Braucam iepazīt Materhornu! jeb Bīstamā ziemas pasaka
Lāsma Gaitniece    05.02.2019

 

 

Ļaudis jau izsenis ir vilinājušas romantiskas ziemas ainavas: apsniguši egļu meži, vientuļas lauku mājas un, protams, augsti kalni. Absolūti lielākā cilvēku daļa šos skatus bauda attēlos – ģeografijas grāmatās, mākslas darbos, uz Ziemsvētku pastkartēm. Taču ir arī tādi, kam ar to vien nepietiek. Ir neprātīgi mērķi, kas vilināt vilina; ir augstas un bīstamas kalnu virsotnes, kas pievelk vēl vairāk nekā magnēts. Trakie un neprātīgie – tādiem vārdiem šos indivīdus nereti raksturo pārējie. 

     

Nesen šo rindu autorei radās lieliska iespēja vienu no Eiropas augstākajām un bīstamākajām smailēm skatīt pašai savām acīm. Runa ir par vienu no augstākajām Alpu kalnu masīva virsotnēm – Materhornu (Matterhorn), kas atrodas uz Šveices un Italijas robežas. Milzis ar sniega cepuri, kurš majestātiski slejas tieši debesīs. Neparastas formas piramīdveida virsotne, kuŗu alpīnisti „iekaroja” kā vienu no pēdējām. Tajā uzkāpt spēja tikai visstiprākie un bezbailīgākie – simt piecdesmit gadu laikā Materhorns paņēmis aptuveni 500 cilvēku dzīvību.

 

 

Šo rindu autores brauciens uz Materhornu, precīzāk, uz Šveices nelielo kūrortpilsētu Cermatu (Zermatt), sākās rīta agrumā, aptuveni pulksten piecos, jo turp devos no otra konfederācijas gala – Ženēvas. Vispirms ar vilcienu bija jānokļūst mazpilsētā Vispā (Visp), kuŗas dzelzceļa stacijā vajadzēja pārsēsties. Turpmākais ceļa posms pagāja aizraujoši – ar nelielu un samērā lēnu, kas šai valstī šķiet neierasti, vilcieniņu no Vispas devos uz Cermatu, pa logu vērodama fantastiski skaistus skatus: tipiskos Šveices zemnieku pagalmus ar koka ēkām, kalnu masīvus ar sniega „cepurēm”, straujo kalnu upju plūdumu un ūdenskritumus. Ziemas pasaka – tā tēlaini var raksturot ainavu, kas latvieša acij tik nepierasta.

      

Nokļūstot Cermatas dzelzceļa stacijā, gandrīz visi pasažieri devās vienā virzienā – uz pieturu ielas pretējā pusē, kur atrodas kalnu tramvaja galapunkts. Ja esi nonācis Cermatā, neizbaudīt braucienu kalnos būtu grēks, kaut arī šī iespēja maksā pat ļoti dārgi – arī tad, ja iepriekš iegādāta „Swiss Travel Pass”. Tā ir īpaša, ceļotāju ērtībām paredzēta biļete, kuras izmantošana ir izdevīga, jo sniedz lielas atlaides.

      

Gaidīt tramvaju nākas aptuveni stundas ceturksni speciāli izveidotā uzgaidāmajā telpā ar stikla sienām. Tā laikā dzirdamas vai visas lielāko tautu valodas, taču japāņu tūristu šeit īpaši daudz. Kā atklājas brauciena laikā, japāņi ir laipni, patīkami un atvērti komunikācijai. Prieks bija vērot ne tikai fantastiskos dabas skatus, kas šad tad lika aizrauties elpai, bet arī japāņu spontāno, prieka pilno reakciju, ieraugot govju baru Alpu kalnu ganībās, nemaz nerunājot par Materhorna smaili, kas dažkārt mēdza „paslēpties” mākonī. Ak, bīstamā, vilinošā virsotne, cik gan daudzi tevis dēļ gājuši bojā!

      

Nesteidzīgā brauciena laikā kalnu tramvajs piestāj vairākās starppieturās – Findelbahā (Findelbach), Rifelalpā (Riffelalp), kas atrodas 2211 metru virs jūras līmeņa (vjl), Rifelbergā (Riffelberg; 2582 metri vjl), Rotenbodenē (Rotenboden; 2815 metri vjl).  Katrā pieturā no abiem vagoniem izkāpj un tajos iekāpj tūristi, jo ikviena no šīm vietām piedāvā ko interesantu: vai tā būtu iespēja vizināties ar funikulieri, iemērkt plaukstas kalnu ezera vēsajā ūdenī, doties pastaigā pa Alpu takām vai vienkārši izpikoties, kaut arī sniegs te nav īpaši tīrs. Iebraucot Gornergrātā (Gornergrat; 3089 metri vjl) izkāpjam pilnīgi visi, jo tālāk tramvajs nedodas. Materhorna virsotni iespējams baudīt tikai ar acīm; līdz tai ceļš vēl tāls, turklāt pieejams vien profesionāliem, teicami sagatavotiem alpīnistiem.

 

Mazā Gornergrāta ir cilvēku pilna. Netālu no galapieturas atrodas no akmens celta ēka – tās augšējos stāvos ir viesnīca, savukārt pirmajā stāvā iekārtots suvenīru veikals ar ļoti plašu un dārgu preču klāstu, kā arī vienkārša kafejnīca, kas vairāk pat līdzinās ēdnīcai. Iekārtojusies pie galdiņa telpas galā, no kurienes caur logu paveras skats uz Materhornu, nesteidzīgi baudu kafiju. Kaut arī kafejnīca tik netipiski vienkārša, šķiet, tās īpašnieki ir estēti – par to liecina milzu vāzes ar lilijām, kas kopā ar konfederācijas karodziņiem novietotas uz palodzēm. Kafejnīca ir arī tā vieta, kur pēc pastaigas iespējams sasildīties, jo kalnos vienmēr ir vēsi. 

      

Patīkams šķita atklājums, ka Gornergrata veidota ar mērķi ceļotājus izglītot. Netālu no minētās viesnīcas uzcelts neliels angārs, kur koka vitrīnās ievietotas grāmatas daudzās pasaules valodās. Te eksponēti literāri darbi, vienalga, detektīvromāns vai bērnu grāmata, kuŗu centrā ir vēstījums par Materhornu. Telpā novietots arī vizuāli efektīgs plakāts ar aicinājumu angļu valodā – stāstu par Materhornu rakstīt arī katram no mums! 

      

Ja rodas vēlēšanās pavadīt laiku klusumā – Gornergratā iespējams pat tas! Paslēpties no apkārtējiem iespējams nelielā, no akmens būvētā lūgšanu namiņā jeb kapelā, kur var iedegt svecīti un mirkli pasēdēt klusumā, kas nav peļama doma ne tikai Adventa laikā vien. Neparasti šķiet vienīgi tas, ka no visa lielā cilvēku skaita kapelas durvis ver vien pāris indivīdu. 

 

Šveicē spēcīgi iesakņojusies tradicija katru gadu atzīmēt to dienu, kad cilvēki Materhornā uzkāpa pirmoreiz. Tas notika 1865. gada 14. jūlijā, kad britu alpīnists Edvards Vimpers (Edward Whymper; 1840-1911) pirmais sasniedza virsotni. Vīrieša vēlme būt pirmatklājējam bija tik nepārvarama, ka viņš, riskējot ar dzīvību, atbrīvojās no virves, kas sasaitē turēja alpīnistu grupu, un uzskrēja Materhorna smailē. Pārējie seši alpīnisti, protams, sekoja. Diemžēl atpakaļceļā notika traģēdija – četri šīs grupas alpīnisti gāja bojā, turklāt viena no bojāgājušo mirstīgajām atliekām tā arī nekad nav izdevies atrast. Jāpiebilst, ka šis notikums vairākkārt iedvesmojis radošus ļaudis – vācu advokāts un rakstnieks Karls Henzels (Carl Haensel; 1889-1968) 1928. gadā sacerēja dokumentālu romānu „Cīņa par Materhornu”, kas tulkots vairākās valodās un piedzīvojis divas ekranizācijas gan kā mēmais kino, gan kā skaņu filma. 

 

2015. gada 14. jūlijā, svinot 150 gadus kopš lielā notikuma, Cermatas dzelzceļa stacijas laukumā tika uzstādīts īpašs pulkstenis ar atpakaļskaitīšanas taimeri.

      

Kaut aizraujošais izziņas process par Materhornu varētu turpināties vēl un vēl, ir nemanāmi pienācis laiks sēsties kalnu tramvajā un no Gornergrātas doties atpakaļ uz Cermatu.

 

 

UZZIŅAI:

• Materhorns ir viena no Valisas Alpu (otrs nosaukums – Penninu Alpi) virsotnēm, turklāt viena no visaugstākajām, runājot par Alpiem kopumā. Tās augstums – 4478 metri virs jūras līmeņa.

• Augstākas virsotnes par Materhornu ir vēl tikai trīs: Difūrs, Doms un Veishorns.

• Vārda „Alpi” nozīme, tulkojot no ķeltu valodām, ir „augsts”.