Latviešu trimdas laika garīgo vērtību krātuvē ielūkojoties
Inguna Daukste Silasproģe    29.09.2020

 

 

Diez vai kāds spēja iedomāties, kā izvērtīsies šis gaŗais gads. Pavasaris ar katru jaunu dienu atnesa aizvien trauksmainākas ziņas. Pasaule un telpa visapkārt šķita saraujamies aizvien mazākā un privātāka. Par mērvienību kļuva metri, distance, attālināta saziņa, pat attālināta mācīšanās. Bija jāmēģina iztikt ar to, kas paša mājas grāmatplauktā pieejams, bez publiskās bibliotēkas, tostarp Latvijas Nacionālās bibliotēkas plašā piedāvājuma, bez teātŗa izrādēm un mūzikas dzīves klātienē. Bez daudz kā. Visā šai kontekstā, iespējams, ka Latvijas Universitātes Literātūras, folkloras un mākslas institūta vortāla Literatura.lv došanās pētnieciskos nolūkos – pētīt, vētīt un arī digitālizēt archīva materiālus Latviešu centrā Minsterē (LCM) šī gada 16.–23. augustā varētu šķist pārdroša. Bet tieši šis mainīgais laiks ar ierobežotām brīvībām un pieejas vērtīgiem pētnieciskiem avotiem vēl vairāk apliecināja, cik svarīgi ir atklāt, padarīt pieejamu, stāstīt, informēt, aktuālizēt un padarīt pieejamu. Nedēļu ilgajā projektā tika pētīts un digitālizēts Latviešu kopības Vācijā rīcībā esošais apjomīgais archīvs. Digitālizētie 3420 dokumenti izklausās daudz, bet ietver vien nelielu daļu no visa  kopuma.

 

Man šī nedēļa bija atgriešanās Minsterē pēc 15 gadiem. Pilsētā, kuŗā kopumā esmu aizvadījusi turpat astoņus mēnešus. Pilsēta, kas ir izteikta studentu pilsēta Ziemeļreinas-Vestfāles federālajā zemē. Pilsēta, kas jau kopš Otrā pasaules kaŗa bija un arī tagad ir latviešu pilsēta. Pilsēta, kuŗā biju klāt Minsteres Latviešu ģimnazijas pēdējā izlaidumā 1998. gadā. Ģimnazijā savulaik mācījušies latviešu jaunieši no visas pasaules, sadraudzējoties un satuvinoties. 1998. gadā noslēdzās kāds nozīmīgs posms. Bija jāmeklē veidi, kā saglabāt ēku, kuŗa ir kas vairāk par celtni. Atgriežoties 2020. gadā, ar prieku apjautu, ka te atkal, par spīti ierobežojumiem un distancēm,  kūsā dzīvība, ka ir enerģiski ļaudis, atsaucīgā LCM bibliotēkas, archīva un mūzejistabu pārzine Dina Krastiņa tagad aprūpē bibliotēkas krājumu, pamazām kārto arī piemiņas istabas,  un priekšā vēl lielum lielais archīva darbs.

 

Ja atskatāmies pagātnē, tad, pateicoties skolotājas un bibliotēkas pārzines Austras Rudzītes (1911–1991) iniciatīvai Minsterē pamazāk tika izveidotas galvenokārt Vācijā palikušo rakstnieku piemiņas istabas, faktiski – nelieli mūzeji. Viņa nenogurstoši devās ceļā, lai apciemotu vienu vai otru, lai turētu roku uz pulsa jeb rūpi par latviešu rakstnieku literāro un piemiņas mantojumu. Un ceļā līdzi viņa veda arī savus ģimnazistus. Gan jau kādas atmiņas viņiem par šo laiku ir saglabājušās. Austra Rudzīte bijusi arī aizrautīga dienasgrāmatu rakstītāja un visas savas gaitas cītīgi dokumentējusi, kas, protams, mūsdienu pētniekiem piedāvā bagātīgu izziņas materiālu. Viņa un Francijā dzīvojušā rakstnieka Arnolda Apses dienasgrāmatas nu ir atceļojušas uz Latviju, kur tās digitālizēs un tās papildinās Autobiografiju krājumu (garamantas.lv).

 

Viss tapa pamazām – 1965. gada vasarā Jāņa Jaunsudrabiņa istabas iekārta ar grāmatām, gleznām, mašīnrakstiem un rokrakstiem no Kērbekas pie Mēness ezera tika pārvesta uz Minsteres latviešu ģimnaziju un izveidots Jāņa Jaunsudrabiņa mūzejs. 1969. gada rudenī ģimnazijas archīva telpā iekārtoja dzejnieka Pēteŗa Ērmaņa piemiņas vietu ar rakstāmgaldu, diviem grāmatu skapjiem, krēsliem, spieķi, ar grāmatu somu un rokrakstu kladēm. 1978. gada vasarā iekārtots Zentas Mauriņas un Konstantīna Raudives mūzejs. No Bādkrocingenas pārvesta Zentas Mauriņas darba istabas iekārta, novietota gulta, arī saloniņa mēbeles; daudz grāmatu. No Konstantīna Raudives istabas nācis rakstāmgalds un grāmatas.

 

Tagad atradīsim arī Zeltītes Avotiņas, Arnolda Apses, komponistes un diriģentes Tiklas Ilsteres, Kārļa Dziļlejas, Kārļa Ieviņa un vēl citu archīvu materiālus. Tika saglabāts trimdas latviešu bibliografa A. Stāka periodikas krājums un detālizēta kartotēka par trimdas presi līdz pat 20. gs. 70. gadu vidum, arī latviešu trimdas grāmatu archīvs, kārtots pēc Benjamiņa Jēgera bibliografijas. Pateicoties Austras Rudzītes autoritātei, bibliotēkai grāmatas, rokrakstus, laikrakstus dāvājuši daudzi trimdinieki. Ēkā ir arī apjomīgs arcchīvs, tostarp organizāciju archīvs.

 

Tajā gan nav tikai ar rakstniecību tieši saistītu lietu – atradīsim Zentas Mauriņas kleitas un ratiņkrēslu, Konstantīna Raudives balsu ieskaņošanas aparātus, Jāņa Jaunsudrabiņa zābakus, makšķeres, Kārļa Ieviņa vijoli un daudz ko citu. Spilgtas laikmeta liecības un neizsmeltu rakstnieku literāro darbu tapšanas krātuvi, bagātīgu saraksti, kas atklāj dzīvi un dzīvošanu svešumā, kas, pieaugot gadu nastai, kļuva aizvien smagāka.

 

Skolotājs un dzejnieks Alberts Spoģis rakstīja: “Savas “brīvās” dienas Dr. A. Rudzīte pavadīja literāro interešu vadītos ceļojumos, izsekojot mūsu rakstnieku un gara darbinieku dzīves takām svešumā, fotografējot viņu apmešanās un uzturēšanās vietas, iztaujājot svešiniekus un tādus, kas varētu ko liecināt par mūsu lielajiem, dokumentējot savās apcerēs. Tā viņa izstaigāja visas kalnu takas, sekojot Raiņa un Aspazijas aizaugušajām pēdām, garā pārcieta Blaumaņa veseļošanās gaitas Somijā; apciemoja un apcerēja Pētera Ērmaņa, Kārļa Ieviņa, Arnolda Apses un citu mūsu literātu dzīves apmetnes gan viņu šīszemes gaitās, gan iemūžinot pārpalikušo. [..] Katram trimdas rakstniekam, aizgājējam, viņa centās atrast stūrīti LCM, lai tautieši un svešinieki apjaustu latviešu trimdinieku kultūru. Dr. Austra Rudzīte neļāva aiziet bojā nevienai trimdas avīzei, ne grāmatai, ne brošūrai: visam bija jāiegulst archīva plauktos.”

 

Piecas darba dienas Minsterē aizritēja, katram strādājot ar izraudzīto materiālu caurlūkošanu, atlasi un skenēšanu. Manas uzmanības lokā nonāca Francijā dzīvojušais rakstnieks Arnolds Apse, kuru lasītāji Latvijā, iespējams, pazīst pēc autobiografiskas ievirzes darba “Klosterkalns”, tomēr, ieraugot ļoti prāvo rakstnieka saraksti, saglabātos nosūtīto vēstuļu norakstus, nekad tā arī neizdotos dzejas un prozas grāmatu manuskriptus, kļuva skaidrs, ka pētāmā un caurlūkojamā ir daudz par daudz šim neilgajam laikam. Tā nu mēs reizēm, aizrāvušies un ‘ielasījušies’, arī iekrāvušies lielajās papīru, rokrakstu, dokumentu un vēstuļu kaudzēs, pazaudējām laika izjūtu. Stundas ritēja nemanot. Līdz vēlam vakaram. Tas viss liecina, ka meklējumi un atradumi Latviešu Centra Minsterē archīva dzīles bija un ir gana aizraujoši. Pēc gaŗās darba nedēļas un veikuma prezentācija Latviešu Kopības Vācijā pārstāvjiem, atbalstītājiem un draugiem sestdienu devāmies ceļā. Gluži kā Austra Rudzīte, kuru saistīja īpaša draudzība ar Jāni Jaunsudrabiņu un viņa ģimeni, mēs devāmies izbraukumā uz Kērbeku. Lai Jāņa Jaunsudrabiņa Mēnesnīcā atgūtu spēkus un izstaigātos, lai skatītu Mēness ezeru, Jāņa Jaunsudrabiņa namiņu, kas atrodas ļoti iekārotā un pat ekskluzīvā vietā pie ezera, līdz kuŗam savulaik rakstnieks pa taciņu varējis aiziet, bet tagad viss ir krietni ieaudzis efejstīgās, aplūkojām Jāņa Jaunsudrabiņa pieminekli Kērbekas kapsētā un piemiņas istabu Kērbekas pilsētas muzejā, bet vakarā, atgriežoties Minsterē, vēl pa ceļam skatījām vienu no tik daudzajām Minsteres apkārtnē esošajām ūdens pilīm – Burg Vischering, kur gluži sirreāli izskanēja džeza mūzikas koncerta skaņas.

 

Ieskatam kādi izraksti no Jāņa Jaunsudrabiņa Mēnesnīcas laika vēstulēm – 1949. gada janvārī: “Nopirkām pat rokas ratiņus, un es velku malku, ko atrodu gar šoseju, no 4 klm. attāluma, smiedamies. Ja kas smagāks no ciema, arī vairs nav jānes, bet var atvest. – Mūsu dzīve jau nu gan nav vairs dzīve, bet gan dzīvīte. Ejam no dienas dienā ar sīkām rūpēm un maziem priekiem – ir mums trīs baltas vistiņas, bet čakli dēj, un tas ir labi. Es viņām uztaisīju glītu mājiņu, ar logu vis. Nu taisīšu dārziņu vienā sānā, citādi klīst mežā un rauga slēpt olas. Uzcēlu arī nojumīti malkai. Tūlīt līdz ko atnācām izrakņāju zemi mazam dārziņam un aptaisīju īsti augšzemniecisku slitiņu, tā ka vācieši garām staigādami arvien apstājas un nopriecājas, i pašiem prieks, jo tas atgādina mājas. Nule jau dārzs ir 46 kv. metri liels. Ir iestādītas zemenes.. un septiņi jāņogu krūmiņi. Lai aug. Pa druskai būs dārzāji.”

 

1950. gada martā viņš dzejniecei Zinaīdai Lazdai raksta: “Bija ziema. Nule, kur vakar iesējām burkānus un agros zirņus un kur esmu jau izvilcis pirmās forelītes, sirds apziņa tieši kliedz, lai rakstu, jo Jūs taču jūtaties daudz lielākā svešumā tagad. [..] Patlaban sāk līt silts pavasara lietus. Esmu iesējis zālīti, un nu prieks, ka tā varēs valgumā dīgt. Ezers pārklājas ar miglu, dzird dobju motorlaivas dunoņu. Agrāk Nate brauca divreiz nedēļā pāri ezeram pēc produktiem, tagad ir bodīte šinī krastā, nu atkrīt braukšanas maksa”.

 

Daudz kas mainījies gadu gaitā. Tomēr tādas latviskas pieturzīmes jeb vietas saglabājušās. Un, neraugoties uz to, ka atgriežoties divas nedēļas pavadījām pašizolācijā, vortāla Literatura.lv grupa (Māra Grudule, Eva Eglāja-Kristsone, Ieva E. Kalniņa, Zita Kārkla, Jānis Oga, Ivars Šteinbergs, Madara Eversone, Signe Raudive), kas šajā novembrī svinēs savu piecu gadu jubileju, un šo rindu autore ir gandarīti par iespēju doties archīvu dziļuma neizmērojamā vilinājumā. Tikai esot uz vietas, varējām daudz skaidrāk apjaust to nozīmīgo un līdz galam nenovērtēto bagātību. Notraukuši simboliskā un tiešā nozīmē putekļus no gadu gaitā rūpīgi uzkrātajām vērtībām, jau domājam par tālākiem plāniem, par vēlmi atgriezties, strādāt un stāstīt. Un ar prieku gaidām ziņas no citām krātuvēm vai privātām rakstnieku archīvu vietām – oriģināli dokumenti, fotografijas, liecības par radošo un gluži cilvēcisko mūžu atver pagātnes laiku un ļauj pagātni saglabāt nākotnei.

 

Vortāls Literatura.lv, kas gadu gaitā, aizvien papildināts, precīzēts, visu laiku ir pilnveides procesā, kļuvis par drošu un uzticamu digitālu palīgu, izzinot latviešu rakstniekus, plašo loku, kas atrodas ap literatūru – kritiķi, grāmatizdevēji, tulkotāji, literatūrzinātnieki utt. Tātad mūsu veikums nav tikai pašiem vien, bet saskaņojot šajā gadījumā ar Latviešu Kopības Vācijā valdi, pilnā vai daļējā apmērā ar laiku Minsterē iegūtais materiāls kļūs pieejams interesentiem. Latvijas pētnieku darbu atbalstīja Vācijas puse – Baltisch-Deutsches Hochschulkontor, projektu konkursā financiāli atbalstīja Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests (DAAD) no Vācijas Ārlietu ministrijas piešķirtajiem līdzekļiem. Bez atbalsta šādas ieceres mēs nevarētu īstenot, 21. gs. ir projektu gadsimts, arī zinātnē un pētniecībā.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem