Brīvības un miera kuģis
Kārlis Streips    11.08.2020

 

 

1985. gada 26. jūlijā man bija 25. dzimšanas diena – tāda „pusapaļa” jubileja, ceturtdaļgadsimts bija nodzīvots. Maskavas Kremlī minētajā datumā jaunais PSRS ģenerālsekretārs Michails Gorbačovs nule bija paguvis uzzināt, kur atrodas tualetes atslēgas, jo viņš amatā stājās tā paša gada 11. martā. Vēl nākotnē bija M. Gorbačova paziņojumi par atklātības un pārkārtošanās polītiku Padomju savienībā. Taču no Stokholmas ostas šīs dienas – 1985. gada 26. jūlija vēlā vakarā ceļā devās Baltijas brīvības un miera kuģis, kuŗa attēls rotā šo publikāciju.

 

Brauciena mērķis bija pēc iespējas tuvāk piebraukt okupēto Baltijas valstu krastiem. Reiz kuģis bija apbraucis ap Gotlandes salu, un  mācītājs Māris Ķirsons novadīja piemiņas brīdi baltiešiem, kur Otrā pasaules kaŗa laikā gāja bojā, cenšoties nokļūt Zviedrijā.  Doma bija doties Palangas virzienā,  Lietuvā, bet tajā brīdī Padomju Savienība parādīja savus nagus un zobus. Viens no kuģa pasažieŗiem bija Pasaules Lietuviešu jaunatnes apvienības vadītājs Gintars Gruša, un viņš preses klātbūtnē paziņoja: "Padomju Savienība uzcēlusi vēl vienu žogu starp mums un tautu okupētajā Tēvzemē Lietuvā. Viņiem ir izdevies mainīt mūsu kuģa kursu. Pirms divām stundām mums paziņoja, ka saņemts radio brīdinājums par zemūdens kabeļu likšanu pie Lietuvas ziemeļu robežas, tā padarot to par nedrošu zonu. Kuģa vadība nolēmusi ņemt šo brīdinājumu vērā,  un mēs esam pagriezušies ziemeļu virzienā." Neitrālos ūdeņos pie Pāvilostas lietuvieši noturēja piemiņas ceremoniju, dziedot valsts himnu un izkaisot ziedus Baltijas jūrā. Kuģim tālāk dodoties, tādas pašas ceremonijas noturēja latvieši un pēc tam  arī igauņi. Tiesa, starp latviešu un igauņu ceremonijām bija nepatīkams starpgadījums. Proti, pie horizonta parādījās padomju jūras spēku patruļkuģis, kas srauji ātri pietuvojās baltiešu kuģiem un gandrīz sāka to taranēt. Radarā bija redzami arī citi padomju kuģi. Brīvības un miera kuģa kapteinis stingri aizliedza pacelt neatkarīgo Baltijas valstu karogus, kā arī jebko mest ūdeņos. Ar laiku PSRS kuģi atkāpās, un brauciens varēja turpināties. Programmā bija paredzēti dažādi referāti, paneļdiskusijas, literātūras un mūzikas sarīkojumi. Braucēju starpā bija kādreizējais Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas darbinieks Imants Lešinskis, kā arī cilvēks no poļu "Solidaritātes" arodbiedrības, kuŗa tobrīd jau labu laiku bija kacinājusi Polijas sociālistisko valdību. Dalībnieki arī pieņēma rezolūciju, aicinot uz mieru, brīvību un cilvēktiesību ievērošanu okupētajās Baltijas valstīs.

 

28. jūlija rītā kuģis iebrauca Helsinkos, kur to sagaidīja kupls ļaužu pulks. PSRS vēstniecība Somijā bija darījusi visu iespējamo, lai panāktu kuģa nelaišanu ostā, bet kāds Somijas pilsonis personīgi uzņēmās visu atbildību par notiekošo, tāpēc brauciena dalībnieki varēja izkāpt krastā. No ostas grupa devās pie pieminekļa, ko Somijā dzīvojoši igauņi kādreiz bija uzstādījuši pateicībā somiem, kuŗi palīdzēja Igaunijas brīvības cīņās pēc Pirmā pasaules kaŗa. Savukārt nākamajā dienā kuģis jau bija atpakaļ Stokholmā. Tur sagaidītāju pūlis bija nudien ievērojams! Atkal notika gājiens, ko vadīja cietumnieku drānās tērpti cilvēki simboliskās ķēdēs. Starp citu,  klātesošos uzrunāja tālaika Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdētājs Oļģerts Pavlovskis.

 

Doma par manifestāciju Baltijas jūrā sākās Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības kongresu neformālās sarunās, taču konkrētākas aprises radās 1983. gada rudenī, kad trimdas latviešu aktīvistu Stokholmā Vilni Zaļkalnu apciemoja kādreizējais klasesbiedrs no Minsteres latviešu ģimnazijas Māris Graudiņš. Abi kungi apsprieda, kā atjaunot starptautiskās sabiedrības interesi par okupētajām Baltijas valstīm. V. Zaļkalns konstatēja, ka 1985. gada vasarā būs desmitgade Eiropas drošības un sadarbības apspriedes konferencei, kuŗā tika apstiprināts jēdziens par Eiropas robežu negrozāmību. Padomju Savienība to ļoti centās prezentēt kā pārliecību, ka tādā gadījumā Baltijas valstu okupācija būs mūžīga, Rietumi savukārt to noliedza. Īpaši būtiska  te bija Amerika – ar savu daudzgadīgo okupācijas neatzīšanas polītiku. Taču nākamajā rītā pēc Graudiņa un Zaļkalna sarunas Vilnis uzsāka Brīvības kuģa Rīcības komitejas veidošanu. Uzņēmējs Mārcis Štāls uzņēmās procesa administrātīvo pusi, tieši viņš noslēdza līgumu par zviedru kuģa Baltic Star izmantošanu. Tajā brīdī procesam pieslēdzās Padomju Savienība, dikti cenšoties to nepieļaut, taču Zviedrijas valdība šos centienus stingri noraidīja, iespējams, sakarā ar vainas izjūtu par latviešu leģionāru izdošanu Padomju Savienībai laikā pēc Otrā pasaules kaŗa.

 

Pirms Baltijas Brīvības un miera kuģa brauciena bija vēl kāds nozīmīgs pasākums. 25. jūnijā Pasaules Brīvo latviešu apvienība un Pasaules Baltiešu apvienība Kopenhāgenā atklāja Baltiešu tribunālu, kuŗa gaitā tika izvirzīta apsūdzība Padomju savienībai par Baltijas valstu okupāciju un ar to saistītajām represijām. Tiesneši tribunālā bija Insbrukas Universitātes profesors Teodors Feiters no Austrijas, Eiropas Padomes Cilvēktiesību komitejas priekšsēdis Džeims Fosets no Lielbritanijas, kādreizējais Zviedrijas premjēra vietnieks Pērs Almarks, Kestona institūta prezidents Maikls Bardo (minētais institūts nodarbojās ar reliģijas pētīšanu komūnistu pārvaldītajās valstīs), kā arī Francijas parlamenta deputāts Žans Marī Dajē. Divu dienu laikā tribunāls uzklausīja liecības no 17 lieciniekiem -- juristiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, bijušajiem polītieslodzītajiem, disidentiem, kā arī PSRS nomenklatūras darbiniekiem, kuŗi bija pārbēguši uz Rietumiem. 26. jūnija pēcpusdienā tribunāls publicēja savu gala dokumentu, deklarējot, ka Baltijas valstu aneksija bija starptautisko tiesību un Padomju Savienības ratificēto līgumu smags pārkāpums.

 

Masveida migrācija uz Baltijas valstīm no citām PSRS republikām ir būtiski "kaitējusi baltiešu identitātei un polītiskai struktūrai, kultūrai, reliģijai, un pat vēstures mācība skolās ir cietusi no padomju varas". Tribunāls piebilda, ka Baltijas republiku militārizācija kalpoja kā "paliekošs atgādinājums par nopietnu apdraudējumu mieram pasaulē". Kopenhāgenas manifests aicināja atjaunot Baltijas tautu tiesības uz pašnoteikšanos, kā arī visos iespējamos pasaules forumos aktuālizēt jautājumu par Baltijas valstu okupāciju un pieprasīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarības atjaunošanu. "Ar Kopenhāgenas manifestu mēs deklarējam, ka pašreizējā situācija Baltijas zemēs kaitē miera un brīvības iespējam Eiropā un visā pasaulē" – tā bija deklarēts tribunāla beigu dokumentā.

 

Mēdz uzskatīt, ka Trešā tautas Atmoda Latvijā sākās ar manifestāciju pie  Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, vai, iespējams, ar tā dēvēto Čatokvas konferenci Jūrmalā 1986. gada septembrī, kad ar teletilta palīdzību pirmoreiz kopš okupācijas sākuma satikās PSRS un ASV sabiedrības pārstāvji. Taču Baltiešu forums Kopenhāgenā un Baltijas Brīvības un miera kuģis Baltijas jūrā piesaistīja ļoti plašu uzmanību no pasaules žurnālistiem, polītiķiem un sabiedriskajiem aktīvistiem, un tas nozīmēja, ka pasaules iedzīvotāji daudz vairāk uzzināja par mūsu valsts okupāciju. Līdz ar to – varbūt, varbūt – Atmoda sākās tieši tur, Baltijas jūras viļņos...