Ar mūziķi, oriģināla mūzikas projekta autoru Kristoferu Volšu (Christopher Walsh) sarunājās Kārlis Streips 03.01.2017
Lūdzu, pastāsti par sevi un par to, kā nonāci Latvijā!
Amerikā studēju koŗdiriģēšanu. Man ir bakalaura grads mūzikas izglītībā un maģistra grads koŗdiriģēšanā. Kad studēju bakalaura programmā, apmeklēju Amerikas Koŗdiriģentu asociācijas sapulces. Reizi divos gados vairāki tūkstoši diriģentu tiekas semināros un diskusijās, kā arī piedalās kultūras priekšnesumos. 2011. gada konferencē uzstājās Māris Sirmais un jauniešu koris Kamēr no Latvijas.
Tas liecina, ka asociācijai attiecībā uz koŗiem ir laba gaume.
Tieši tā! Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju kori Kamēr. Latviešu koris, latviešu mūzika. Biju gluži kā apburts.
Vai viņi dziedāja latviešu valodā?
Viņi dziedāja trīs darbus, divas latviešu kompozīcijas un, vienu igauņu Arvo Pērta. Tā bija spožākā dziedāšanas pusstunda, kādu jelkad biju dzirdējis. Mana interese auga augumā. Mana augstskola, Maiami universitāte, man piešķīra stipendiju, kas ļāva 2012. gada vasarā trīs nedēļas pavadīt Latvijā. Es vēroju valsts koŗa Latvija, Kamēr un Latvijas radio koŗa mēģinājumus, runājuos ar diriģentiem un komponistiem, tostarp ar Ēriku Ešenvaldu un Richardu Dubru. Interese turpināja pieaugt. Amerikā mācījos latviešu valodu, un 2014. gadā atgriezos Rīgā, kad te bija Pasaules koŗu olimpiada.
Tas gan bija viens varens sarīkojums! Turklāt te tu satiki savu liktenīgo meiteni!
Tā nudien bija! Es satiku Māru, kuŗa dziedāja korī Kamēr un strādāja mūzikas izdevniecībā Musica Baltica . Apmeklēju izdevniecības Musica Baltica veikalu, kur Māra strādā, jo viņa prot angļu valodu, es arī ārzemnieks. Visu laiku kopš tikšanās esam bijuši kopā, nākamgad augustā laulāsimies. Kad ieguvu maģistra gradu 2015. gadā, tūdaļ pārcēlos šurp, jo mani tik ļoti interesēja tas, kas notiek Latvijas mūzikas dzīvē un, protams, ‒ vēl arī manas attiecības ar Māru...
Pastāsti par projektu, ko tu patlaban īsteno!
Esmu pasūtinājis jaunu mūzikas sacerējumu britu komponistam Gabrielam Džeksonam. Gabrielam ir jau bijusi sadarbība ar Latviju ‒ viņa mūziku savulaik pasūtināja minētais koris Kamēr, viņš arī piedalījās lielā ieraksta projektā ar valsts kori Latvija, un daudzus no viņa darbiem ir dziedājuši daudzi vairāki Latvijas ansambļi. Viņam nudien ir dziļa izpratne par Latviju un tās kultūru, viņam te ir daudz lielisku draugu, viņš šeit bieži viesojas.
Vai viņam pašam ir arī sava personīgā vēsture Latvijā?
Nē, man šķiet, tāpat kā es, viņš pirmoreiz te ieradās saistībā ar komponista darbu, arī viņam radās interese. Tagad viņš viesojas Latvijā vairākas reizes gadā, lai apciemotu draugus un baudītu mūzikas dzīvi.
Šovasar es daudz domāju par to, kas notiek pasaulē, par polītiskajiem notikumiem un bēgļu krizi, kā arī par reakciju uz šo bēgļu krizi, īpaši kāda tā ir šeit, Latvijā. Sāku domāt, ko es varētu darīt. Man nav daudz naudas, ko ziedot bēgļu organizācijām, es nevaru uzņemt bēgli savās mājās, un es nevaru būt dziļi iesaistīts attiecīgajā polītikā, jo neesmu Latvijas pilsonis. Taču esmu mūziķis, šī ir valsts, kuŗā mūzikai un polītikai ir dziļas savstarpējās attiecības, un man likās, ka mēs ar Gabrielu varētu izstrādāt kādu sava veida mūzikālu reakciju.
Mani iedvesmoja opuss, ko dziedāju Amerikā komponista Deivida Langa Mazās meitenītes ar sērkociņiem pasija. Tajā ir teksts no svētā Mateja pasijas un no Hansa Kristiana Andersena pasakas par mazo meitenīti ar sērkociņiem. Opusā ir abi šie stāsti, to klausoties, vienkārši nevari nedomāt par cilvēku ciešanām un mūsu reakciju pret tām. Protams, pasijas stāsts ir plaši pazīstams. Tāpat arī stāsts par mazo meitenīti, kuŗa salst Vecgada vakarā, cilvēki viņai iet garām un neviens nepalīdz.
Mazās meitenes ar sērkociņiem pasija 2008. gadā ieguva Pulicera balvu, tas nudien ir spēcīgs sacerējums. Man likās, ka Gabriels līdzīgā veidā varētu apvienot tekstus par pašreizējo bēgļu krizi ar to latviešu autoru tekstiem, kuŗi kļuva par trimdiniekiem pagājušā gadsimta 40. gados. Koncertā mēs uzvestu jauno kompozīciju kopā ar Mazās meitenes ar sērkociņiem pasiju, mudinot klausītājus domāt ne vien par to, kā viņi reaģē uz cilvēku mokām, bet arī par to, kāda bija reakcija attiecībā uz latviešu un citu tautu bēgļiem 40. gados un kāda tā ir šodien no mūsu puses.
Domāju, ka daudzi latvieši tev ir pateikuši, ka šīs divas lietas pilnīgi nav savienojamas ‒ mēs, redz, bēgām no briesmīgas situācijas, un, lai arī šie cilvēki varbūt bēg no briesmīgas situācijas, viņi no mums atšķiras, un to mēs nevaram pieņemt...
Protams, reakcijas, kādas esmu dzirdējis par šo projektu bijušas ļoti dažādas, un to es saprotu, jo problēma ir ļoti sarežģīta, tai nav vienkārša risinājuma. Tomēr, manuprāt, ir ļoti viegli norādīt uz atšķirībām starp situāciju 1940. gadā un šodien, kā arī attiecībā uz tautām. Ir grūtāk, bet būtiskāk norādīt uz līdzībām. Cilvēkiem, kuŗi aizbrauca no Latvijas 40. gados, tā nebija pašu izvēle. Ja viņi būtu varējuši palikt savā dzimtenē, viņi to katrā ziņā būtu darījuši. Tieši tāpat bēgļi, kas mūk no Tuvajiem Austrumiem ‒ viņiem būtībā vairs nav savas dzimtenes. Tā tikusi iznīcināta.
Tātad cilvēks Lielbritanijā komponē mūziku. Kāds cits rakstīs tekstus?
Mēs izmantosim jau gatavus tekstus. Vēl neesam nolēmuši, kuŗus konkrēti, bet Gabriels ir pazīstams ar to, ka viņš izmanto visdažādākos tekstus no dzejas, no dienasgrāmatām būtībā jebkuŗu tekstu var izmantot kompozīcijā. Gabriels rūpīgi izpētīs trimdas latviešu autoru dzeju 20. gadsimtā, kā arī tekstus par pašreizējo krizi, lai izdomātu, kuŗi ir labākie vārdi, lai pastāstītu šo stāstu.
Vai zini, ka Laika un Brīvās Latvijas redakcija izdevusi grāmatu Vēl tā gribējās dzīvot, trimdas latviešu sabiedrībā labi zināmo Rutiņas grāmatu. Tā nav par bēgļiem, bet gan par meiteni, kuŗu deportēja uz Sibiriju, taču tas ir tāds pats stāsts par to, kas nodarīts pāri valstij un tautai.
To mēs noteikti izpētīsim.
Kas atskaņos topošo skaņdarbu?
Deivida Langa opuss sākotnēji bija četriem solo dziedātājiem soprānam, altam, tenoram un basam. Gabriela kompozīcija būs tām pašām balsīm, tāpēc koncertā abus skaņdarbus dziedās četri solisti es pats kopā ar trim labiem draugiem, kas ir esošie vai bijušie valsts koŗa Latvija dziedātāji. Viņi ir ļoti viedi un talantīgi dziedātāji, un viņi visi ir ieinteresēti šajā projektā.
Tu būsi tenors vai bass?
Tenors. Bass būs Eduards Fiskovičs, viņš labu laiku ir dziedājis valsts korī un arī diriģē jauniešu kori Domino Rīgā. Agnese Urka dziedās soprānu, mēs kopā diriģējam Emīla Dārziņa mūzikas skolas jaukto kori. Altu dziedās Dārta Treija, viņa kādreiz dziedāja valsts korī un patlaban ir skolotāja Rīgas Doma koŗa skolā.
Projektam vajadzīga nauda. Vai komponistam jāmaksā honorārs?
Komponēšana ir Gabriela darbs, tā viņš sev pelna iztiku.Skaņdarbs būs visai gaŗš, kopumā 30 minūtes mūzikas, un tas prasīs ievērojamu darbu. Tāpēc darba pasūtināšana kā tāda ir visai dārga. Tāpat arī jāmaksā dziedātājiem. Pats sev neko nemaksāšu, jo tas ir mans projekts, bet pārējie trīs dziedātāji ir jākompensē par laiku un darbu. Turklāt mēs vēlētos šo skaņdarbu atskaņot tajās vietās, kuŗas visvairāk ietekmējusi migrantu plūsma, piemēram, Zviedrijā un Vācijā.
Arī Kalē Francijā?
Jā, un nav ierobežojuma tam, cik bieži mēs vēlētos atskaņot šo mūziku, lai to dzird arvien jauni cilvēki. Vienīgais jautājums ir par financējumu, lai mēs visu varētu īstenot.
Vai tevi nedara bažīgu iespēja, ka publika Rietumeiropā varētu saprast pašreizējo bēgļu krizi, taču ne vēsti par to, kas notika Baltijas valstīs pagājušā gadsimta 40. gados? Varbūt viņi nesapratīs saiti?
Manuprāt tas ir būtiskākais sakarā ar šo kompozīciju. Tas ir Gabriela uzdevums, un man liekas, ka viņš to saprot. Mums Latvijas pieredze jāparāda ļoti skaidri, uzsverot to, kā pasaule atvēra durvis latviešiem, lai viņi varētu sākt jaunu dzīvi. Tas ir ietvars, kuŗā varam aplūkot Tuvo Austrumu bēgļu pieredzi un mūsu reakciju.
Vai dziedātājus pavadīs instrumenti?
Būtībā tas būs a cappella dziedājums. Četri dziedātāji spēlēs vienkāršus sitaminstrumentus, bet tā ir ļoti vienkārša struktūra.
Vai to nebūs grūti klausīties?
Negribu teikt, ka grūti tajā ziņā, ka mūzika nebūs skaista, bet, manuprāt, tas būs izaicinājums. Klausīties Deivida Langa skaņdarbu ir liels izaicinājums, jo viņš ļoti efektīgi portretē mazu meiteni, kuŗa ir gandrīz nosalusi. Protams, Gabriels vēl nav sakomponējis savu mūziku, bet iedomājos, ka arī tas būs liels izaicinājums klausīties šo bēgļu stāstos.
Vai jūs dziedāsit angļu valodā?
To mēs vēl nezinām, jo ceram, ka kompozīcija piesaistīs dažādu publiku. Ja runa ir par pašreizējo bēgļu krizi, angļu valoda parasti ir tā, kuŗā cilvēki vislabāk saprotas. Ja bēglis no Sīrijas vēlas sarunāties ar brīvprātīgo Vācijā, Grieķijā vai Francija, tad visticamāk viņi runā angļu valodā. Protams, ir arī iespējams, ka mēs runātu latviešu, angļu vai arābu valodā. Šāda sagatavošanās četriem dziedātājiem nav nekas jauns.
Cik daudz naudas vajadzīgs?
Mēs cenšamies savākt 10 tūkstošus ASV dolaru, kas nenosegs visas projekta izmaksas, bet tas ir būtisks pirmais solis, lai pārliecinātos, ka viss notiks pareizi. Mēs arī meklējam atbalstu no kultūras fondiem, vēstniecībām un uzņēmumiem?
Cik naudas savākts līdz šim?
Patlaban apmēram 2500 dolaru.
Kad paredzēta kompozīcijas debija?
Mēs ceram, ka tas būs Rīgā 2017. gada maijā, pēc tam to izpildīsim arī Zviedrijā, Vācijā un Lielbritanijā.
Tātad laika nemaz nav tik daudz. Vai komponists piedalīsies debijā?
Protams. Gabriels nekad nepalaiž gaŗām iespēju ierasties Rīgā.
Ko vēlaties no laikraksta lasītājiem? Protams, tu priecāsies par naudas ziedojumiem, bet varbūt ir kas cits?
Nav diplomātiska veida, kā to pateikt, bet, jā, mums ir vajadzīga nauda. Taču vēl es ceru, ka cilvēki palīdzēs izplatīt informāciju par projektu pēc iespējas vairāk cilvēkiem, kuŗi saistīti ar Latvijas bēgļu pieredzi. Protams, Laiks un Brīvā Latvija veido tiešas saites ar ārzemju latviešu kopienām, taču ir arī daudz cilvēku, kuŗi tās neabonē, bet kuŗiem šajā kontekstā ir pieredze. Bijis jauki dzirdēt no cilvēkiem, kuŗi saka ‒ tu stāsti manu stāstu vai tu stāsti manas ģimenes stāstu. Tad viņi pastāsta par savas pieredzes detaļām. Tas mani ļoti iedvesmo, ka kāds, kuŗam bijusi šī pieredze, projektu uzskata par vērtīgu.
Vai paredzams, ka tas būs liels notikums, kuŗu apmeklēs Valsts prezidents un premjerministrs?
Protams, mēs viņus uzaicināsim. Varbūt būtiskāk ir tas, ka mēs uzaicināsim bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kuŗa pati kādreiz bija bēgle. Darīšu visu iespējamo, lai sekmētu šo notikumu, jo papildus manai cerībai, ka kompozīcijai būs sava publika, es arī uzskatu, ka ir ļoti svarīgi sākt runāt par šo situāciju, par to, kāda ir mūsu reakcija, kā arī par to, kas mums būtu jādara. Manuprāt, šādām sarunām jānotiek koncertzālēs, baznīcās un uz ielas, nevis tīmeklī. Manuprāt būtu labas jebkādas diskusijas, kas notiek šī projekta ietvaros.
Tagad, kad kādu laiku esi padzīvojis Latvijā, vai uzskati, ka latviešiem tiešām ir taisnība, ka viņiem ir labākā koŗu kultūra visā pasaulē?
Piekrītu! Es to zināju jau pirms te pārvācos, un es tam piekrītu tagad, kad gadu esmu tajā iedziļinājies. Mani vienmēr ir iespaidojis tas, cik nopietna ir šī tradīcija. Kaut ko tādu neesmu nekur citur piedzīvojis. Vidējais amatieru koris Latvijā ir tik ļoti daudz augstākā līmenī par vidējo kori jebkur citur pasaulē.
Vai esi sapratis, kāpēc tas tā ir?
Daļēji varbūt sakarā ar padomju laika mantojumu mūzikas apmācībā, jo tolaik bērnus rosināja ļoti agri sākt speciālizēties. No septiņu gadu vecuma bērni mācījās mūzikas skolā, tad mūzikas vidusskolā, un 18 gadu vecumā viņiem izveidojās neticamas prasmes. Mani ļoti izbrīna tas, ka skolēns Rīgas Doma koŗa skolā prot diriģēt tādā līmenī, ko var salīdzināt ar maģistra grada studentu Amerikā. Šīs spēcīgās koŗu kultūras pamatā ir augsta līmeņa apmācība kopā ar bagātīgo tautasdziesmu tradīciju. Rīgā tu vari ieiet jebkuŗā Rimi veikalā un sākt dziedāt Rīga dimd, visticamāk vairāk nekā puse veikala apmeklētāju varēs dziedāt līdz. Tas nebūtu iespējams Amerikā vai jebkur citur.
Kā jārīkojas tiem, kuŗi vēlētos ziedot naudu?
Mēs izmantojam Indiegogo sistēmu, tā ir uzticama vieta tīmeklī. Projekta nosaukums ir Kompozīcija par bēgļiem (A Piece About Refugees). Vietnē var ziedot jebkādu summu ar kredītkarti, bankas karti vai PayPal sistēmu. Tas ir ļoti vienkārši. Mēs piedāvājam vairākas balvas par ziedojumiem. Manā dzīvē jaunas dziesmas ir ļoti būtiskas, taču kādam, kas nekad to nav darījis, tas varētu būt pat ļoti īpaši. Mēs saviem sponsoriem sūtīsim video un ļausim viņiem koncertos satikt komponistu. Gabriels parakstīs nošu kopijas. Mēs darām visu, lai tiešām veidotu saikni starp cilvēkiem.
Vai ir plāni kompozīciju ierakstīt?
Patlaban ne, bet, ja tas kļūs financiāli iespējams, noteikti ierakstīsim, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu dzirdēt jauno skaņdarbu.
Ziedojumu varat ieskaitīt arī manā bankas kontā:
Christopher B Walsh
SWIFT: PARXLV22
IBAN:
LV69PARX0016775510006
e-pasts: walsh0923@gmail.com
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
