Karalis ir kails
Juris Lorencs    15.11.2022

 

 

Tieši 11. novembrī, Lāčplēšu dienā, kad pieminam savus varoņus, Latvija saņēma divas lieliskas dāvanas. Pirmo atnesa vīriešu basketbola valstsvienība. Mūsu puiši Krētā ar 80:60 pārliecinoši uzvarēja Grieķiju un nodrošināja dalību Pasaules kausa finālturnīrā, kas notiks nākamā gada augustā un septembrī Filipīnās, Japānā un Indonēzijā. Tas ir liels sasniegums, jo Latvijas izlase vēl nekad nav spēlējusi tik augsta līmeņa sacensībās. Otro dāvanu sagādāja Ukrainas bruņotie spēki, kas 11. novembŗa rītā iegāja Hersonas pilsētā. Šis stratēģiski svarīgais Ukrainas apgabala centrs atradās Krievijas okupācijā astoņus mēnešus. Meistarīgā Hersonas atbrīvošanas operācija jau iegājusi moderno kaŗu vēsturē, par to mācīsies vēl daudzas virsnieku paaudzes visā pasaulē. Tikmēr Krievijas propagandisti vaimanā - kā tad tā? Pirms sešām nedēļām 87 % Hersonas iedzīvotāju referendumā nobalsoja par pievienošanos “mātei Krievijai” uz “mūžīgiem laikiem”, bet šodien tie paši cilvēki sagaida “nacionālistus” un “fašistus” ar Ukrainas karogiem rokās? Kā tas iespējams?

 

Angļu rakstnieks Radjards Kiplings (1865- 1936) savulaik uzrakstīja dzeju, “Balādi par Austrumiem un Rietumiem”. Tajā ir rindas: “Austrumi ir Austrumi, Rietumi ir Rietumi, un sastapties tiem nav lemts.” (“East is East, and West is West, and never the twain shall meet”. Saprotams, ar šo “sastapšanos” Kiplings domāja ne tik daudz fiziskā, cik garīgā nozīmē. Plaisa starp Rietumu un Austrumu cilvēka mentālitāti toreizējās Britu Indijas pilsētā Bombejā dzimušajam rakstniekam šķita nepārvarama. Bet laiki mainās. Šodien indiešu menedžeri vada lielas Rietumu kompānijas, indiešu izcelsmes polītiķi nonāk pašos augstākajos amatos Rietumu pasaulē- lai pieminam kaut vai ASV viceprezidenti Kamalu Herisu un britu premjerministru Riši Sunaku. Un tomēr Kiplinga teiciens savu aktuālitāti nav zaudējis. Tikai tas skan citādi: “Krievija ir Krievija, Rietumi ir Rietumi, un sastapties tiem nav lemts”. Ja man šodien vajadzētu nosaukt īpašību, kas visvairāk nodala Krieviju no Rietumiem, es teiktu, ka tie ir meli. Nemainīga “vērtība”, kas bijusi raksturīga Krievijai visos laikos. Raugoties uz nesenā “referenduma” rezultātiem Hersonā, mēs labāk saprotam tā saucamās “Tautas Saeimas” vēlēšanas, kas notika Latvijā 1940. gada 14. un 15. jūlijā, drīz pēc mūsu valsts okupācijas.

 

Par vienīgo sarakstu, kas tika iekļauts vēlēšanu biļetenā, par Darba tautas bloku, toreiz nobalsoja 97, 6 % vēlētāju. Saprotams, gan šo vēlēšanu, gan Hersonas referenduma rezultāti tika viltoti. Un ir tikai simboliski, ka tieši kādreizējā Hersonas guberņā radās tāds jēdziens kā “Potjomkina sādža”. Kad tālajā 1787. gadā toreizējā Krievijas ķezariene Katrīna Lielā devās apskatīt iekarotās zemes impērijas dienvidos, Hersonu un Krimu, viņas favorīts Grigorijs Potjomkins esot pavēlējis lielceļa malā izbūvēt “paraugsādžas”, kuŗās sadzīti dzimtcilvēki, labi saposti ukraiņu zemnieki. Ķeizariene nevarējusi vien nobrīnīties, cik ātri “krievu pasaule” savās jaunajās zemēs atnes turību un labklājību. Saprotams, pēc Katrīnas aizbraukšanas smukās mājas tikušas nojauktas un aizvestas, bet nabaga “aktieri” bijuši spiesti atgriezties savās kleķa būdās. Šodien mēs redzam, ka pat izslavētā Krievijas armija un flote patiesībā ir nekas vairāk kā liela Potjomkina sādža. Ka visas runas par jaunajiem “superieročiem”, kuŗiem “pasaulē nav analogu”, ir tikai vēlmju domāšana, maskēšanās aizsegs. Ka bruņošanās programmām atvēlētie līdzekļi patiesībā ir izzagti. Paradoksāli, bet korupcija Krievijas armijā ir pats Lielākais Ukrainas un Rietumu sabiedrotais.

 

Viens no iemīļotiem sižetiem padomju laiku televīzijā - rindas pie darba biržu durvīm ASV un Rietumeiropā. Par nabaga cilvēkiem, kuŗi esot spiesti iztikt ar palīdzības pakām un pārtikas kuponiem. Pat rakņāties pa miskastēm, lai atrastu kādu izmestu banānu vai pusizdzertu kolas bundžu. To, ka “strādnieku paradīzē” veikalu plaukti ir tukši, bet banānus cilvēki redz tikai televīzijā, padomju propaganda piemirsa pateikt. Kaut ko līdzīgu dzirdam šodien - bez Krievijas gāzes un naftas Rietumus esot pārņēmusi bada un aukstuma “kaulainā roka”. Par Berlīnes parkiem, kas tiekot izcirsti malkai, par tukšajiem veikalu plauktiem un teju vai nenovēršamajiem “bada dumpjiem”, kas noslaucīšot Krievijai netīkamās valdības. Tas izklausās tik absurdi, tik neprātīgi, ka vienīgā iespēja ir atbildēt ar humoru. Man ļoti patika kāda Čechijā dzīvojoša ukraiņa ieraksts “tvitterī”: “Eiropā cilvēki pamazām zaudē spēkus no bada. Tāpēc cūkas šķiņķi šovakar ielikām krāsnī cepties veselu. Nebija vairs spēka sagriezt...”. Illustrācijai pievienota kārdinoša cepeša fotografija, tam blakus – atkorķēta vīna pudele. Patiesi, kā lai izdzīvo bez Krievijas! Raksturīga melu īpašībām ir tā, ka beigu beigās tiem sāk ticēt paši to sacerētāji un stāstītāji. Pēdējās nedēļās Krievijas medijos nenogurstoši tika runāts par vidējā termiņa vēlēšanām ASV un nenovēršamo Donalda Trampa domubiedru uzvaru. Ka pēc vēlēšanām viss tikšot “sakārtots”, ka jaunā Pārstāvju palāta un Senāts apturēšot palīdzību Ukrainai. Vēlēšanu rezultātus mēs zinām. Un nav pat svarīgi, ka šoreiz republikāņiem nepaveicās tik labi, kā viņi bija cerējuši. Svarīgākais ir tas, ka Krievijas polītiķu un propagandistu galvās valda pilnīga neizpratne par notiekošo ASV polītikā. It īpaši Republikāņu partijā, no kuŗas nākušais ASV prezidents Ronalds Reigans savulaik uzdrošinājās nosaukt Padomju Savienību par “ļaunuma impēriju”. Savukārt Padomju Savienības mantinieci Krieviju visai trāpīgi raksturo cits teiciens - “karalis ir kails”. Kristiāna Andersena pasakā šo acīmredzamo patiesību uzdrošinās pateikt mazs bērns. Šodien to pašu izdarījusi Ukraina.