Lilita Krūze 30.06.2015
Nu jau astoņpadsmito gadu pēc kārtas Gērnsijā (Guernsey) simtiem cilvēku jūnija pirmajā sestdienā dodas apkārt salai. Tā nav iešana tikai prieka pēc, jo sala ir kā paradīze zemes virsū ar smaragdzaļiem ūdeņiem un izskatās kā mūžam ziedošs puķu dārzs. Saffery Champness Rotary Walk, īsāk sakot, Rotarī gājiens ir viens no gada lielākajiem labdarības sarīkojumiem.
Šogad 6. jūnija rītā White Rock (Baltā akmens) telpas pulksten puspiecos no rīta pulcēja visdažādākā gadagājuma cilvēkus. Sākt iešanu agri no rīta ir svarīgi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, dienā gaisa temperātūra var sasilt līdz pat +20°C, un tas var apgrūtināt iešanu. Otrkārt, kas ātrāk sāk, tas ātrāk nonāk finišā. Kā nekā priekšā ir 39 jūdzes jeb 62,76 km! Tomēr katram ir dota arī brīva izvēle, kuŗā atskaites punktā sākt un beigt gājienu. Šoreiz arī personiski man tas izrādījās nozīmīgi, bet par to vēlāk.
Šī gājiena īsts izturības pārbaudījums ir klinšu kāpnes. Uz augšu ved 2266 pakāpieni un uz leju 1606 pakāpieni. Kad tas ir pārvarēts, līdzenā daļa ir tikai viens liels, izstiepts vairāku stundu gājiens uz priekšu. Saprotamu iemeslu dēļ organizētāji bija izveidojuši desmit pieturas vietas ar vairākām kastēm ābolu, apelsīnu, banānu, krispu, brokastu bāru, sulām un ūdeni. Vai brokastu vieta ar karstajām desiņām un ceptajām olām bija vispopulārākā?
Saullēkts Džērborgā (Jerbourg) un pasakainie skati uz okeanu ir kā īsta dāvana dvēselei, bet tepat gar kājām noglaužas ne tikai vietējie zilie zvaniņi, bet arī mums, latviešiem, tik pierastā sarkanā magone, lupīna un parastā margrietiņa. Kaut uz mirkli ir tik labi sajusties kā mājās, Latvijā!
Kad 2004. gadā izdzirdēju par šo sarīkojumu, daudz nedomādama, reģistrējos, jo iešana ir viena no manām stihijām. Toreiz ceļā pavadīju trīspadsmit stundas un trīspadsmit minūtes un jutos gan gandarīta, gan nogurusi. Gadu gaitā ir bijuši arī labāki rezultāti. Tomēr šīs nav sacensības.
Šī atziņa un brīvība sākt un beigt jebkuŗā vietā šogad palīdzēja arī man. Jau pirms laba laika biju reģistrējusies šim sarīkojumam, kad mana meita Daiga lūdza pieskatīt mazdēliņu Kairo. Sestdienā, kuŗai gatavojos tik cītīgi vairākas reizes nedēļā gan piecos no rīta, gan vēlu vakarā? Protams, uzvarēja vēlme būt kopā ar mazo mīlulīti, un es piekritu. Tomēr pieteicu, ka mēs abi iesim garajā gājienā. Meita tik noraustīja plecus.
Sestdienas rītā mēs vēl palikām gultā, kad mans partneris Džons četros no rīta devās pretī lielajai dienai. Bija skaists, saulains rīts, kad arī mēs abi ar Kairo, kuŗam tieši tajā dienā palika trīsarpus gadiņu, sākām savu labdarības gājienu no salas rietumu puses Kobo (Cobo). Rokās sadevušies, vērojām okeana mainīgos ūdeņus, zveju laivas, apstājāmies pasmaržot ziedus, skrējām līdzi taureņiem un meklējām mūsu pirmo pieturas punktu Čuī ( Chouet). Divas stundas vēlāk pamanījām lillā karogus, cilvēkus zaļās jakās. Kad viņiem tuvojāmies, atskanēja aplausi un uzmundrinājuma saucieni. Bija tik patīkami apsēsties, apēst banānu un izdzert sulu! Arvien vairāk cilvēku piestāja tikai uz īsu brīdi un devās tālāk.
Arī mēs cēlāmies un turpinājām savu gājienu. Taka, kas vijas apkārt salai, šajā pusē augstu, dzeltenu augu apjozta. Jo tuvāk austrumiem, jo vairāk lielāku un mazāku oļu un akmeņu. Nu Kairo bija izdevība pa tiem palēkāt. Zaļajās pļavās laiski saulītē gozējās brūnās Gērnsijas govis, un arvien vairāk labdarības gājiena dalībnieku pagāja mums garām. Daži no viņiem savu ceļu bija sākuši puspiecos no rīta. Džonu neredzējām. Pavadot laiku dziedot, nebijām manījuši, kā nonācām līdz nākamajam pieturas punktam Bordo (Bordeaux), no kuŗa redzamas blakus salas - Alderneja (Alderney), Herma (Herm) ar gaŗo, dzelteno plūdmali, Džeto (Jethou), Breko (Brecqhou), Sārka (Sark) un Džērsija (Jersey).
Šajā pieturas punktā mēs abi apsēdāmies mīkstajā zālē kā siltā mātes klēpī un izbaudījām dabas skaistumu. Atpūtinot nogurušās kājas, redzējām jau daudz vairāk dalībnieku un rindas ar somām. Šeit jāpiebilst, ka organizētāji somas ved no viena pieturas punkta uz nākamo. Tas neapšaubāmi ir liels atvieglinājums garā ceļa mērotājiem. Kā iepriekš, daudzi apstājās tikai uz īsu brīdi, lai piereģistrētos. Daži izstājās. Redzējām daudz jaunu cilvēku, kas noberzuši kājas līdz tulznām un gāja tā mazliet dīvaini. Tomēr viņi turpināja ceļu, zinādami, ka pavisam maz palicis līdz mērķim.
Ziemeļu vējš norādīja arī mums, ka laiks ir turpināt. Sadevušies rokās, devāmies tālāk. No tuvējā uzkalna pavērās plašs skats uz okeanu, kuŗā kā lieli brāļi, cēli un balti, noenkurojušies stāvēja divi kruīza kuģi. Satiksme pavairojās arī no mums pa labi uz ielas, jo bijām nonākuši līdz vietai, ko sauc par Bridžu (Bridge). Deviņpadsmitā gadsimta sākumā salas ziemeļu puse bija nodalīta un tikai paisuma laikā bija iespējams nonākt salas austrumu daļā. Šodien Bridž ir biezi apdzīvota vieta un pazīstama gan kā industriāls rajons, gan kā mājvieta vietējai televīzijas studijai un divām radiostacijām - BBC Guernsey un Island FM.
"Šķiet, ka manas kurpes ir piekusušas," sacīja mans mazais ceļabiedrs. Pasmaidīju un paņēmu puisīti klēpī ne tikai šī iemesla dēļ. Mums abiem kļuva siltāk. Arvien vairāk dzeltenos T-kreklos ģērbušos cilvēku mūs apsteidza. Garāmbraucošas automašīnas taurēja, un bija dzirdami uzmundrinājuma saucieni. Un tad... un tad mēs iznācām vietā, no kuŗas pilsēta krāšņojās visā savā skaistumā. Tradicionālās Gērnsijas mājas, daudzstāvu banku ofisi, arvien vairāk lielāku un mazāku jahtu, līdz skatiens apstājas pie augstu mastā plīvojošajiem karogiem.
To pakājē Atbrīvošanas piemineklis (Liberation Monument) kā stalts tēvs, skanot grupas Queen "Mēs esam čempioni" (We are the Champions) sagaidīja katru šīs dienas varoni. Arī Kairo un es izgājām cauri balonu vītnēm un saņēmām godam nopelnītās medaļas. Divatā bijām mērojuši 24,7 km attālumu, veicot to septiņās stundās un piecpadsmit minūtēs. Džons kopā ar draugiem finišā nonāca pusastoņos vakarā.
Pirmajā gadā tikai 13 cilvēki piedalījās šajā labdarības sarīkojumā. Pēdējo septiņpadsmit gadu laikā no 5,500 dalībniekiem 3,500 ir nonākuši līdz finišam. Ātrums, kādā dalībnieki veic šo gājienu, svārstās no septiņarpus līdz sešpadsmitarpus stundām. Jaunākais dalībnieks, kas nogājis visus 62,7 km, ir 11 gadīgais Filips Robinsons (Phillip Robinson), to izdarot 15 stundās un 47 minūtēs. Vecākais dalībnieks, kas veicis gājienu apkārt salai, ir 77 gadus vecais Rejs Pikets (Ray Pickett).
Ļoti ceru, ka esmu ieinteresējusi lasītājus nākamā gada jūnijā mērot ceļu uz Gērnsijas salu. Pulciņā ir jautrāk!
Silto dienu izbaudīja un kājas izvingrināja
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
