Grieķijas referendums un mēs
Sallija Benfelde    07.07.2015

 

Pēdējā laika notikumi Grieķijā un valdošo populistu runas brīžiem atgādina dažu Latvijas polītiķu idejas un liek domāt par to, ka attālas līdzības starp abām valstīm ir saskatāmas, kaut arī,  par laimi, mums līdz Grieķijai vēl ir ļoti tālu. Jācer, ka Grieķijas bankrots būs laba mācību stunda mūsu populistiem un Eiropas dedzīgajiem kritizētājiem.

 

Svētdien, 5. jūlijā, referendumā Grieķijā 61,31 procents nobalsojušo pateica „nē” starptautisko aizdevēju prasībām. Tas nozīmē, ka Eiropas aizdevumu programma Grieķijai tiek pārtraukta. Vēl pirms tam, 30. jūnijā, Grieķija nenokārtoja sava parāda maksājumu 1,5 miljardu eiro apmērā Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF), kļūstot par pirmo attīstīto valsti, kas nepilda savas parādsaistības pret SVF. Kopējais Grieķijas parādu apjoms Eiropai un SVF ir 340 miljardi eiro, kas ir 160 procenti no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP). Tas nozīmē, ka šobrīd neviens naudu vairs neaizdos un faktiski ir sācies valsts bankrots. „Virs ūdens” Grieķiju vēl kādu laiku varbūt noturēs Eiropas Centrālās bankas (ECB) Ārkārtas likviditātes atbalsta programma Grieķijai, bet ārkārtas financējuma apjoms, kas pieejams Grieķijas bankām, paliks apmēram 89 miljardu eiro līmenī, kaut gan Grieķijas valdība bija lūgusi šo apmēru palielināt. Sākotnēji ECB programma bija paredzēta kā dzīvības līnija maksātspējīgām kreditiestādēm, kuŗām pietrūkuši finanču līdzekļi, bet tagad ir kļuvusi par glābēju visas Grieķijas ekonomikas uzturēšanai pie dzīvības, kamēr Grieķija un tās kreditori nav noslēguši jaunu vienošanos par parāda problēmas risinājumu. Vēl jāpiebilst, ka brīdī, kad rakstu šo komentāru, Grieķijas bankas ir slēgtas un nav droši zināms, kad tās tiks atvērtas. Katrs iedzīvotājs no bankomāta var izņemt līdz 60 eiro dienā, bet daudzviet bankomātos naudas vairs nav vai arī trūkst divdesmit eiro naudaszīmes, tādēļ reāli cilvēki var tikt tikai pie piecdesmit eiro. Bezdarbs Grieķijā ir pārkāpis 25 procentu atzīmi, jauniešu vidū tas pat ir 55 procenti.

 

Nākamajā dienā pēc referenduma, sākoties valūtu tirdzniecībai Eiropas biržās, eiro vērtība samazinājās, tomēr drīz tā stabilizējās. Acīmredzot tirgus nogaida Eiropas līderu un aizdevēju reakciju uz Grieķijas pateikto „nē”. Jau izskanējušas prognozes, ka Grieķijai būs jāaiziet no eirozonas, bet tās  premjers Aleksis Ciprs paziņojis, ka referenduma rezultāts nenozīmē attiecību saraušanu ar Eiropu, ka tūlīt viņš sāks sarunas ar aizdevējiem un panāks labākus aizdevuma nosacījumus.

 

Kas patiesībā ir noticis,  un kādēļ tika rīkots referendums?

 

Ja palūkojas vēsturē, tad Grieķija, kas neatkarību ieguva 1830. gadā, gandrīz pusi no savas neatkarīgās valsts pastāvēšanas laika ir atradusies finanču krizēs. Jau pirms pēdējās globālās finanču krizes, kas sākās 2008. gadā, valsts parāds bija sasniedzis 100 procentus no IKP. 2009. gadā pēc vēlēšanām jaunā valdība, kuŗu vadīja Džordžs Papandreu, paziņoja, ka iepriekšējā valdība ir viltojusi valsts finanču datus un deficīts esot daudz lielāks nekā oficiāli līdz tam atzīts. Grieķijas parāds 2009. gadā pieauga līdz 129,4 procentiem no IKP, un 2010. gada pirmajos mēnešos Eiropas finanču tirgu lielais jautājums bija, vai Grieķija bankrotēs un kādas sekas tas varētu radīt pārējai eirozonai? Sākās stāsts par aizdevumiem, Grieķijas solījumiem samazināt budžeta izdevumus, panākt nodokļu maksājumus, samazināt milzu korupciju utt. Savus solījumus līdz šim Grieķija pildījusi visai vārgi, tomēr šī gada sākumā izskatījās, ka valsts mazliet pakustējusies uz priekšu, lai tiktu ārā no dziļās krīzes bedres. Iedzīvotāji gan bija ļoti neapmierināti ar stingrāku finanču polītiku, nodokļu maksāšana joprojām nebija cieņā, un janvārī vēlēšanās uzvarēja radikāli noskaņoti populisti, kas solīja parādu dzēšanu, algu un pensiju palielināšanu. Rezultātā nepilna pusgada laikā Grieķija tika novesta līdz bankrotam, prasīja vēl piešķirt aizdevumus, bet atteicās pildīt aizdevēju nosacījumus. Premjeram Ciprum nācās izvēlēties – piekrist aizdevējiem veikt budžeta apcirpšanu, vēl citas reformas un saņemt naudu un vēlētāju dusmas, jo bija taču solīta daudz labāka dzīve, vai arī nepiekrist aizdevējiem, nesaņemt naudu, bet saņemt vēlētāju dusmas to pašu iemeslu dēļ. Valsts kase tukšojās, bankrots tuvojās ātriem soļiem, bet Ciprs aizdevēju nosacījumiem nepiekrita, līdz paziņoja, ka jautājums par to, piekrist vai nepiekrist aizdevējiem, jālemj tautai. Pirms referenduma premjers aicināja balsot „pret” un runāja par to, ka grieķiem pienākas cilvēku cienīga dzīve, ka Eiropas birokrātija novedusi valsti līdz nabadzībai un ka pie visa vainojama Eiropa. Pēc vēlēšanām daļa grieķu skaļi svinēja referenduma rezultātus, bet premjers runāja par demokrātijas un taisnīguma uzvaru, par jaunas Eiropas dzīves sākumu.

 

Kas notiks tālāk? Kā tas ietekmēs Latviju?

 

Ir skaidrs, ka Grieķiju gaida sociāla rakstura katastrofa, parādi netiks norakstīti (vismaz ne tagad un tūlīt un ne pilnībā) un jauna aizdevumu programma tiks sākta tikai tad, ja valsts piekritīs aizdevēju nosacījumiem. Tāpat ir skaidrs, ka Eiropai nāksies sniegt Grieķijai humāno palīdzību ne tikai cilvēcisku apsvērumu dēļ, bet arī Eiropas Savienības un eirozonas stabilitātes dēļ, kā arī lai novērstu Krievijas „iekundzēšanos” Eiropas vidū. Premjers Ciprs ir braucis uz Maskavu tikties ar Krievijas prezidentu Putinu, prasījis tam aizdevumu. Arī nākamajā dienā pēc referenduma Ciprs jau ir zvanījis Putinam. Krievija aizdevumu līdz šim ir atteikusi un nav ticams, ka varēs to iedot, jo pašas Krievijas ekonomika ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Tomēr „draudzība” ar Putinu ir iespējama, piemēram, ļaujot Krievijai pārņemt Grieķijas ostas un vēl citus darījumus, par kuŗiem tad kaut kādu naudu Grieķija varētu saņemt.

 

Notikumi Grieķijā apdraud Eiropas stabilitāti, jo vairākas Dienvideiropas valstis – Spānija, Portugāle, - jau sākušas rosīties un runāt par to, ka tās arī negrib maksāt aizdevumus un grib labāk dzīvot, ka cilvēka cienīga dzīve pienākas visiem. Arī Itālija varētu sākt runāt par slikto Eiropas birokrātiju un bankām. Lai arī Grieķijas ekonomika ir bēdīga, tās pilnīgs sabrukums vairāk vai mazāk ietekmēs citu Eiropas valstu ekonomiku. Ja vēl klāt nāktu Krievijas iekārtošanās pie Vidusjūras, tad situācija būtu pavisam nopietna. Tādēļ Eiropai un aizdevējiem jāspēj izlaipot starp Grieķijas nekaunīgajām prasībām un nepieciešamību saglabāt stabilu Eiropas Savienību.

 

Latvijas ekonomiku tiešā veidā Grieķijas bankrots nevar ietekmēt, jo eksporta un importa apjoms ar Grieķiju ir niecīgs. Latvija nav arī ieguldījusi naudu aizdevuma programmās, jo iestājās eirozonā, kad Grieķijas finanču krize jau bija sākusies un aizdevumu programma tai jau darbojās. Ja tiks sākta jauna aizdevumu programma, tad gan Latvijai tajā nāksies piedalīties. Vēl jāpiebilst, ka Latvijas starptautiskie parādi ir 40 procenti no IKP, un reģistrētā bezdarba līmenis šogad maijā bija 8,6 procenti.

 

Jau minēju, ka daža Latvijas polītiķa nostājā var saskatīt zināmas līdzības ar Grieķijas premjera Cipra kvēlajām runām un apgalvojumiem, ka Grieķijai viss pienākas, bet jāmaksā nav nekas. Tā savulaik Ventspils mērs Aivars Lembergs pauda, ka starptautiskie aizdevēji attiecībā pret Latviju īsteno „noziedzīgu koloniālu polītiku”, jo Starptautiskais Valūtas fonds strādā atbilstoši ASV interesēm, bet Eiropas Komisija – atbilstoši veco Eiropas Savienības dalībvalstu mērķiem, un to interesēs ir, lai Latvijas iedzīvotāji brauktu strādāt uz šīm valstīm. Lembergs arī vairākkārt ir izteicies, ka Latvijai nav jāpilda savas saistības un solījumi ne pret aizdevējiem, ne pret Eiropas Savienību vispār, jo tā ir slikta un dara pāri latviešiem. Līdzīgas noskaņas par slikto un ļauno Eiropu, kas to vien prāto, kā nodarīt pāri Latvijai, ik pa brīdim parādās arī vairāku citu polītiķu runās, bet aicinājumi cieši draudzēties ar Krieviju nav nekas jauns. Atliek cerēt, ka Latvijas iedzīvotāji, redzot, kas notiek un kas vēl notiks Grieķijā, sapratīs, ka populisms un vainīgo meklēšana visur citur, tikai ne pašos, noved pie traģēdijas un skarbas cīņas par izdzīvošanu.