Mazajai Silvijai viss bija OK!
Sandra Bondarevska    18.08.2020

 

 

Pavisam drīz pie lasītājiem nonāks Īrijā jau vairāk nekā sešdesmit gadus dzīvojošas latvietes Silvijas Džonsas Grigules grāmata “Un ko nu?” Oriģināli tā ir sarakstīta angļu valodā un izdota Dublinā pirms diviem gadiem, bet tagad ir iztulkota latviski un tiks izdota Rīgā, apgādā Laika grāmata (www.laikagramata.lv).

 

Kad aicināju Silviju pastāstīt, kā tapa viņas grāmata “What next?”, Silvija iesaucās: “Es taču neesmu nekāda rakstniece!” Tajā brīdī sapratu, ka mana intervija ar stāstu krājuma autori var arī neizdoties, pat vēl vairāk – tā var vispār nenotikt. Turpināju sarunu, mēģinot neradīt aizdomas, ka viņu intervēju, tāpēc šī noteikti nebūs klasiska saruna, bet drīzāk mūsu sarunas atstāstījums. Droši vien man grāmatas autorei vēlāk būs jāatvainojas un ļoti ceru, ka Silvija Džonsa Grigule neņems ļaunā šo manu mazo viltību. 

 

Īrijā Silvija nokļuva 1962. gadā, kad mija gredzenus ar īru puisi Hariju Džonsu un no Anglijas pārcēlās uz vīra dzimteni. Viņa ir izaudzinājusi sešus bērnus un pašreiz viņai ir trīspadsmit mazbērnu. Tagad Silvija ir pensionāre, bet viņas profesija ir skolotāja. Un ne tikai profesija, tas ir arī viņas aicinājums un Dieva dots talants. “Mācīt citus un visu mūžu mācīties pašai” – šāda ir Silvijas mūža devīze.   

 

“Pēdējā laikā es katru gadu lieku sev apņemties iemacīties kaut ko jaunu. Tā varētu būt, piemēram, kokles spēle vai kas cits. Īrijā ir ļoti daudz dažādu mācību kursu, kas domāti gan pavisam jauniem studentiem, gan tādiem, kam jau sirmi mati. 2016. gadā es sāku apmeklēt Radošās rakstīšanas (Creative Writing) kursus un turpināju to darīt arī 2017. gadā. Vienā no pirmajām mācību stundām skolotāja mums sacīja, ka vispirms mums jāizvēlas, kam tieši gribam rakstīt? Pieaugušajiem vai bērniem?  Sievietēm vai vīriešiem? Kādas noteiktas profesijas cilvēkiem? Kam? Es saviem stāstiem izvēlējos ļoti konkrētus lasītājus – savus mazbērnus. Nolēmu, ka viņiem jāzina, kā man gājis viņu vecumā. Gribēju izstāstīt, kādas toreiz bija mūsu rotaļas, kā mēs draudzējāmies un ķildojāmies, kādas palaidnības darījām, par ko brīnījāmies, ko nesapratām, par ko skumām un par ko priecājāmies. Tad vienā no mācību stundām mums uzdeva mājas darbu. Katram bija jāuzraksta neliels stāstiņš un nākošajā dienā tas jānolasa priekšā citiem. Vēlu vakarā apsēdos pie galda un pildīju savu mājas darbu. Pēc nodarbības skolotāja man pienāca klāt un mudināja, lai rakstu vēl. Viņai manis rakstītais šķita interesants un viņai liekoties, ka te varētu sanākt grāmata. Toreiz es to neņēmu visai nopietni, bet paturot prātā savu lasītāju vecumu, zināšanas par Latviju un notikumiem Eiropā pirms 70 gadiem, tomēr ķēros atkal pie rakstīšanas. Tā nu galu galā tapa šie stāsti.” 

 

Īstenībā Silvija savus stāstus sauc par skribelējumiem, jo nolūka izdot grāmatu viņai sakumā patiešām neesot bijis, pie kam viss jau esot bijis ar roku rakstīts nevis datorā, kā šādā gadījumā nepieciešams. Te noteikti jāpiemetina, ka Silvijai nu itin nemaz nepatīk ņemties ar kompjūteru, ieslēdzot to tikai galējas nepieciešamības gadījumā. 

 

“Tik vien kā acu bojāšana,” viņa saka. Vēlāk, kad sācies pavisam nopietns darbs ar izdevniecības redaktorēm un prasība bijusi darbus iesniegt datorrakstā, tāpēc Silvija aicinājusi palīgā jaunu latviešu studenti Madaru Eglīti, kas šo tehnisko darbu arī godam novedusi līdz galam.

 

“Bez viņas es to noteikti nebūtu paveikusi. Liels paldies Madarai, kurai droši vien viegli negāja, lai atšifrētu manu nekārtīgo rokrakstu!” tā saka pati sirmā autore.

 

Vedinu Silviju dalīties ar to, ko tad viņa gribējusi saviem mazbērniem pastāstīt? Vai to, cik skaudrs ir bijis kara laiks un vēlāk bēgļu gaitas kara izpostītajā Vācijā? Vai varbūt to, kā šo ne visai vieglo laiku izdzīvo vien deviņus–desmit gadus veca meitene? 

 

“Nē, nē! Ne pavisam ne,” kategoriski iebilst Silvija. “Es vienkārši gribēju, lai viņi zina, ka arī es reiz esmu bijusi maza meitene, kas sastrādājusi ne vienu vien palaidnību, ka esmu bijusi tāds pats normāls bērns, kādi viņi ir pašlaik. Nu, protams, tas notika citā laikā un citos apstākļos, bet bērns jau ir bērns jebkuros apstakļos.”

 

“Jā, un es gribēju viņiem izstāstīt arī to, ko viņi nezina un nevar pat iztēloties, jo dzimuši un auguši Īrijā. Piemēram, ka istabā var sasalt norasojuši logi un uz rūtīm veidoties ledus, ka sniegs ziemā, tas nav nekas neparasts. Bet par kara šausmām nudien ne un grāmatā jau šo šausmu nemaz nav,” skaidro Silvija. 

 

“Grāmatas latviskajā versijā noteikti jāņem laukā stāsts par to, kā Vācijas bēgļu nometnē gāju uz bibliotēku un lasīju Blaumaņa noveli “Nāves ēnā”. Latvijas bērniem tas, ka ziemā aizsalst jūras līcis, ka uz tā var atrasties pat ragavās iejūgts zirgs un krietns pulciņš vīru, protams, nav nekas sevišķs, bet savā grāmatā angļu valodā es to ieviju. Maniem mazbērniem tas šķita kaut kas nedzirdēts un ļoti neparasts,” stāsta Silvija Džonsa.

 

Tāpat kā Silvijas mazbērniem tagad, viņai pašai reiz bija divas bezgala mīļas vecmāmiņas, kuras viņa reizēm klausīja un reizēm ne. Viņa gāja skolā un deviņu gadu vecumā baznīcā saņēma pirmo komūniju. Vēlāk bēgļu gaitu laikā mazajai Silvijai bieži nācās pāriet no vienas skolas un citu, līdz ar to mainījās arī skolotāji, draugi un pat mācību valoda. Viņa strīdējās ar saviem jaunākajiem brāļiem, mīlēja tēti un mammu un dažkārt lika saviem vecākiem arī raizēties. Un kā gan iztikt bez pirmās mīlestības un pirmā randiņa...

 

“Bet tas laiks, man kā bērnam, bija jauks, pārsteigumu un atklājumu pilns. Ne reizi vien uzlidojumu laikā apkārt krita un sprāga bumbas, bet man nebija bail nomirt, jo savā bērna prātā biju pārliecināta, ka tad nonākšu paradīzē un tur noteikti būs jauki,” atceras Silvija un piemetina, ka arī tagad viņai nav bail no nāves.  

 

Turpinot par to, kā tika izdota grāmata Dublinā, Silvijas stāsta, ka priekšlikums nācis no izdevniecības  “SilverThread”, kas specializējusies tieši memuārliteratūras žanrā. Redaktores viņu uzrunājušas un Silvija piekritusi. Visā tālākajā procesā pati vairs daudz neesot piedalījusies, vienīgi sameklējusi un izdevējām aizsūtījusi fotogrāfijas, kas viņai likušās piemērotas un atbilstošas sarakstītajiem tekstiem. 

 

Grāmatas “What next?” atvēršanas svētkos Dublinā 2018. gada 18. jūlijā apsveikt Silviju Džonsu bija ieradusies visa viņas lielā ģimene – visi seši bērni ar znotiem un vedeklām un  pulciņu mazbērniem. Radinieku starpā arī brālis Viktors Grigulis, kas par godu Silvijai uz Dublinu bija speciāli atbraucis no Lielbritānijas. Zalē pulcējās Silvijas īru draugi un, protams, daudzi jo daudzi latvieši Īrijā, kas tur ieradušies pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Grāmatas atvēršanas svētkus atklāja Latvijas vēstnieks Īrijā Jānis Sīlis. 

 

“Man ir liels gods šeit piedalīties. Tā nav tikai grāmata ģimenei, tā ir grāmata Latvijai,” pieminot, ka 2018. gadā mūsu dzimtene svinēja savu simto dzimšanas dienu, toreiz sacīja vēstnieks. 

 

Apsveikumiem mijoties ar priekšnesumiem, Silvijas atmiņu stāstus svinīgā vakara gaitā lasīja ne tikai pati autore, bet arī tie, kuriem grāmata domāta - viņas mazdēls Konrāds Džonss, bet visu mazbērnu vārdā par vecmāmiņas veikumu mīļus paldies vārdus autorei sacīja mazmeita Sallija. 

 

Vaicāta, kādas toreiz bija pašas Silvijas sajūtas, viņa atzīstas: “Es nevarēju noticēt savām acīm, ka no šāda-nekāda pensionāra atmiņu stāsta ir sanākusi grāmata.  Man gribējās tam noticēt, bet es nevarēju tam noticēt. Grāmatas atvēršanas svētkos tās sajūtas bija vēl dīvainākas, tādas nereālas, it kā tas nemaz nenotiktu ar mani, līdzīgi kā kāzās, kad pats precies. Tajā dienā tu esi laimīgs, bet pēc tam lāgā neatceries, kas un kā īsti notika.”

 

“Un visu laiku bija sajūta, ka apsveicēji ar saviem komplimentiem pārspīlē. Sak’ šai vecajai tantiņai jāuzsmērē medu, lai labi jūtās. Un kas tad tajos stāstos tāds īpašs ir? Nedarbi. Tur nekā cita nav,” pus’ pa jokam, pus’ pa nopietnam pieticībā piebilst Silvija.   

 

Tagad, kad grāmata ir iztulkota latviski un jau pavisam drīz būs vākos un nonāks pie latviešu lasītājiem, prasu, kā Silvijas Džonsa Grigules jūtas tagad? 

 

“Uz mata tāpat ka toreiz, kad tapa grāmata angļu valodā. Šoreiz tikai satraukums lielāks un rūpīgāk viss jāpārlasa un jāpārskata. Tagad jau to lasīs latvieši, kas labi zina visus manis pieminētos faktus un vietas,” ar atbildības sajūtu balsī saka Silvija, bet redzu, ka viņas acis smaida un sirmā kundze ar satraukumu gaida gala rezultātu vākos.   

Ar to arī stāstu par Silviju Griguli Džonsu un viņas grāmatas tapšanu varētu beigt, taču man vēl jāpastāta kāda īpaša sakritība, kas iespējams nemaz nav sakritība. Grāmatas tulkošanas procesa laikā vissarežģītāk bija izvēlēties atbilstošu gramatas nosaukumu. Vairāku nozīmju bagātais angliskais grāmatas nosaukums “What next?” nav pārliekams viens pret vienu latviski. Pēc garām pārrunām, Silvija piekrita, ka latviski tas varētu būt - “Un ko nu?” Šis jautājums vienlaikus būtu saprotams kā “ko gan tagad iesākt?”, kas būtu piemērots grāmatā aprakstītajiem apmulsuma un neziņas brīžiem; “kurp tālāk doties?”, kad bēgļu gaitu laikā stāvi krustcelēs un nav skaidrs, kurp ceļš tevi aizvedīs; “ko ar tevi tagad lai darām?”, ja bērns sastrādājis blēņas un pēc loģikas vajadzētu sekot sodam vai vismaz rājienam. Papildus visām šīm nozīmēm Silvija pamanīja, ka grāmatas nosaukumā ir paslēpusies arī atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu. Ja “Un ko nu?” vārdus lasa otrādi, proti, no beigām uz sākumu, tad sanāk – “Un OK, nu!” Un tieši tā arī ir un bija. Gan sirmajai Silvijai tagad, gan mazajai Silvijai toreiz viss bija OK!