Daina Grosa 17.04.2024
Pētniece Maija Krūmiņa 2023. gada septembrī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē ieguva zinātnes doktora gradu (Ph.D) humanitārajās un mākslas zinātnēs vēstures un archeoloģijas nozarē.
Disertācijas tēma ir saistīta ar trimdas latviešiem un viņu dzīvesstāstiem saistībā ar bēgļu gaitām Otrā pasaules kaŗa laikā. Darba nosaukums Atmiņas par Otrā pasaules kaŗa bēgļu gaitām trimdas latviešu dzīvesstāstos. Uzdevu jautājumus savai kolēģei par to, kā viņa izvēlējās šo pētniecības tēmu un ko viņa pētniecības gaitā jaunu uzzinājusi.
Kad un kā sākās tava iesaiste mutvārdu vēstures pētniecībā?
Mana sadarbība ar Nacionālās mutvārdu vēstures (NMV) krājumu un līdz ar to mutvārdu vēstures pētniecību aizsākās vēl laikā, kad mācījos vidusskolā, jo tolaik sāku transkribēt jeb atšifrēt dzīvesstāstu interviju audioierakstus. Veicot šo darbu, vairāku gadu gaŗumā noklausījos daudzus desmitus interviju, un, iespējams, tieši tas nostiprināja manī interesi par vēsturi, kā rezultātā pēc vidusskolas beigšanas iestājos LU Vēstures un filozofijas fakultātē un sāku vēstures studijas. Lai gan sākotnēji studijām nebija saistība ar mutvārdu vēsturi (tolaik par šāda veida avotiem un metodi studiju ietvaros netika īpaši runāts), savu saikni ar NMV krājumu nezaudēju. Turpināju šifrēšanu, uzrakstīju savu pirmo interviju, ierakstot savas vecmammas dzīvesstāstu, kuŗu arī uzticēju NMV krājumam. Tieši pēc šīs intervijas NMV krājuma vadītāja Māra Zirnīte piedāvāja man sākt darbu ar krājumu, un to labprāt pieņēmu. Tādējādi līdz ar maģistra studiju sākšanu kļuvu arī par LU Filozofijas un socioloģijas institūta laboranti. Sākotnēji mans darbs galvenokārt bija saistīts ar audioierakstu šifrēšana, kataloģizāciju, digitālizāciju u.tml., bet laika gaitā arvien vairāk pievērsos tieši pētniecības darbam, gan uz šo avotu pamata izstrādājot savu maģistra darbu, gan iesaistoties dažādos pētniecības projektos un kļūstot par institūta vadošo pētnieci.
Kas tevi mudināja pētīt trimdas latviešu dzīvesstāstus padziļināti?
Visdrīzāk pirmais dzinulis bija tas, ka liela daļa no intervijām, kuŗas transkribēju vēl vidusskolas laikā, bija ierakstītas tieši ar trimdas latviešiem, galvenokārt ierakstītas Maijas Hinkles vadītā Amerikas latviešu apvienības mutvārdu vēstures projekts Dzīvesstāsts trimdā ietvaros. Tā kā līdz tam manas zināšanas par trimdas latviešiem bija ļoti virspusīgas, tad šajās intervijās dzirdētais likās ārkārtīgi interesants un saistošs gan šo cilvēku piedzīvotais Otrā pasaules kaŗa laikā, gan viņu iedzīvošanās jaunajās mītnes zemēs, kā arī pieliktās pūles latvietības saglabāšanā. Līdz ar to brīdī, kad man bija jāizvēlas maģistra darba tēma, nolēmu pievērsties tieši trimdas latviešu pieredzei, un šī interese ir turpinājusies arī pēc tam līdz pat doktora darba izstrādei un aizstāvēšanai par trimdas latviešu atmiņām par Otrā pasaules kaŗa bēgļu gaitām.
Ko jaunu cerēji uzzināt? Un ko atklāji?
Pirmais jautājums, ko gribēju noskaidrot, bija tas, vai un kā vēsturiskā Latvijas Otrā pasaules kaŗa bēgļu kustība iekļaujas vispārējās bēgļu un piespiedu migrācijas teorijās un rāmjos. Lai atbildētu uz šo jautājumu, daudz laika veltīju, iepazīstoties ar dažādiem bēgļu un piespiedu migrācijas pētījumiem, kas veikti visā pasaulē. Mēģināju saprast, cik lielā mērā uz Latvijas situāciju iespējams attiecināt līdz šim izstrādātās teorijas. Jāatzīmē, ka izpratne, kas radās šo studiju rezultātā, daudz labāk ļāva analizēt bēgšanu gan vispārinātā, gan individu līmenī.
Cits būtisks jautājums bija nodalīt un izpētīt dažādu specifisku bēgļu grupu (sieviešu un bērnu) pieredzes un bēgšanas stāstu iezīmes un īpatnības, jo līdzšinējos pētījumos par šo jautājumu Latvijas Otrā pasaules kaŗa bēgļu kustība visbiežāk bija tikusi skatīta kontekstā ar vispārējo Otrā pasaules kaŗa norisi Latvijas territorijā. Arī ar okupācijas varu maiņām, arī kā process, kas aizsāka trimdas vēsturi, taču daudz mazāka uzmanība bija pievērsta cilvēku individuālajai un arī dažādu grupu pieredzei bēgšanas procesā. Atmiņas lielā mērā parādīja to, ka dažādu grupu pieredze ir atšķirīga.
Kas tevi pārsteidza, analizējot dzīvesstāstus?
Viens no pārsteigumiem bija saistīts ar to, ka pretēji sākotnējam un vienkāršotajam pieņēmumam par to, ka kaŗa apstākļos, Sarkanajai armijai jau otro reizi ienākot Latvijas territorijā, cilvēki pieņēma vienīgo iespējamo lēmumu, proti, bēgt, dzīvesstāsti atklāja to, ka patiesībā viņi ļoti bieži šaubījās par to, kādu ceļu izvēlēties bēgt vai nebēgt. Viņu lēmumus ietekmēja ļoti daudzi un dažādi faktori, tajā skaitā nejaušības un pat irracionāli apsvērumi, kā, piemēram, vēršanās pie pareģiem un tamlīdzīgi.
Otrs interesantais un savā ziņā pārsteidzošais novērojums bija tas, ka bēgšanas stāstos ļoti bieži tiek ievītas laimīgu sagadīšanos un liktenīgu notikumu tēmas vai nu runājot par to, ka izbēgšana notikusi pašā pēdējā brīdī, vai uzsverot kāda notikuma īpašo nozīmi. Tāpat nereti vērojams arī tas, ka ar veiksmi vai augstāku spēku iejaukšanos tiek skaidroti notikumi, kuŗos skaidri saredzama pašu bēgļu aktīva rīcība un iniciatīva, kas atmiņu stāstos nereti tiek noklusēta vai mazināta. Interesanti arī, ka pēdējais novērojums vairāk attiecas tieši uz sieviešu atmiņām, jo viņas savās atmiņas bieži uzsver, ka daudzās situācijās ir jutušās apmulsušas un nobijušās, kā arī uz vispārējo bēgļu ciešanu fona mazina sevis piedzīvotā nozīmi. Vienlaikus tieši sieviešu atmiņas spilgti atspoguļo arī to, cik pārsteidzoši daudz atjautības, drosmes un nepiekāpības bēgļu gaitu laikā viņas izrādīja, jo tikai tā bija iespējams pārvarēt tās grūtības, ar ko saskārās ikviens bēglis, neraugoties uz savu dzimumu, bet vēl jo vairāk tās specifiskās briesmas, kas kaŗa apstākļos draudēja sievietēm.
Kādi ir tavi secinājumi, padziļināti izpētot latviešu kaŗa bēgļu dzīvesstāstus?
Viens no būtiskākajiem secinājumiem ir tas, ka arī kaŗa un okupācijas apstākļos cilvēkus nedrīkst uztvert tikai kā mechānismus, kas bez izvēles iespējām reaģē uz noteiktiem stimuliem. Tieši pretēji: dzīvesstāsti parāda to, ka arī Otrā pasaules kaŗa laikā un bēgļu gaitās tomēr pastāvēja un tika īstenotas gan izvēles iespējas, gan rīcībspējas, lai arī saprotams, ka bieži vien tās bija ārkārtīgi niecīgas. Pie šādām izvēles iespējām piederas arī tas, ka lēmumi par bēgšanu tika pieņemti ne tikai reaģējot uz tiešām briesmām, bet arī preventīvi, tas ir, izvērtējot iespējamos riskus, un ka bieži vien identiskos apstākļos, proti, esot pārliecinātiem par drīzu Latvijas atbrīvošanu, atrodoties šķirti no tuvākajiem ģimenes locekļiem, izjūtot dziļu pieķeršanos dzimtajai zemei u.tml., tomēr tika pieņemti atšķirīgi lēmumi par to, doties vai nedoties prom.
Otrs būtiskais secinājums bija tas, ka bēgļu kustība nekādā ziņā nebija viendabīga. Tieši pretēji tā sastāvēja no individiem ar ļoti atšķirīgām pieredzēm, dažādiem pasaules uzskatiem un rīcības stratēģijām. Jāuzsver arī tas, ka tieši mutvārdu vēstures avoti ļauj ieraudzīt un novērtēt šo pieredžu dažādību, kam citādi bieži vien netiek pievērsta pienācīga uzmanība, it īpaši bēgļu un piespiedu migrantu gadījumā, kas nereti tiek uztverti kā cilvēku kopums bez konkrētām sejām un vēstures.
Visbeidzot - trešais secinājums ir saistīts ar trimdas kopīgās atmiņas atstātajiem nospiedumiem uz trimdas latviešu atmiņām par bēgšanu, kas visspilgtāk izpaužas tajā, kā tiek pamatota bēgšana. Proti, gandrīz ikvienu dzīvesstāstu caurvij vēstījums par to, ka nepastāvēja citas iespējas kā vien bēgt (citādi mums dzīvības nav), ar ko apzināti vai neapzināti tiek uzsvērts, ka visi bēgļi devās prom piespiedu kārtā, cenšoties izbēgt no Baigā gada atkārtošanās. Tas arī apstiprina, ka mīts par Baigo gadu bija būtiska daļa no trimdas identitātes, ar to nemēģinot mazināt pirmās padomju okupācijas nežēlīgā rakstura un izdarīto noziegumu nozīmi, bet uztverot mītu kā zīmju un simbolu sistēmu, kuŗas galvenais uzdevums ir radīt priekšstatus par cilvēkiem nozīmīgiem esamības jautājumiem.
Šī nospieduma dziļā iesakņošanās īpaši uzskatāmi parādās tālaika bērnu atmiņās, kuŗās, par spīti tam, ka viņi paši tolaik vēl visdrīzāk nevarēja skaidri izprast un definēt apkārt notiekošo, saklausāma apziņa par netaisnīgi zaudēto dzimteni un padomju varas nodarījumiem. Saprotams, ka šāda izpratne un atmiņas veidojās un nostiprinājās caur trimdas literātūru, medijiem, izglītības sistēmu un sociālo saziņu, kuŗā sēras par Latviju un tās atstāšanu tika atkal un atkal aktuālizētas.
Lai gan šis jautājums nav tieši saistīts ar pētījumu, tomēr - kā tev šķiet, vai šie 50 gadus pagātnē atminētie bēgšanas stāsti sasaucas ar to, kas notiek Latvijā šodien, Latvijai uzņemot kaŗa bēgļus no Ukrainas?
Nu jau 80 gadus senie notikumi, lai gan ir ļoti tāli, tomēr vienlaikus ir labi saglabājušies gan atsevišķu cilvēku, gan latviešu kopīgajā atmiņā, tāpēc arī daudziem Latvijas iedzīvotājiem Ukrainas bēgļu ieplūšana lika saskatīt parallēles ar Otrā pasaules kaŗa izraisīto bēgļu kustību. Un savā ziņā šīs atmiņas un apziņa par to, ka arī daļa Latvijas iedzīvotāji savulaik bija spiesti doties bēgļu gaitās, noteikti atstāja iespaidu uz to, cik ļoti atvērta Latvijas sabiedrība ir bijusi pret bēgļiem no Ukrainas.
P.S. Ja kādam ir interese ar Maiju sazināties, viņai var rakstīt uz maija.krumina@lu.lv.
Pētniecības darbu iespējams izlasīt ŠEIT
Atpakaļ
.jpg)
