Latviskums uz stipriem pamatiem
Indra Ekmane intervijā Ligitai Kovtunai    04.04.2017

 

Tava dzīve rit starp diviem kontinentiem – Amerikā esi Kursas vadītāja, savukārt Latvijā veic nopietnus pētījumus par integrācijas u. c. jautājumiem. Un vēl dejo divās Rīgas deju kopās. Kā to var paspēt?!

 

Amerikā man ir lieliski palīgi, piemēram, kasieris Valdis Atvars, administrātore Iveta Āva un Rolands Upenieks, kuŗa liels nopelns ir pārveidotā Kursas mājaslapa: www.kursa.org, ko aicinu apmeklēt. Kursai ir atjaunošanās periods, mūsu pulkā nāk jauni bērni, atgriežas pagājušā gada skolēni un mēs cenšamies attīstīties. Liels paldies tām ģimenēm, kas savas atvases sūta pie mums, jo skolas maksa ir mūsu galvenais ienākumu avots. Esam saņēmuši arī atbalstu no ALAs, ALJAs, Daugavas Vanagiem, sabiedriskajām organizācijām, draudzēm, individuālajiem ziedotājiem. Aizvadītajā gadā un arī šogad saņēmām financiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda Latvijā. Rezultātā pagājušās vasaras nometne, manuprāt, bija labākā un bagātākā, kādu man nācies piedzīvot. Ceru uz to pašu arī šogad.

 

Kādi motīvi liek bērniem vasaru pavadīt Kursā un, protams, arī Gaŗezerā un Katskiļos? 

 

Ja vien es to skaidri zinātu, piesaistītu vēl vairāk audzēkņu! Par sevi varu pateikt droši – mani vecāki iedeva man pārliecību, ka vasara latviešu nometnē ir kaut kas ļoti svarīgs un nozīmīgs. Tētis (Jaunās Gaitas ilggadējā dvēsele Rolfs Ekmanis – L. K.) stingri uzskatīja, ka jāmācās latviešu valoda un jānostiprina gramatika, jāapgūst latviešu literātūra un vēsture. Mātei (viņa ir amerikāniete) bija svarīgi, lai es iemācītos dziedāt un dejot. Viņa uzskata, ka būt latvietei ir kaut kas brīnumains un vērtīgs, un viņa gribēja, lai es to izjustu gan intelektuāli, gan arī mākslinieciski. Mana tēta dzīves svarīgākais uzdevums bija strādāt, lai aizstāvētu savu valsti, latviešu kultūru, kam bija īpaša nozīme tajos gados, kad Latvija bija zem padomju varas. Mūsdienu paaudzēm tas vairs nav tik būtiski, un labi, ka tā, jo vairs nav tās nospiedošās smaguma sajūtas, kāda ir, zinot, ka viena tavas tautas daļa ir nebrīvē. Tomēr būt latvietim ir kaut kas tāds, kas cilvēkam Amerikā sniedz unikālitāti, un šo unikālitāte būtu jākopj. 

 

Un vēl par motīviem – latviešu nometnēs dzimst draudzības, kas bieži vien turpinās mūža gaŗumā, turklāt, darbojoties latviešu vidē, ir iespēja domāt kaut ko vairāk un plašāk, ne tik vien par ikdienu. Tas ir labs iesākums ierosmei darboties Latvijai. 

 

Tev šis iesākums ielikts tik pamatīgs, ka nolēmi pārcelties uz dzīvi Latvijā. 

 

Arizonā, kur dzīvojām, nekad nav bijis plašas latviešu sabiedrības, taču tētis strādāja latviešu literātūras un polītikas laukā. Es nemaz citu nodarbošanos nepazinu, tāpēc nospriedu, ka man arī tas jādara. Tēta loma bijusi ļoti spēcīga...

 

Atzīšos, ka arī man Rolfs Ekmanis bija liela autoritāte, kas deva jaunus izpratnes apvāršņus. Ļoti lepojos, ka mums īpaši pēdējos gados bija izveidojies labs radošais kontakts. Bet nu par tavām pētījumu temām! 

 

Galvenais darbs šobrīd ir disertācija Vašingtona universitātē, kuŗas tema ir integrācijas jautājumi Latvijā. Konkrēti pētu tā saukto ikdienas integrāciju, proti, kas notiek skolās, kafejnīcās, sabiedriskajās vietās. Un vēl – mazākumtautību integrācija, iekļaušanās mūsu Dziesmu un deju svētkos. Šai sakarā pirms gada februāŗa mēnesi pavadīju Latvijas laukos, Daugavpils novadā, nelielā miestiņā. Dzīvoju viesu nama istabiņā, strādāju vietējā skoliņā, bieži braucu arī uz Daugavpili. 

 

Jāteic, drastiska pieredze Amerikas – Rīgas meitenei! Vai šī vide tev nelikās nospiedoša, jo Latgali jau uzskata par „atpalikušu nostūri”, kam gan es nepiekrītu – te ir Gors, Zeimuļs, Rotko centrs, un latgalietes prot iekopt skaistus puķu dārziņus pie savām mājām... 

 

Un cilvēki ir ļoti viesmīlīgi un draudzīgi. Protams, neideālizēšu – vērojot apkārtni un vidi, bija jādomā, ko te nākotnē darīs manas skolas bērni. Darbavietu trūkst, līdz ar to trūkst arī cerības uz labu nākotni. Un tomēr – ja salīdzinu, ko redzēju pirms četriem gadiem, kad biju Latgalē pirmoreiz, progress ir redzams, vide kļuvusi sakoptāka, infrastruktūra attīstījusies. 

 

Vai vide tomēr nav krieviska pārlieku?

 

Es strādāju tā sauktajā divplūsmu skolā, kuŗā mācās bērni arī no krievvalodīgām ģimenēm. Visi viņi ļoti labi runā latviski, taču savā starpā runā gan latviski, gan krieviski – tas viņiem nav būtisks jautājums – bērni vienkārši runā. Man, kas nezina krievu valodu, dažbrīd nebija viegli saprast, kas ap mani notiek, bet komunikācijas līmenī nebija problēmu. Runāju ar poļu skolēniem Daugavpilī, jautāju, kā viņi jūtas. Man atbildēja – esam poļu latvieši, kas dzīvo krievvalodīgajā pilsētā. Viņi ikdienā runā trīs valodas, kas viņiem ir bagātība. Poļu ģimnāzijas skolotāja man arī teica, ka viņas skolēni ir laimīgi, jo viņiem ir divas dzimtenes: Polija – tēvzeme, bet Latvija – dzimtene. Šo jēdzienu pati labi saprotu. 

 

Man ir prātā kāds vērojums Daugavpilī – ebrēju kopienas vadītājs, kuŗš nule nolasījis savu referātu konferencē latviešu valodā, sarunā pie kafijas tases ar latviešu profesori gluži nemanot pāriet uz krievu valodu un abu saruna turpmāk norit krieviski. Esmu pārliecināta, ka abi zināmajā referendumā balsoja par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Mans jautājums – vai tas, ka cilvēks, kas dzīvo pierobežā, citkārt runā krieviski, liecina, ka viņš ir mazāks Latvijas patriots? 

 

Tieši par to arī rakstu savā pētījumā – tas nav noteicošais patriotisma rādītājs. Īpaši bērni pat nemana, kādā valodā viņi kuŗubrīd runā. Viens gan ir svarīgi – jāzina valodas, un jo vairāk, jo labāk. 

 

Vai, tavuprāt, latviešu valoda ir apdraudēta?

 

Latvijā ne tik ļoti kā Amerikā. Un šo pārliecību man sniedz vērojumi, ka, piemēram, jaunieši brīvi runā latviski, arī vērojumi, ka cilvēki, kas nule sarunājušies krieviski, pasūtinot ēdienu kafejnīcā vai iepērkoties, ar vien vairāk „pārslēdzas” uz latviešu, uz valsts valodu. Jā gan, Rīgas ielās latviešu valodu dzird maz, vairāk skan ne vien krievu, bet arī vācu un angļu valoda. Tas liecina, ka Rīga kļuvusi par kosmopolītisku mētropoli, kas jau ir galvaspilsētu „liktenis” visā pasaulē. Nevaru gan spriest par valodas situāciju Rīgas mikrorajonos, jo dzīvoju centrā. 

 

Manā dzimtajā Smiltenē, šķiet, tikai retais prot runāt krieviski... Runājot par ikdienu, – vai Rīgā jūties droši? 

 

Drošāk nekā Amerikā, daudz drošāk! Tomēr viss vēl nebūt nav ideāli, bet kur tad ir?

 

Atgriezīsimies pie tava pētījuma!

 

Sava pētījuma gaitās dodos uz mazākumtautību skolām, kas piedalās latviešu Dziesmu un deju svētkos. Bērni ir priecīgi piedalīties, iemācīties latviešu dziesmas un dejas, tai pašā laikā viņi kopj arī savas tautas kultūru, dzied savas tautasdziesmas un dejo sava etniskā mantojuma dejas. Nedrīkstam koncentrēties tikai uz spilgtāko vai, gluži otrādi, uz negātīvo. Bet domāju, ka kopējā tendence ir pozitīva, jaunieši Latviju pieņem kā savu valsti. Un šī pozitīvā tendence ir jāstiprina. 

 

Vai tev nav bažas, ka tavi pētījumi ieguls Vašingtona universitātes plauktos un tos neizlasīs un neiepazīs? 

 

Ceru, ka ne, jo piedalos konferencēs, manus rakstus publicē, piemēram, nesen bija raksts Latvijas Kultūras akadēmijas žurnālā Culture Crossroads. Citi raksti aizceļojuši uz citiem starptautiskiem žurnāliem. Maniem pētījumiem atbalstu sniedz Latvijas Kultūras akadēmija un Daugavpils Universitāte, ceru stiprināt saites arī Latvijas pētnieciskajā vidē.

 

Tu runā tik skaistā, pareizā latviešu valodā...

 

Arī tas ir tēta nopelns.

 

P. S. Indru Ekmani redakcija izvirzīja fonda Viegli balvas nominācijai „Kedas”, ko piešķirs par īpašiem nopelniem diasporas latviešu darbības laukā.