Medaļu skaitīšana
Juris Lorencs    10.08.2021

 

 

Japānas galvaspilsētā Tokijā noslēgušās XXXII moderno laiku Olimpiskās spēles. Tajās piedalījās 11 901 sportisti no 205 valstīm un territorijām. Sacensības notika 33 sporta veidos, sadalīti 339 medaļu komplekti. Latvijai šīs bija veiksmīgas spēles. Olimpisko zeltu izcīnīja 3×3 basketbola komandas puiši - Agnis Čavars, Edgars Krūmiņš, Kārlis Pauls Lasmanis un Nauris Miezis. Savukārt svarcēlājs Artūrs Plēsnieks (svara kategorija līdz 109 kilogramiem) pārveda mājās bronzu. Tāpat izcīnītas divas ceturtās vietas pludmales volejbolā. Viena zelta un viena bronzas medaļa! Vairāk zelta nekā Somijai, tikpat cik Rumānijai, Portugālei un milzīgajai Indijai. Stop! Ar šādu uzskaitījumu es jau esmu pārkāpis Olimpisko spēļu ideālus. Jo savā starpā sacenšas ne jau valstis, bet gan atlēti. Un tomēr pēc katrām spēlēm mēs nevaram atturēties no medaļu skaitīšanas kārdinājuma- cik tad katra valsts izcīnījusi šoreiz? Un izcīnītās medaļas domās nevilšus saistām ar nācijas, ar valsts spēku un varēšanu.

 

Ja skaita zelta medaļas, tad Tokijas spēļu pirmajā desmitniekā līdere ir ASV ar 39 augstākā kaluma godalgām. Seko Ķīna - 38, Japāna - 27, Lielbritanija - 22, Krievija - 20, Austrālija - 17. Italijai, Francijai, Nīderlandei un Vācijai - katrai pa 10. Mazliet atskatīsimies pagātnē. 1972. gads, Minhene, XX Olimpiskās spēles. Pirmās spēles, kuŗas es atceros jau apzinīgā vecumā. Arī tāpēc, ka ģimene nesen bija iegādājusies televizoru, un es divas nedēļas neatkāpos no tolaik vēl melnbaltā ekrāna. Šajās spēlēs pirmais "zelta desmitnieks" bija: PSRS - 50, ASV - 33, Vācija (Rietumvācija un Austrumvācija kopā)- 33, Japāna - 13, Austrālija - 8, Polija - 7, Ungārija un Bulgārija - 6, Italija - 5, Zviedrija un Lielbritanija - 4. Ķīna šīs spēles boikotēja, tā protestējot pret Taivānas sportistu piedalīšanos. PSRS izlasē startējošais Latvijas šķēpmetējs Jānis Lūsis Minhenē izcīnīja sudraba medaļu. 1992. gadā Barselonā notika XXV Olimpiskās spēlēs, kuŗās Latvijas sportisti atkal startēja zem neatkarīgas valsts karoga. Mūsējie šajās spēles ieguva divas sudraba (Ivans Klementjevs kanoe airēšanā, Afanasijs Kuzmins šaušanā) un vienu bronzas medaļu (Dainis Ozols riteņbraukšanā). Lūk, kā veicās pašiem stiprākajiem: Apvienotajai Komandai (Unified Team, bijušās PSRS republikas bez Baltijas valstīm) tika 45 zelta godalgas, ASV - 37, Vācijai - 33, Ķīnai - 16, Kubai - 14, Spānijai - 13, Dienvidkorejai - 12, Ungārijai - 11, Francijai - 8, Austrālijai - 7.

 

Kā redzam,  Olimpiskajās spēlēs stabilu sniegumu uzrāda ASV sportisti. Aizgājuši tie laiki, kad sportā dominēja bijusī PSRS (tagadējā Krievija) un Vācija, savukārt Ķīna nostājusies blakām ASV.  Kas nosaka izcīnoto medaļu skaitu? Ne jau tikai nācijas skaitliskais lielums. Dažu valstu autoritārie režīmi sportā saskata iespēju sevi reklamēt. Agrāk tādas bija PSRS un Vācijas Demokratiskā Republika, šodien - Ķīna. Sportistus rada arī tautas tradicijas. Latvijā basketbola grozs ir teju vai katras privātmājas pagalmā, kurā aug bērni. Āfrikā puikas dzenā futbola bumbu, bet bargajās Krievijas ziemās- hokeja ripu. Saprotams, lai izaudzinātu izcilu sportistu, ar entuziasmu vien nepietiek, vajadzīga arī nauda. Trūkumā nonākusī Ukraina Tokijas spēlēs ieguva tikai viena zelta medaļu. To šai valstij izcīnīja melnādainais Ruandas izcelsmes cīkstonis Žans Beļeņuks, kuŗš patlaban ir arī Ukrainas parlamenta- Augstākās Radas deputāts. Laiki mainās! Tokijas spēles ieies sporta vēsturē ar to, ka tajās piedalījās pirmā transpersona. Sieviešu svarcelšanas sacīkstēs svara katēgorijā virs 87 kilogramiem startēja kāda (kāds?) Lorela Habarda no Jaunzēlandes. Pēc 2012. gadā veiktās dzimuma maiņas operācijas kādreizējais Kevins, kuŗam tobrīd bija 34 gadi, pārvērtās par Lorelu un kopš tā laika sparīgi ceļ svaru stieni sieviešu sacensībās. Un ar panākumiem - Lorela Habarda ir 2020. gada Pasaules kausa uzvarētāja. Pastāv visai pamatots uzskats, ka patlaban notiekošais ir gala sākums sieviešu sportam. Ka tas degradēsies līdz nenosakāma dzimuma personu, bijušo vīriešu, sacensībām, kuŗās uzvarēs nevis sportisti, bet gan ķirurgi un hormonu terapijas speciālisti. Tā nu iznāk, radikālais feminisms pats sev iešāvis kājā. Diemžēl no tā cieš arī vīriešu sports. Cīņa par dzimumu līdztiesību sportā beigusies ar to, ka no nākamajām Olimpiskajām spēlēm izslēgtas 50 kilometru soļošanas sacensības vīriešiem. Pamatojums - šī distance esot pārāk gara un smaga sievietēm. Žēl, jo 50 kilometru soļojums ir diciplīna, kuŗā latviešu sportisti izcīnījuši trīs olimpiskās medaļas- Jānis Daliņš 1932. gadā Losandželosā - sudrabu, Adalberts Bubenko 1936. gadā Berlīnē- bronzu, un Aigars Fadejevs 2000. gadā Sidnejā - sudrabu.

 

Kāpēc tautām vajadzīga medaļas? Jo cilvēkiem, it īpaši jauniešiem, vajadzīgi varoņi. Tādi bija vajadzīgi Senajā Grieķijā, tādi vēl jo vairāk vajadzīgi šodien. Piemēri, kuŗiem sekot. Netālu no manām mājām, kvartālā starp Krišjāņa Barona, Čaka un Tallinas ielām iekārtots milzīgs sporta komplekss ar futbola, basketbola un pludmales volejbola laukumiem, kā arī BMX riteņbraukšanas trase. Basketbola laukumi atrodas arī Ziedoņdārzā un Grīziņkalna parkā, kur 5. augustā “Ghetto Games” basketbola kompleksā tika godināti mūsu olimpiskie čempioni. Visu pavasari un vasaru šie laukumi un riteņbraukšanas trase bija pilni ar bērniem un jauniešiem. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka labākie sasniegumi Olimpiskajās spēlēs mums ir tieši šajos sporta veidos. 

 

Kad Jānis Daliņš 1932. gadā ar izcīnīto sudraba medaļu atgriezās Rīgā, dzelzceļa stacijā viņu sagaidīja ārlietu ministrs Kārlis Zariņš un 3000 sajūsminātu līdzjutēju. Kopš tā laika pagājuši teju deviņdesmit gadi. Šodien neviens ministrs, ne kāda cita augsta amatpersona neuzskatīja par vajadzīgu sveikt puišus, kuŗi Latvijai atnesa olimpisko zeltu. Rīgas lidostā mūsu varoņus sagaidīja vien Latvijas Olimpiskās komitejas vadītājs Žoržs Tikmers un Basketbola savienības prezidents Raimonds Vējonis. Latvijā un visā pasaulē mediķi, psihoterapeiti un skolotāji apgalvo - ne tikai vakcīnas, arī veselīgs dzīvesveids un fiziskās aktīvitātes ir iedarbīgs līdzeklis cīņā ar Covid-19 pandēmiju. Kaut to saprastu arī polītiķi!