Ērebrū izveidota jauna ZLA nodaļa latviešiem Viduszviedrijā
Kristīne Bodniece    06.05.2014

 

Bija jauki saulaina, ar Liepājai raksturīgiem vējiem bagāta svētdienas diena, kad parasti vēju pavisam neskartajā Ērebrū (Örebro) sabrauca latvju tautieši no malu malām. Laikam jau  vējš bija nojautis, ka šī būs īpaša diena. Un tik tiešām - 2014. gada 13. aprīlis kļuva par vēsturisku notikumu Zviedrijas Latviešu apvienībai (ZLA), kad lielā vienprātībā deviņpadsmit cilvēku pulkā tika pieņemts lēmums par jaunas ZLA nodaļas dibināšanu. Jaunās nodaļas mājvieta būs Ērebrū, taču nodaļā iesaistījušies latvieši arī no daudzām citām pilsētām Zviedrijas vidienē. ZLA šī būs jau astotā nodaļa plašajā Zviedrijas Karalistē.

 

Nosaukumu – Viduszviedrijas/ Ērebrū nodaļa - jaunā nodaļa izraudzījās, nevēloties to piesaistīt vienai konkrētai pilsētai. Ja kāds no tautiešiem šeit nedzīvo, lai viņš, iespējams,  nejustos tai nepiederīgs un nepaliktu maliņā stāvot, kaut arī sirdī gribētu piedalīties. Tāpēc, tieši tāpat kā cilvēki bija sabraukuši gan no Arvīkas, gan Karlskogas, Vintrosas, Kumlas un Ērebrū, tā arī kopīgi tika nolēmts, ka vēlamies veidot vienu nodaļu, kuŗa atvērtu visām par Latviju ieinteresētām personām, kam Ūmeo šķiet par tālu, bet Stokholma vai Gēteborga par neizdevīgu. Pirms sapulces telefoniski saņēmu atbalstu arī no Motalas, Eskilstunas un Vesterosas, kur cilvēki diemžēl bija aizņemti un personiski ierasties nevarēja. Lai arī šīs nav  lielākās pilsētas, taču iespējams, ka tieši tur cilvēkiem pašreiz ir vissvairāk latviskā gara, tomēr pietrūkst kultūras sarīkojumu vai vienkāršu sarunu latviešu valodā.

 

Sapulci iesāka no Stokholmas atbraukušais ZLA padomes priekšsēdis Juris Rozītis. Kas to lai zina, varbūt bez viņa pārliecības un entuziasma viss tik gludi nebūtu gājis. Sākumā bija doma tikai pastāstīt, pēc kādiem principiem darbojas ZLA un kādi ir tās mērķi, bet, kad tika uzdots vēsturiskais jautājums: „Vai jūs vēlaties savu nodaļu?” - visi kā koris, kas jau gadiem kopā dziedājis, izteica savu skaidro un skaļo: „Jā!” Bez diskusijām, bez jautājumiem: „Kam mums to vajag? Ko mēs ar to darīsim? Kam gan šodien vajag 18. novembri?”. Tikpat stipru „Jā!” sanākušie sacīja, kad Juris vaicāja, vai vēlamies savu vēlēšanu iecirkni oktobrī.

 

Domāju, ka ikkatram no mums ir vismaz viens radinieks, kas joprojām dzīvo Latvijā un vēlas dzīvot tikpat sakārtotā valstī kā Zviedrija. Un, ja nu kādam šķiet, ka mēs jau neko nevaram mainīt, tad tā nav taisnība. Viena skudriņa varbūt nevar mainīt daudz, bet, ja to ir vesels skudru pūznis, tad jūs jau varat iztēloties, cik daudz tās spēj izdarīt. Mūsu balsis Latvijai ir ļoti nozīmīgas un svarīgas! It īpaši šajā laikā, kad visi zinām, kas notiek Ukrainā. Mēs vēlamies, lai neatkārtojas vēsture, kad pašiem no savas zemes jābēg ar laivām, lai izdzīvotu!

 

Man bija patīkams pārsteigums, ka neviens nebija jāmudina pieteikties jaunās nodaļas valdes izveidei. Es klusībā biju cerējusi, ka gan jau kādi trīs “dullie” uzradīsies, taču reālitātē nespēju pagūt nevienu pierakstīt, kad darboties gribētāju skaits jau bija sasniedzis pieci: Tatjana Deklava, Harijs Trinkūns, Inta Romanova, Artūrs Šteinbergs, Kristīne Bodniece. Līdz Gints Vītols no Arvīkas vēl paspēja iesaukties: „Es arī! Kuŗš gan cits pārstāvēs mūs no Arvīkas?!” Prieks par šādu atsaucību un apņēmību! Jaunās valdes sēde tiks sasaukta jau drīzā laikā, lai skaidrāk iezīmētu mūsu nodaļas nākotnes plānus. Un,  lūk,  daži no tiem.

 

Pirmkārt, nav vairs aiz kalniem diena, kad, svinot māmiņdienu/ģimenes dienu, kopīgi skatīsimies latviešu spēlfilmu „Mammu, es tevi mīlu!”. Otrkārt, paguvām arī pasapņot par kopīgu Jāņu svinēšanu. Varbūt visiem kopīgi doties uz Gēteborgu pie viesmīlīgās Veides ģimenes ugunskura vai varbūt pašiem Lannā izveidot savu Jāņu tikšanās vietu. Par to vēl domāsim, spriedīsim un balsosim, bet idejas ir, un sprēgāt sprēgā kā tādas dzirkstelītes Jāņu ugunskurā, kas uz rīta pusi sarāvies gaužām maziņš, bet joprojām ir pietiekami silts, lai sasildītu pavairāk sagurušos Jāņa bērnus.

 

Tā kā Ērebrū patlaban nav latviešu valodas skolotāja, kas varētu mācīt bērniem dzimto valodu, radās doma, ka, iespējams, vajag organizēt nedēļas nogales skoliņu bērniem. Skoliņā noteikti varētu piedalīties bērni arī no citām pilsētām. Zinu, ka Stokholmas skoliņas meitenes noteikti atbrauktu vai uzņemtu mūs ciemos pieredzes apmaiņā. Ja redzi sevi skoliņas koordinātora vai skolotāja lomā, noteikti gribam, lai tu atsaucies! Kopā mēs to varēsim!

 

Liels prieks bija arī par jauniešiem, kuŗi izrādīja ieinteresētību par iespējām pasūtināt grāmatas latviešu valodā no Starptautiskās bibliotēkas Stokholmā. Tāpat arī Annas Marijas Trinkūnes augsti pacelto roku par pieteikšanos izveidot nodaļai savu grupu Facebook es laikam nekad neaizmirsīšu. Vairāk tādu jauniešu Latvijai!

 

Diena pagāja nemanot, un, kamēr es šo visu rakstu, esmu jau saņēmusi gan pateicības vārdus no Veltas Ciparsones, gan apliecinājumus no Dagnijas Kornes, ka galvā vēl ir daudz ideju, ko mēs kopīgi varētu īstenot. Gribu pateikties arī visiem pārējiem, ar kuŗiem man bija  gods šodien iepazīties un kuŗus neesmu pieminējusi tekstā: Dainim Ciparsonam, Alīnai Trinkūnei, Ingai Drudzei, Aivaram Stikutam, Kristīnei Kalniņai, Gunāram Eģītim, Elvijam Lācim un Tālim Lācim, kā arī Mārai Krēsliņai-Rozītei.

 

Paldies jums visiem! Jūs esat apliecinājums atziņai, ka tas viss ir vajadzīgs mums, mūsu bērniem, mūsu Latvijai. Lai mums izdodas!