvenais ir atrast darbu, kaut ko iekrāt, lai varētu pēc kaŗa beigām atgriezties. „Viss taču būs jāceļ no jauna! Mums tagad ir labi, jumts virs galvas, draugi apkārt, bet ir jāatgriežas!”. Atvadoties Valentīna stāsta, ka ir bijusi Latvijā, redzējusi Rīgu tūrisma braucienā un toreiz nodomājusi, ka pilsētu gribētu redzēt Ziemassvētkos. „Man pilsēta ļoti patika, nezinu kādēļ, bet toreiz domāju, ka noteikti gribu atgriezties Ziemassvētkos, bet atgriezos Latvijā kaŗa dēļ. Tas ir tik šausmīgi. Zinu, ka mums jāpriecājas, ka esam dzīvi, ka varam kaut ko darīt, bet sirds tā brīžiem sāp,” viņa saka.

 

 

Cēsu novada dome par atbalstu kaŗa bēgļiem no Ukrainas vienbalsīgi nolēma jau 10. martā, un bēgļu centrs tika atvērts jau mēneša vidū. Zem viena jumta ar jaunizveidoto bēgļu centru ēkā atrodas arī Pilsonības un migrācijas dienesta nodaļa, tādēļ bēgļi pēc reģistrēšanās uzreiz var saņemt arī humanitārās vīzas, tiek kārtoti arī jautājumi par to, kur bēgļiem dzīvot, bērnu iekārtošana skolās un bērnudārzos, palīdz ar praktiskiem padomiem par darbu. Centrs strādā katru darba dienu, bet sestdienās līdz diviem dienā, ēkā atrodas arī ēdnīca, kuŗā var paēst siltas pusdienas. Tepat ir arī saņemama pavisam praktiska palīdzība, jo cēsinieki apģērbu, pārtiku, zāles, rotaļlietas bērniem nes uz centru, lai tie bēgļi, kuŗiem ir tik vien kā tas, kas mugurā, pirmo atbalstu varētu saņemt jau šeit. Protams, vēlāk viņi saņem arī pārtikas pakas un citu nepieciešamo palīdzību, bet bēgļu centrs ir kā pirmā miera osta.

 

 

Komisija arī no sirds priecājās par izdevniecības „Laika grāmata” ziedotajām grāmatām – Aldas Darbiņas Epneres divās valodās, latviešu un krievu, izdoto „Klejojuma gadi”. Apgāda vadītāja Ligita Kovtuna teic, ka grāmata izdota ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu, ir augstas raudzes literatūra. Bilingvālais izdevums tapis, domājot par cilvēkiem, kuŗi grib mācīties un mācās latviešu valodu, jo grāmatā blakus ir lapa latviešu valodā un lapa krievu valodā. Arī komisija bēgļu centrā saka, ka tā ļoti noderēs, ka jaunieši un bērni tiešām mācās latviešu valodu un varbūt arī pieaugušajiem būs interesanti iemācīties vairāk par dažām sarunvalodas frazēm.

 

 

Līdz 10. aprīlim Cēsu bēgļu centrā reģistrēti apmēram 300 cilvēki – komisijas vadītāja skaidro, ka uzreiz nevar precīzi pateikt, cik cilvēku šobrīd ir palikuši Cēsīs un novadā, jo aptuveni ceturtā daļa bēgļu saņem humanitārās vīzas un dodas vai nu uz citiem novadiem vai tālāk uz Eiropu. Cēsīs bēgļi dzīvo studentu kopmītnēs, visus mājās, hostelī un arī ģimenēs. „Mēs gan runājam par praktiskām lietām, gan reizēm uzklausām traģiskus stāstus, gadās, ka kopā ar ukraiņiem nobirst kāda asara, jo visi taču esam cilvēki. Šis darbs ir jāmācās, jo brīžiem emocijas var traucēt nokārtot visus jautājumus, bet brīžiem vienkārši tām jāļaujas,” saka komisijas vadītāja. „Darām, ko varam, mums ir viņiem jāpalīdz, jo mums te ir mierīga un laba dzīve”.