Mainās attieksme pret reliģiju
Juris Lorencs    01.12.2020

 

 

Lai gan patlaban cilvēku prātus visā pasaulē pārņēmusi Covid-19 pandēmija, dažviet virmo visīstākās politiskās kaislības - Amerikā, Ukrainā, Gruzijā. Izņēmums nav arī Polija. 22. oktobrī šīs valsts Konstitucionālā tiesa lēma, ka grūtniecības pārtraukšana (aborts) ir nelikumīga pat tajā gadījumā, ja medicīniskā izmeklēšana uzrāda neatgriezeniskus, ar dzīvību nesavienojamus augļa defektus. Pamatojums - Polijas pamatlikums jeb konstitūcija aizstāv tiesības uz dzīvību, kas esot absolūta un neaizskarama. Pēc šī lēmuma visā valstī izcēlās nekārtības un protesti. Lielākajā no tiem, kas 30. oktobrī notika valsts galvaspilsētā Varšavā, piedalījās ap 100 000 cilvēku, pārsvarā gados jaunas sievietes. Tā bija lielākā demonstrācija Polijā kopš “Solidaritātes” laikiem, kad tauta protestēja pret komunistu režīmu. Protestētāju argumenti - aborti tik un tā tiks veikti tuvākajās kaimiņvalstīs Vācijā, Čehijā, Slovākijā vai Lietuvā. Vēl sliktāk - slepus, nelegālās klīnikās vai pat mājas apstākļos, tā apdraudot sieviešu dzīvību. Ka ne jau politiķi un katoļu priesteri ir tie, kuri sieviešu vietā drīkst izlemt tik delikātā jautājumā kā grūtniecības pārtraukšana. Arī Eiropas parlaments 26. novembrī pieņemtajā rezolūcijā (455 balsis par, 145 pret , 71 atturas) nosodīja Polijas Konstitucionālās tiesas lēmumu, raksturojot to kā “sieviešu veselību un dzīvību apdraudošu”, kā piemēru “tiesu varas politiskai pārņemšanai un tiesiskuma sistēmiskam sabrukumam Polijā”.

 

Pakļaujoties negaidītajam spiedienam, Polijas valdība nolēma uz laiku atlikt strīdīgo abortu aizliegumu. Savukārt medijos un politikas ekspertu vidū sākās diskusija par to, ka poļu sabiedrība esot sašķēlusies konservatīvajās un liberālajās nometnēs. Ka demonstrācijas nozīmējot ne tikai protestu pret patlaban valdošo partiju “Likums un taisnīgums”, bet arī pret Polijas katoļu baznīcu. Un patiesi, uz dažu baznīcu sienām Varšavā, Poznaņā un citās pilsētās aktīvisti bija uzķēpājuši politiskus saukļus, pat ielauzušies baznīcās dievkalpojumu laikā. Savukārt Krakovā demonstranti skandēja pret bijušo Romas pāvestu Jāni Pāvilu II vērstus saukļus. Neiedomājams notikums vēl nesenā pagātnē. Kas notiek ar Polijas jaunatni un tās katoļu baznīcu? Daži eksperti jau runā par “katoliskās Polijas norietu”. Tas, iespējams, ir pārspīlējums, tomēr nevar noliegt, ka Polija mainās. Tā kļūst mazāk reliģioza, katoļu baznīcas teju vai neapstrīdamā autoritāte ir sašķobījusies. To apliecina arī kāds pirms diviem gadiem publicēts socioloģisks pētījums, ko veicis ASV galvaspilsētā Vašingtonā bāzētais socioloģisko pētījumu centrs “Pew Research Center”. Rezultāti, kas pieejami centra mājas lapā www.pewforum.org, ir visai pārsteidzoši. Uz jautājumu- “vai reliģija ir svarīga jūsu dzīvē”, apstiprinoši atbild 43 % amerikāņu vecuma grupā no 18 līdz 39 gadiem, bet vecuma grupā virs 40 - jau 60 %. Attiecīgie skaitļi Kanādā - 22 % un 30 %, bet vidēji Eiropā- 19 % un 26 %.  Par to nebūtu jābrīnās, ASV izsenis bijusi viena no reliģiozākajām kristīgās pasaules zemēm. Bet visai neparasti ir Polijas dati. Ja paaudzei “virs 40” reliģija šķiet svarīga 40 %, tad jaunākiem par 40 - vairs tikai 16 %.  Arī citi pētījuma rezultāti liecina, ka tieši Polijā patlaban vērojama visstraujākā sekularizācija Eiropā, aiziešana no Baznīcas.

 

Jautājums - kāpēc? Pirmajā brīdī varētu likties, ka tas saistīts ar skandāliem, kas pēdējos gados  satricinājuši Romas baznīcu. Taisnība, bet tikai pa daļai. Lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, viens no sekularizācijas iemesliem ir Polijas atgūtā brīvība. Laikā pēc Otrā pasaules kara katoļu baznīca Polijā simbolizēja pretestību komunistiskajam režīmam, neatkarību no Maskavas. Poļu izcelsmes pāvests Jānis Pāvils II kļuva par garīgo līderi ne tikai savā dzimtenē, bet visā Austrumeiropā, par savdabīgu jaunatnes elku. Tas sāka mainīties 1989. gadā līdz pirmajām brīvajām vēlēšanām Polijā, kustības “Solidaritāte” uzvaru un komunistu varas sabrukumu. Katoļu baznīca vienā mirklī pazaudēja savu opozīcijas oreolu. Vēl vairāk- tā sāka neapdomīgi flirtēt ar jauno varu. Arī tagad baznīca pavisam atklāti atbalsta valdošo partiju “Likums un taisnīgums”, kas rosinājusi abortu aizliegumu. Šajā laikā izaugusi jauna paaudze, kuru baznīca īsti nav mācējusi uzrunāt. Brīvā valstī, kur valda uzskatu plurālisms, baznīca kļuvusi par vienu no daudzajām modernās sabiedrības institūcijām. Turklāt sabiedrība kļūst aizvien fragmentētāka, sadrumstalotāka, un tas skar arī reliģiju. Vieniem liekas, ka baznīcai vajadzētu būt atvērtākai un liberālākais, iet “pie tautas”. Citiem tas šķiet nepieņemami, tāpēc vērojams paradokss - kādas baznīcas mēģinājumi it kā “modernizēties” cilvēkiem liek meklēt citu konfesiju. Un mēs redzam, ka visā pasaulē panākumus gūst harizmātiskās Vasarsvētku draudzes, kas praktizē “runāšanu mēlēs” un sola dziedināšanu no slimībām. Vai arī ortodoksālā jeb pareizticīgā baznīca, kas lepojas ar to, ka nav mainījusies teju divus tūkstošus gadu.

 

Kāda ir situācija Latvijā? Salīdzinot ar Eiropu un vēl jo vairāk ar pārējo pasauli, Latvija nav īpaši reliģioza zeme. Jau pieminētais “Pew Research Center” pētījums liecina, ka Latvijā reliģija “ir svarīga” tikai 10 %, vismaz reizi mēnesī baznīcu apmeklē 16 %  iedzīvotāju. Identiski dati ir Vācijā, Zviedrijā, Lielbritānijā un Šveicē. Eiropas “rekordisti” savā vienaldzībā pret baznīcu ir igauņi - tikai 6 % no viņiem uzskata, ka “reliģija ir svarīga”. Tomēr vietā būtu jautājums- ko mēs šodien uzskatām par reliģiju? No visiem Latvijas iedzīvotājiem Dievam tic 71 %, bet “netic pavisam” - 15 %. Tāpat 74 % tic liktenim, 66 % - “ļaunai acij”, bet 39 % - reinkarnācijai jeb dvēseļu pārceļošanai, kas ir augstākais radītājs Eiropā. Iespējams, baznīcu un draudzi daudziem aizstāj “garīgums”, sava personīgā izpratne par Dievu. Ne viens vien modernais latvietis svētdienā noklausās sprediķi luterāņu baznīcā, nedēļas vidū iegriežas pareizticīgo dievnamā un noliek sveci ikonas priekšā, bet vakaros meditē austrumnieciskas garīgās mūzikas pavadībā un ieskatās rītdienas horoskopā. Tikai 11 % Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka reliģiskā piederība vienai vai otrai konfesijai ir saistīta ar viņu nacionālo identitāti. Tas ir viszemākais rādītājs Eiropā. Armēnijā šādu cilvēku ir 82 %, Gruzijā- 81 %, Grieķijā - 76 %. Man ir savs skaidrojums šai parādībai - latviešiem, atšķirībā, piemēram, no ebrejiem vai armēņiem, nacionālās identitātes pamats ir nevis ticība, bet valoda. Padomju laikos latviešus visvairāk uztrauca ne jau bēdīgā saimnieciskā situācija vai viltotās vēlēšanas, bet gan valodas diskriminācija. Tieši valoda ir tā, kas saturēja kopā tautu vācu baronu, krievu caru un komunistu okupācijas laikos. Turklāt valda uzskats, ka latviskās identitātes un mūsu pasaules uzskata pamatā ir dainas. Tā kā gluži bez garīguma tomēr neesam.