Kā to saprast, kungi?
Sallija Benfelde    22.03.2022

 

 

Nežēlīgais kaŗš Ukrainā turpinās, un diez vai sarunas, līgumi un vienošanās kaut ko var mainīt, jo Putina režīms neievēro neko, ja vien tam kaut kas nav izdevīgi. Nežēlība, meli un vēlme kontrolēt vismaz to, kas notiek Eiropā – kopš 24. februāŗa agresorvalsts attieksme nav mainījusies. Aplenktajā Mariupolē, tāpat kā nepārtraukti apšaudītajās pilsētiņās un ciemos, kuŗu pievedceļus kontrolē okupanti, sākas bads. Pārtikas pietiek gan Ukrainai, gan ļoti liels apjoms pārtikas, zāļu un citu preču tiek saņemts kā humāna palīdzība, bet Krievijas armija nevienam neļauj tajās ievest pilnīgi neko. Putina režīma meli kļuvuši par absolūtu lielumu, ārlietu ministra Lavrova paziņojumi jau izklausās pēc absurdas anekdotes. 

 

Vai tiešām Krievijas sabiedrība klusējot turpinās noskatīties uz Putina režīma zvērībām un jebkādu ētisko un juridisko normu ignorēšanu? Pret kopējo iedzīvotāju skaitu – 146,2 miljoni pirms gada – protestētāju pret karu ir maz, opozicija gandrīz iznīcināta. Savu skatījumu uz Krieviju šodien un nākotnes risinājumiem diskusijā „Ceļi uz brīvību” Radio Brīvā Eiropa pauda Miroslavs Marinovičs, Ukrainas cilvēktiesību aktīvists, padomju laika disidents, publicists un teologs, arī Ukrainas Helsinku grupas līdzdibinātājs, Ļvovas Katoļu Universitātes Ukrainā vicerektors. Otrs diskusijas dalībnieks bija Grigorijs Amanuels, režisors no Krievijas.

 

„Uzvarētāja toga piesedza Staļina režīma noziegumus, Krievija nav nožēlojusi nodarīto. Tieši otrādi – Putins lepojas ar Staļina prātu, ar viņa valstsvīra potenciālu, bet tas nozīmē, ka visi šie noziegumi atkārtojas, īstenojas ar jaunu noziegumu palīdzību, kā sēklas, kas palikušas Krievijas augsnē un tagad uzdīgst un izaug,” Miroslavas Marinovičs skaidroja savu Krievijas redzējumu. Savukārt Grigorija Amanuela redzējums bija vēl skarbāks: „Pirmais, ko kaŗš iznīcina – cilvēkā cilvēcisko. Runāt par agresora cilvēciskajām īpašībām iespējams tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos. Gaidīt cilvēcību no okupantiem, no cilvēkiem, kurŗus apliecinājusi iespēja nesodīti nogalināt, nav iespējams. Tāpēc okupantu valsts tauta ir pirmais upuris, pār kuŗu gāžas viss šis valsts spēks un vara. Neredzu neko jaunu, ko būtu izdomājusi pašreizējā vai Staļina vara. Es redzu pastāvīgu necilvēciskuma esamību vismaz kopš Ivana Bargā un Pēteŗa Pirmā laikiem – protams, līdz pat Putinam. Noziegumu ķēdīte, kas skaŗ ne tikai savas, bet arī kaimiņvalstu un arī vēl tālāku valstu pilsoņus.” Režisors piebilda arī, ka Krievu pasaules ideja ir noziedzīga, jo tas patiesībā ir sapnis par impērijas pasauli un tās būvēšanu.

 

Amanuels arī uzskata, ka ir vajadzīga nevis Ukrainas vai vēl dažu valstu stingra vienošanās ar Krieviju, bet gan lielas daļas pasaules valstu līgums ar Krieviju, tajā noteikti ietverot arī 1975. gada vienošanās noteikumus par Eiropas valstu robežām un ka ir vajadzīgas kontroles mechānisms, kā panākt līguma noteikumu ievērošanu. Kā zināms, Helsinku vienošanos – 1975. gada 1. augusta Deklarāciju parakstīja arī PSRS un Austrumeiropas valstis. 

 

Varētu domāt, ka Latvijā nevienu nepārsteidz minētajā diskusijā sacītais, it sevišķi tagad, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, agresora mērķi un motīvi, tāpat kā nākotnes nodomi nav neatminams noslēpums aiz septiņiem zieģeļiem. Tomēr, izrādās, ka viss nav tik vienkārši.

 

Arī šo situāciju Krievijas lielās ietekmes īstenotāja darbībā rakstā „Kas lobē «Gazprom» intereses Latvijā?” apraksta pētniecisko žurnālistu grupa*: „Kad kaŗš Ukrainā šogad februārī jau bija sācies, kādas organizācijas darbiniekus Rīgā pārsteidza savdabīga vizīte. Bija ieradies Romas katoļu baznīcas galva Latvijā Zbigņevs Stankevičs kopā ar "Iteras" šefu Juri Savicki, lai lūgtu ziedojumus grāmatas tulkošanai. Abi stādījās priekšā kā "Svētā Meinarda mantojuma fonda" pārstāvji.”

 

Uzreiz vietā paskaidrot, ka Juris Savickis nekad nav slēpis, ka okupācijas laikā strādāja Rīgā VDK, izlūkošanas nodaļā, un tas Latvijā nevienam, kuŗš to ir gribējis dzirdēt, nav noslēpums. Tāpat kā tas, ka savu gāzes un naftas uzņēmumu “Itera” ieguvis ne bez “Gazprom” un Maskavas atbalsta. Rakstā, kas publicēts sabiedrisko mediju portālā lsm.lv arī atgādināts, ka Savicki ar “Gazprom” saista ne tikai dalība “Latvijas gāzē”. Krievijas uzņēmums “Gazprom Export” ir arī Savicka vadītā hokeja kluba “Rīgas Dinamo” ģenerālsponsors. Sākoties Ukrainas kaŗam, gan tika paziņots, ka savas saites ar Kontinentālo hokeja līgu tas sarauj.

 

Archibīskaps esot juties saērcināts, kad viņam jautā par sadarbību ar Savicki, un viņa atbildi, manuprāt, ir vērts nocitēt pilnībā tāpat kā minētajā rakstā: “Nu, viņš atbalsta baznīcas celtniecību Ikšķilē. Redziet, viņš jau ne tikai katoļu baznīcu atbalsta, viņš atbalsta Zinātņu akadēmiju, viņš atbalsta sportu, viņš atbalsta kultūru. Viņam ir milzīgs spektrs ar atbalstītajiem projektiem. Mēs esam tikai vieni no. Un tagad tiem kliedzējiem, kas kliedz, ka viņš ir tas sliktais, es gribu pajautāt – bet ko jūs esat izdarījuši Latvijas labā? Kādus projektus jūs esat atbalstījuši? Cik daudz jūs esat ieguldījuši? Te es vienkārši saskatu tādu eskalācijas mēģinājumu un netīru spēli arī no šīs puses, ka visu laiku tikai bakstīt par viņa pagātni, bet neskatīties uz to, ko viņš ir darījis pēdējo 30 gadu laika Latvijā”. Stankevičs arī pauda: “Paskatieties, kas bija ar Vāciju, ar “Gazprom”. Gerhards Šrēders līdz šodienai tur ir valdē. Viņš nav demisionējis. Tā uzreiz pateikt, ka visi, kas ir tirgojušies ar Krieviju,  ir melnās krāsās ar ragiem un asti! Nu, tas nav tik vienkārši. Tas ir milzīgs vienkāršojums!” 

 

Protams, archibīskapa attieksme pārsteidz – vai tiešām baznīcas ēka šobrīd ir tik svarīga? Ko nozīmē archibīskapa nostāja?

 

Otrs nesenais piemērs ir Daugavpils pilsētas domes deputāta un mēra Andreja Elksniņa teiktais portālā “Delfi”. Elksniņš pārstāv partiju Saskaņa, un pie Daugavpils domes Ukrainas karoga nebija, līdz Aivars Broks, Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors, pilsētas karoga vietā pie skolas izkāra Ukrainas karogu. Pie skolas sapulcējās vietējie “aktīvisti”, kuŗi šo karogu pat redzēt negribēja, svilpa, auroja, mēģināja noņemt Ukrainas karogu, līdz  viņu ārdīšanos izjauca tikai policija. Arī Daugavpils domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš nebija priecīgs par karoga nomaiņu. Viņa komentārs:  sacīja: „Ar nožēlu jāatzīst, ka Mūzikas vidusskolas direktors publiski ir norāvis pilsētas karogu, aizvietojot to ar Ukrainas”. Elksniņš aicina likt mierā Latgali un Daugavpili, un vispār tā visa esot dalīšana “pareizajos” un “nepareizajos”. Aprīļa sākumā Daugavpilī vizīti pieteicis Valsts prezidents, un Daugavpils mērs ieteic, lai Prezidents braucot pa Nīcgales ceļu, kas sen nav remontēts,-  tas būšot svarīgāk par jautājumiem, kuŗš ir kuŗā pusē, jo braucot pa to ceļu būšot skaidrs, ka svarīgāks ir jautājums, vai Latgale no valsts saņem tik daudz, cik vajag. Acīmredzot pilsētas mērs domā, ka ceļa remonta jautājums ir svarīgāks pat valsts brīvību un neatkarību,un tas attaisno  nesaskaņu celšanu sabiedrībā. Līdz šim Daugavpilī domes atrunāšanās dēļ tā arī nav izdevies sarīkot koncertu Ukrainas atbalstam… 

 

* Citētā raksta autori: Anita Brauna (Pētnieciskās žurnālistikas nodaļas vadītāja), Indra Sprance (Latvijas Radio raidījuma "Atvērtie faili" žurnāliste), Zane Mače (Latvijas Radio raidījuma "Atvērtie faili" žurnāliste), Ģederts Ģelzis (Latvijas Radio)