Kā Amerikas latvieši cīnījās „aukstā kaŗa” frontē?
Ligita Kovtuna    05.01.2021

 

 

Aizvadītā gada 27. novembrī, dienu pēc tam, kad Amerikā nosvinēta kārtējā Pateicības diena ar neiztrūkstošo tītaru un radu tikšanos, cik nu tas šolaik iespējams, Latvijā varēja noskatīties filmu, kas vēsta par šo dienu pirms 50 gadiem. Tā vēsturē un daudzos ļaužu prātos palikusi atmiņā ar drāmatisku incidentu, kad lika sašķobīties drošai pārliecībai gan par Savienoto Valstu „stipro plecu”, gan par starptautiskas nozīmes konvencijām un lēmumiem. Proti, šai novembŗa dienā nāca klajā filma, Latvijas, Lietuvas un Francijas kopražojums, lietuviešu režisores Giedres Žickītes dokumentālais kinovēstījums „Lēciens”, kas vēsta par 40 gadus jauna lietuvieša Sima Kudirkas izmisīgo lēcienu no padomju zvejas kuģa uz amerikāņu kuģi Viligant, lai nokļūtu brīvajā pasaulē, „visu iespēju zemē Amerikā”. 

 

Lēciens beidzās drāmatiski – piekauts un savažots jaunais vīrietis tika atdots atpakaļ padomju saimniekiem ar visu no tā izrietošo – 10 gadus zināmajās nometnēs, un tas bija tiem laikiem „saudzīgs” spriedums. Pirms gadiem pieciem sešiem lietuviešu režisore, kuŗai jau bijusi vairāku filmu pieredze kopš 2011. gada, sāka interesēties par šo stāstu, un nu tapusi filma, kas godalgota gan Varšavas Starptautiskajā kinofestivālā šoruden, gan pabijusi  festivālos Romā, Jihlavā, Ņujorkā, Tallinā, bet Rīgā saņēmusi ne vien Latvijas Nacionālā kinocentra atbalstu, bet arī augstu novērtēta Latvijas medijos. Pati režisore saka – viņas augstākais apbalvojums ir filmas galvenā varoņa, šodien 90 gadus vecā Sima Kudirkas gandarījums. Uzņemšanas gaitā intervēts arī tā laika ASV ārlietu šefs Henrijs Kisindžers (94 gadu vecumā), saruna ilgusi veselu stundu paredzēto 20 minūšu vietā. Filma ir jānoskatās, bet šai rakstā atmiņās dalīsies gan pusgadsimtu vecā notikuma liecinieki, gan arī ielūkosimies, ko tajās dienās vēstīja Amerikas latviešu laikraksts Laiks. Ir pamats lepnumam par tautiešu atbildību un solidāritāti drāmatiskajos vēstures brīžos. 

 

Kā uz šo drāmatisko vēstures gadījumu reaģēja latvieši – Amerikas latviešu sabiedrība, organizācijas un  avīze Laiks?  Vētraini, aktīvi, cieņpilni, atbildīgi! Laika 1970. gada 28. novembŗa nr. 95, tātad vistuvākajā iznākšanas numurā, 1. lappusē redakcijas slejas virsraksts – „Pirmo reizi ASV vēsturē” ar apakšvirsrakstu „Apkaunojums brīvības un tiesību principiem”. Raksts par to, ka „no padomju zvejas kuģa uz ASV krastu aizsardzības kuterī pārbēgušu  baltieti izdod krieviem”. Laiks citē Ņujorkas Daily News no 25. novembŗa, uzsverot, ka „krastu aizsardzības ierēdņi visas izziņas  novirzīja uz Ārlietu ministriju. Vašingtonā Ārlietu ministrijas pārstāvji privāti izteicās, ka viņi starpgadījumu  uzskata par „nelaimīgu”, un arī norāda, ka „par bēgļa drāmatiskās izdošanas tuvākiem apstākļiem presē 25. novembrī informācija nebija atrodama. Bet – citēta radioraidītājā WINS 24. novembrī atrastā Westinghouse Broadcasting Co līdzstrādnieka Džima Sleida (Slade) reportāža, kuŗā teikts, ka „pēc triju aculiecinieku stāstiem, bēglis, velkot viņu atpakaļ uz krievu kuģi, sists.” Te gan ielavījusies neprecīzitāte – Dž. Sleids teicis: Crewman, a Latvian ( red. izcēlums) Radio Operator,  was tried and beaten, ko Laiks paskaidro: „Nav nekas neparasts, ka lietuviešus sajauc ar latviešiem, un otrādi.” Katrā gadījumā – latvieši Ņujorkā cēlās protestam. Laiks: „ Šī drāma ir smags brīvības, tiesību un cilvēcības apkaunojums!” Un jau nākamā, avīzes 2. decembŗa numura 1. lappusē lielais virsraksts – „Mēs gaidām un prasām atbildi” un foto no baltiešu demonstrācijas Taimskvērā (foto autors – V. Mazelis). Demonstrācija ilga pusotru stundu, tajā piedalījās arī latvieši ar tolaik Apvienotās baltiešu padomes priekšsēdi Gunāru Meierovicu un ALAs (Amerikas latviešu apvienības) priekšsēdi  Uldi Gravu priekšgalā. Laikrakstā arī tā paša autora foto, kur U. Grava uzrunā demonstrantus. Rezultātā top latviešu kopienas paziņojums, ko Laiks publicē ar nosaukumu „Jautājumi. Mēs nevaram un nedrīkstam klusēt!” „Lielie jautājumi” ir – „Kas noticis ar Savienoto Valstu nacionālo sirdsapziņu? Kur palikuši principi par cilvēka tiesībām, kur palikušas visas konvencijas, līgumi, deklarācijas un apliecinājumi? Un – „Vai krastu apsardzības kutera kapteinis Eustis tagad būs vienīgais polītiskais sliežu bīdītājs? Vai Viligant kapteinis būtu tiesāts, ja viņš būtu pretojies pavēlei un vispirms bēgli nogādājis krastā, kur viņa likteni tad izšķirtu attiecīgās iestādes normālā procedūrā?”

 

„Mēs prasām atbildes un gaidām tās. Lai zinātu, kur mēs stāvam un ar ko kopā stāvam. Lai zinātu arī piešķirt dziļāku, bet citādu nozīmi „simpatiju apliecinājumiem baltiešu cīņai par savu brīvību,” ar kādiem telegrammas mūs apciemo dažas reizes gadā. Skaidrība varbūt būs sāpīga. Bet tomēr tā būs skaidrība. Ar asinīm apzīmogota, uz brīvas valsts kuģa, uz brīvas valsts territorijas.” 

 

Ne nu gluži atbildi, bet skaidrojumu gan pasaka minētais Uldis Grava pēc 46 gaŗiem gadiem savā memuāru grāmatā „Tālumā, bet ne svešumā”: „Pagājušā gadsimta  70. gadi bija paši drūmākie baltiešu cerībām atgūt brīvību un valstīm neatkarību. Kopš Otrā pasaules kaŗa beigām jau bija aizritējuši vairāk nekā 25 gadi, un pasaules sabiedriskā doma jau sāka nosvērties par labu teicienam „better red than dead.””

 

Savā Aicinājumā latvieši arī atceras un piemin apkaunojošo Zviedrijas rīcību, 1945. gadā izdodot latviešu leģionārus, citējot tolaik zviedru ārlietu ministra Undēna  vārdus, ka viņš „neredz iemeslu, kāpēc gan krievi ar šiem izdotajiem gūstekņiem  apietos citādāk nekā ar citiem kaŗa gūstekņiem. (..) Asins traipi uz Viligant klāja ir liecība, kas nav nomazgājama”. Un Kudirkas  stāsts vēl lieku reizi to apliecina...

 

Un vēl kāds pavisam konkrēts stāsts par latvieti, kas bija notikumu aculiecinieks. Viņu sauc Roberts Brieze. Par asiņainās drāmas liecinieku viņš kļuva, būdams uz bēdīgi slavenā Viligant kā Ņūbedfordas, Masačūsetā, zvejnieku pārstāvis sarunās ar padomju  zvejniekiem. Viņš tolaik bija lielas zvejas laivas – Svea īpašnieks un apvienības Seafood  Producers prezidents. Roberta stāsts publicēts Laika 1970. gada 96. numurā kopā ar jauku foto, kur viņš ar meitu nofotografēts uz savas liellaivas. Tātad – „Pirmdien, 23. novembrī mēs tikām aicināti piedalīties sarunās ar krievu zvejas flotiļu komandieŗiem, kas operē gar ASV krastiem. Bez manis vēl uz šīm sarunām brauca divi zvejniecības departamenta un viens zvejnieku arodbiedrības pārstāvis, kas visi bija ieinteresēti, lai krievi nenosmeltu zivis, kuŗu krājumi Masačūsetsas krastu rajonā bīstami mazinājās. (..) Labā omā devāmies Martha’s Vineyard salas virzienā, kur ASV territoriālajos ūdeņos mūs sagaidīja padomju zvejas kuģis Sovetskaja Ļitva, reģistrēts pie Klaipēdas ostas. Uz kuģa pārcēlāmies pulksten 10.30. Krievi bija pret mums ļoti laipni. Tur piedalījās  aptuveni 170 personu, viņu vidū aptuveni 40 sievietes. Kāda apkalpotāja bija latviete, vārdā Skaidrīte. Arī starp virsniekiem bija vairāki latvieši, igauņi, lietuvieši, bet visas flotiles komandieris bija krievs.

 

Krievi savu laipnību mēroja ar konjaka un vodkas plūdiem. Pulksten 3.30 pēc pusdienas, pēc otrām uzkodām, padomju kuģi atstājām, un Viligant kapteinis Ralfs E. Eustis ielūdza padomju delegāciju apmeklēt viņa kuģi. Pulksten 4.00 bijām nodomājuši doties mājās, bet tad atklājās drāmas otrais cēliens, kas bija noticis pa mūsu viesošanās laiku uz Sovetskaja Ļitva: Viligant virsnieks paziņoja, ka no padomju zvejas kuģa uz Viligant pārlēcis bēglis, kas lūdz polītiskā patvēruma tiesības Savienotajās Valstīs. Lūdzu virsnieku bēglim šīs tiesības nenoraidīt, bet pa to laiku krievu komandieris ar sava tulka palīdzību pieprasīja bēgli nodot viņam atpakaļ. (..) Bēglis bija nolēcis ap pulksten 2.00, paņemdams līdzi mazu sainīti ar dažām grāmatām, vēstulēm, dokumentiem. Viņš prata četras svešvalodas. (..) Krievu kapteinis pieprasīja, lai viņam atļauj radiotelefona sarunu ar padomju sūtniecību Vašingtonā, ko viņam arī atļāva. Bēglis pa to laiku izmisis lūdza Dievu, nometies uz ceļiem. Skats bija aizkustinošs, un es vēlreiz mēģināju Viligant kapteinim izskaidrot, kas sagaida šo cilvēku, ja viņu izdos atpakaļ Padomju Savienībai. Tad sekoja pavēle mūs, visus civilistus, ieslēgt atsevišķā kabīnē, bet pa logiem mēs redzējām drausmīgu ainu. (..) Uz Viligant klāja uznāca divi spēcīgi krievu jūrnieki, kas mēģināja bēgli satvert. Viņš lūkoja izvairīties un izmisīgi sauca: „Palīdziet! Palīdziet!” Neviens tomēr nepalīdzēja. Atnāca vēl trešais krievu jūrnieks. (..) Viņš mēģināja izrauties, bet tad saļima bezsamaņā. Vajātāji tomēr viņu sasēja ar striķiem. (..) Viligant kapteinis deva rīkojumu nolaist kuģa glābšanas laivu, ar kuŗu tad  nelaimīgo nogādāja atpakaļ pie krieviem. Laiva, kas domāta dzīvības glābšanai, kļuvusi par šausmu laivu.” Aculiecinieku kapteini Briezi, kā raksta Laiks, aplenca reportieri. Pats Roberts lūdza atļauju zvanīt un informēt ASV iestādes, bet viņam tika liegts. Ieraugot vien krievu virsniekus, viņš juties briesmīgi – pats būdams bēglis, kas 1944. gadā atstāja Latviju ar skaudrām atmiņām par to, kā okupanti izrīkojās ar viņa radiniekiem. Pateicoties šim vīram, ASV prese no „pirmajām rokām” uzzināja par notikušo drāmu. Vēl viens latviešu  „klusais varonis”... Līdz 27. novembrim, kad lietuviešu organizācijas Bostonā sarīkoja protesta demonstrāciju pie Džona Kenedija celtnes, par notikušo bija visai atturīga informācija Bostonas presē. Par pozitīvu piemēru Laiks min vien preses magnāta Hersta laikrakstu The Record American.

 

Atgriežoties pie protesta demonstrācijas Ņujorkā – Laiks raksta, ka te bija aptuveni 100 plakātu ar dažādiem protesta un prasību saukļiem, kā „Zveja – jā, brīvība – nē”, „Ārlietu ministrija, neslēpies aiz krastu apsardzības!” u. c. The New York Times redakcijas slejā notikums uz Viligant apzīmēts par „visnožēlojamāko incidentu, kāds jebkad noticis uz kuģa zem Amerikas karoga.” Bet admirālim Elisam, kuŗš pieņēma lēmumu, norādīts, ka viņam jāapgūst Baltijas valstu okupācijas vēsture vai – vēl labāk – robi zināšanās jāaizpilda ar ceļojumu uz Krieviju...

 

Atceras raidorganizācijas Amerikas Balss darbiniece Baiba Ozola (tolaik Šints): „Ārpus parasti pieejamiem ziņu avotiem –  telegrafa aģentūrām u. c. – šai gadījumā informācija tika saņemta galvenokārt no Amerikas Balss  lietuviešu redakcijas. Turklāt radiožurnālists, latviešu redakcijas redaktors Aleksandrs Lauberts to saņēma, kā tolaik nāca zināms, no kāda „labi informēta latviešu paziņas”, acīmredzot no tā paša Briezes. Katrā ziņā visi bija sašutuši par ASV puses trūcīgajām zināšanām un situācijas neizpratni.” 

Atceras bostonietis Ivars Galiņš:

„Kad Vigilant satauvojās ar Ļitvu, jūrnieki no abām pusēm meta pāri cepures,  žurnālus, suvenīrus. Viens no Sovetskaja Ļitva aizmeta savu cigarešu paciņu  Vigilant virsniekam. Starp cigaretēm bija ievīstīta zīmīte, kuŗā rakstīts,  ka pēc konferences viņš gribot pārbēgt uz Amerikas kuģi. Viņa vārds bija Sims (Simonas) Kudirka. Viņš ar sievu Geneli, meitu Lolitu un dēlu Evaldas dzīvoja Lietuvas  pilsētiņā Griškabūdis, aptuveni  40 kilometrus  uz rietumiem no Kauņas. Kā radio telegrafistam un techniķim viņam bija labs darbs.  Problēma bija „melnais plankums” biografijā. Proti,  1949. gadā viņš bija atteicies okupācijas varai nodot brālēnu un citus partizānus, kas vēl slēpās mežos. Šī iemesla dēļ viņam tika ierādīti darbi neatbilstoši  profesijai, pat labierīcību tīrīšana. Kad kuģis piestāja ostās, viņam nedeva pasi un bija jāpaliek uz kuģa. Sims sevi uzskatīja par  ieslodzīto uz peldoša cietuma. Metoties krēslai, Sims izdarīja savu  liktenīgo lēcienu, pārvarot aptuveni trīs  metrus lielo atstarpi,  un nonāca zem Vigilant glābšanas laivas. Atradis lūku, devās dziļāk kuģī, kur nelaimīgi gandrīz saskrējās ar sava kuģa  komandējošo virsnieku, kas ar diviem biedriem bija ieaicināti aplūkot amerikāņu kuģi. “Ko tu te dari?”, viņš kliedza, bet Sims tikai skrēja tālāk.

 

Vigilant kapteinis Eustis viņam ierādīja slēptuvi un lūdza Ļitvas virsniekus iet atpakaļ uz savu kuģi. Tie savā starpā sarunājās, bet nekur negāja. Tikmēr notika drudžaina sazināšanās ar dažādām Amerikas kuģniecības jurisdikcijām,  ieskaitot Vašingtonu. Ziņu bija pārķēruši arī krievi,  un ieradās vēl trīs čekisti,  un Simu, smagi piekautu, pārveda uz savu kuģi. Kāds no Vigilant prasīja, vai Kudirka vispār vēl dzīvs... Uz to kāds no čekistiem bija atteicis: , Ja dzīvs, tad ilgi nebūs!” To pastāstīja viens no drāmas aculieciniekiem,  amerikāņu delegācijas loceklis, latvietis Roberts Brieze.  1949. gadā no Zviedrijas ar kuģi Gundele un latviešu  grupu nonācis Bostonā un dabūjis patvēruma tiesības. Jaunajā patvēruma zemē bija ticis pie krietnas turības. Uz viņa pasūtinājuma pat tika uzbūvēts zvejas kuģis, ko bija kristījis Bostonas Trimdas draudzes mācītājs Imants Kalniņš. Viņš  gribējis  iet Simam palīgā, bet delegācijas locekļi  atturējuši, jo „lietas esot aizgājušas par tālu.”  Ja bija cerības, ka incidentu izdosies noklusēt, tad tieši Brieze bija tas, kas nākamajā rītā ziņu iedeva vietējai avīzei. Zibens ātrumā tā sasniedza Amerikas lielo presi un ziņu dienestus. Vašingtonā valdīja liels sašutums,  un admirālis Eliss un daži augstākie virsnieki tika atvaļināti, citi atstādināti no saviem posteņiem. Varbūt visnetaisnāk cieta Vigilant kuģa kapteinis Eustis, kas neskaitāmas reizes mēģināja atrunāt admirāli no Kudirkas izdošanas. Viņu par kapteini nekad vairs nepaaugstināja, lai gan tajā laikā viņš tika uzskatīts par piekrastes aizsardzības flotes labāko kapteini.

 

Satraukums  valdīja latviešu un lietuviešu kopienās. Dr. Rolands Dzintars Paegle, ginekologs, Jeila universitātes klīniskās patoloģijas profesors, bija iecerējis plānu, kā dot citiem brīvības meklētājiem iespēju  atstāt padomju kuģi. Viņš bija apzinājis vairākas ātrlaivas, kas bija ar mieru šajā akcijā piedalīties. Tās riņķotu ap kuģi, kamēr tiktu izkaisītas  aģitācijas lapiņas trijās valodās. Lapiņu nogādāšana uz kuģi bija problēma. Dzintars bija noorganizējis izmēģinājuma lidojumu. Es biju aicināts par  filmētāju. Bijām četri, pilots un lietuviešu pārstāvis labi runāja latviski. Par izmēģinājuma objektu tika izraudzīts no piekrastes tālākais zvejnieku kuģis. Sākām kaisīt lapiņas. Neveicās. Neviena kuģi nesasniedza. Pilots atzina, ka nevarēs pietiekami zemu nolaisties, lai lapiņas saniegtu padomju kuģi. Vietējie zvejnieki mums rādīja dūres un vēl neglītākas zīmes. 

 

Arī Bostonā mūs sagaidīja nelāga ziņa – lietuviešu juristi bija noskaidrojuši, ka pārbēdzēji tiktu uzskatīti par dezertieriem un atbildība par tiem gultos uz aicinātāju pleciem. Vissmagāk jau cieta Sims Kudirka. Viņš tika notiesāts uz 10 gadiem. Sākotnēji Potmas cietumā, vēlāk nosūtīts uz Permu Sibirijā. 1973. gadā kāds no lietuviešu kopienas bija noskaidrojis, ka Simas māte ir dzimusi Ņujorkā, vēlāk kā jauna meitene atgriezusies Lietuvā. Tas nozīmēja, ka Kudirkam ir tiesības uz Amerikas pilsonību.”

 

Bet pašu filmas varoni Rietumu sabiedrības un preses asā, vētrainā reakcija paglāba no tiem laikiem paredzamā soda – nošaušanas. Un ir patiess lepnums, ka Amerikas latvieši šai stāstā spēlējuši tik lielu, pat izšķirošu lomu.

 

Kāds būtisks fakts – Laika sējumos jūs neatradīsiet vārdu Kudirka, bet gan – Gruzde. Kāpēc? Atbildi deva Laika izdevēji – Rudzīšu ģimene, proti, Helmars Rudzītis labi zināja, ka Laiku saņem un lasa attiecīgie „organi” okupētajā Latvijā, un, lai nesagādātu nepatikšanas, lielas nepatikšanas padomju valstī mītošajiem radiem, Laiks  mēdza nepublicēt īstos vārdus. Ikviens no aptaujātajiem tālaika notikumu aculieciniekiem skaidri atminas – pārbēdzēju sauca Kudirka. Kāpēc Gruzde? Nu, tāpēc...  Attēlā redzamie divi spiedodziņi uz Laika oriģināla kopijas nozīmē, ka padomju gados šie  numuri „specfondā” bijuši īpaši aizliegti!

 

Paldies Misiņa bibliotēkai – Laika archīva glabātājai, par atbalstu šīs publikācijas tapšanā!