Juris Lorencs 26.04.2022
Pirms pieciem gadiem, 2017. gada 8. maijā, Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā ar 66 % balsu uzvarēja Makrons. Viņa sāncense Lepēna toreiz saņēma 34%. Varētu likties, ka piecos gados Francijas polītikā nekas daudz nav mainījies. Tomēr lietas nav tik vienkāršas. 2017. gadā prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā Lepēna ieguva 21%, Melanšons - 20%. Kopā - 41%. Savukārt 2022. gada vēlēšanu pirmajā kārtā Lepēna, Melanšons un Zemūrs kopā ieguva jau 52% balsu. Tātad Francija turpina attālināties no Eiroatlantiskajām struktūrām, no ES un NATO. Arī Francijas lielāko polītisko spēku nosaukumi neliecina par klasisku polītiku. Vairs netiek lietoti tādi vārdi kā sociāldemokratija, liberālisms, konservatīvs, kristīgs, demokratija utt. Tā vietā- Makrona Uz priekšu, Republika!, Lepēnas Nacionālā Fronte, Melanšona Nepakļāvīgā Francija, Zemūra Atkarošana.
2017. gadā mediji ironizēja, ka vienīgā Makrona kvalitāte esot tā, ka viņš neesot Marija Lepēna. Polītikas eksperti skandināja- vēlēšanās Francijā izšķiras visas Eiropas nākotne. Pareizāk gan būtu teikt- Eiropas Savienības (ES) nākotne. Jo vecais kontinents Lepēnas ievēlēšanas gadījumā jau nekur nepazustu. Bet ES kā organizācija gan diezin vai izturētu viņas polītiku. It īpaši jau tāpēc, ka, atšķirībā no Liebritanijas, kas atstāja ES 2020. gadā, Francija izmanto eiro. Patiesībā 2017. gadā Makrons bija pa malām sagrābstīts kandidāts, kuŗš tika atrasts un uzlikts uz vēlēšanu starta brīdī, kad kļuva skaidrs- neviena no vecajām partijām, ne konservatīvie, ne sociālisti, nav spējīgi izvirzīt kandidātu, kurš varētu iekļūt otrajā vēlēšanu kārtā un uzvarēt Lepēnu. Nenoliedzami Makrons ir izglītots, gudrs un savā ziņā harizmātisks polītiķis. Piecos amata gados viņš ir izaudzis, ieguvis pieredzi, kļuvis noteiktāks. Cerēsim, ka viņš spēs tikt galā ar izaicinājumiem- Krievijas agresīvo polītiku, enerģijas un pārtikas cenām, saimniecisko krizi, imigrāciju. Turklāt problēmas, kas radījušas Lepēnas, Zemūra un Melanšona fenomenu, jau nekur nav pazudušas. Lepēna, Melanšons, Zemūrs- viņi visi runā par Francijas suverenitātes atgūšanu. Tiesa, katrs nedaudz atšķirīgā veidā. Lepēna un Zemūrs problēmu saredz nekontrolētā migrācijā un sabiedrības islāmizācijā. Zemūrs pat runā par Francijā notiekošo grand replacement, par lielo aizstāšanu. Savukārt Melanšons dzīvo kreisās utopijās un domā ne tik daudz par naudas pelnīšanu, cik pārdali. Tas, kas vieno viņus visus- izolacionisms, runas par iespējamu Francijas aiziešanu no ES un NATO.
Tomēr nevar noliegt - Lepēnai un Zemūram ir taisnība tādā ziņā, ka imigrācija, bēgļu plūsma no Āfrikas uz Eiropu jau tuvākajā nākotnē kļūs par vēl lielāku problēmu. Tas, ko viņi nevēlas atzīt - ka šoreiz pie vainas būs Krievijas izraisītais kaŗš Ukrainā un tā sekas - gaidāmā pārtikas krize pasaulē. Ja Marokā, Tunisijā vai Ēģiptē sāksies bada dumpji un masu nekārtības, vai Eiropa būs gatava uzņemt miljoniem bēgļu? Vai viņus būs iespējams, kā tagad pieņemts teikt, integrēt? Un vai tas maz ir vajadzīgs? To, ka integrācija patiesībā ir teju vai neiespējama lieta, liecina Latvijas pieredze. 2018. gadā notikušajās Krievijas prezidenta vēlēšanās Latvijā par Putinu nobalsoja 95% šeit dzīvojošo Krievijas pilsoņu. Līdzīgs rezultāts bija Igaunijā - 94%. Savukārt pašā Krievijā Putins saņēma tikai 77% balsu. Un tad nav brīnums, ka Vācijā, Spānijā, Grieķijā un Kiprā dzīvojošies krievi sarīko pret Ukrainu vērstas manifestācijas. Vācijā situācija ir vēl nepatīkamāka - starp krievu pasaules atbalstītājiem ir arī etniskie vācieši no Krievijas un Centrālāzijas valstīm, kuŗi pēc PSRS sabrukuma pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Bet mēs Latvijā varam novēlēt Makronam gudrību, izlēmību, drosmi un izdošanos. Šobrīd viņš ir labākā izvēle no tām iespējām, kuŗas piedāvā Francijas politiskā palete. Kādi māli ir, ar tādiem jāmīca.
Atpakaļ