Aprīlis Luksemburgā
Valda Liepiņa    10.05.2016

 

Luksemburgas latviešiem aprīlis bija notikumiem bagāts. Un atsaucība liela! Ir pagājis aptuveni desmit gadu, kopš latvieši Luksemburgā izveidoja savu biedrību (asociācija Luksemburga-Latvija). Tās paspārnē darbojas gan skoliņa “Strops”, gan koris Meluzīna, folkloras kopa “Dzērves” un talkā nāk arī indivīdi, tādējādi kuplinot mūsu sabiedrisko un kultūras dzīvi. Aprīļa sarīkojumos satiku visu gadu gājuma Luksemburgas latviešus – un par to īpašs prieks.

 

9. aprīlī Luksemburgas blūza klubā Sang a klang koncertā ar mūzikāli dejisku priekšnesumu piebaldzēnu vīzē \\\"Pa pāram, pa pāram, ekur laba dancošana\\\" priecēja deju kopa \\\"Piebaldzēni\\\", Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku laureāti. Koncertā piedalījās Luksemburgas folkloras kopas \\\"Dzērves\\\" un \\\"Mazās dzērves\\\", kā arī \\\"Stārķīši\\\" no Nīderlandes, bet koncertu ar “Kas skanēja, kas dimdēja” iedimdināja nesen dibinātā daudzsološā vīru postfolkrokgrupa “VĪRI VAR” ar basģitāristu Uldi Poļakovu, elektroģitāras virtuozu Sandi Grandovski, bundzinieku Mareku Kovaļevski, akordeonistu Ēriku Zepu no Latvijas, vokālistu Daini Baldzēnu un vēl jaunie vīri, kuŗus es no skatītāju zāles nevarēju atpazīt. Jaunie pirms astoņiem gadiem skoliņā sastaptie zēni izauguši par staltiem, dziedošiem vīriem! 

 

 

 

“Dzērves” mūs pārsteidza ar jaunu ziņģu projektu. Dzērves archīvos meklējušas dziesmas, kas dziedātas pirms simt gadiem. Četras dzērves bija tērpušās ziņģu laikam atbilstošos tērpos (ko gan nevarēja īsti novērtēt, jo viņas sēdēja) – amizanti bija klausīties, par ko smējās pirms gadsimta. Īpašs prieks bija pie mums redzēt Hāgas stārķīšus, kas sevi pieteica ar vārdiem: “Kad dziedāja Hāgas stārķi, no ozola zīles bira!” Dziedot tautasdziesmu “Es bij’ puika, man bij’ vara”, stārķīši arī pievērsās senai latviešu tradicijai, apdziedot gan mājiniekus, gan ciemiņus. Rīga – lielpilsēta, to es nesu padusē. Luksemburga – mazpilsēta, to es liku aiz cepures. Vecpiebalga – varenskaista, to es vilku mugurā. “Mazās dzērves” mūs priecēja ar stāstu par gadījumu, kad saule ar mēnesi sastrīdējās. “Piebaldzēnos” dzirkstīja dziesmu un deju prieks. Pēc vairākām dziesmām un dejām „Piebaldzēni” aicināja visus kopā dziedāt “Es izjāju Prūšu zemi” un pabeidza savu uzstāšanos ar Jāņa Norviļa un Ilzes Kalnāres “Piebaldzieti”.

 

Pavisam nemanot dziedāju līdzi – cik daudz šī dziesma nav dziedāta Melburnā un Austrālijā (gan korī, gan saviesīgos vakaros). Lai nu kā, mums bija īpašs gods dziedāt šo dziesmu, jo Melburnā pie Ilzes Kalnāres dzīvoja brālis Ansis Vairogs, kas varēja tik daudz pastāstīt par dzejnieci. Pēc koncerta sekoja lustīgi danči, kuŗus spēlēja grupas \"Rikši\" atraktīvais mūzikants Ēriks Zeps un draugi, bet dančus mācīja talantīgā jaunās paaudzes choreografe Dace Circene. Kā uzzināju nākamajā dienā, vecākiem bijis grūti atraut bērnus no priekiem un ne viens vien devās mājup neapmierināts, ka danči nevarēja turpināties vēl ilgi, ilgi. Tādās reizēs žēl, ka nav mums sava nama vai mītnes. 

 

Nepilnu nedēļu vēlāk mums bija iespēja tepat Luksemburgas Sinematēkā piedalīties Latvijas vakarā ar dokumentālās filmas \\\"Ručs un Norie\\\" seansu un režisores Ināras Kolmanes piedalīšanos. Filma \\\"Ručs un Norie\\\" ir stāsts par divu eksotisku pasauļu sastapšanos, kas uzšķiļ pārsteidzošu emocionālu un dvēselisku radniecību. Antropoloģijas maģistratūras studente Norie Tsuruta no Japānas ierodas Latvijā, lai pētītu un rakstītu savu maģistra darbu par suitu novadu. Te viņa satiek vienu no vecākajām suitu sievām Mariju Steimani, sauktu par Ruču, kuŗa nezina ne vārda angliski, toties dzied. Norie iemācās latviešu valodu, un antropoloģiskā interese pamazām pārvēršas patiesā gara tuvībā, kas neapdziest pat tad, kad Norie ir spiesta atgriezties Japānā. Turpmāk Latvija un Japāna ir saistītas ar neredzamu un ļoti personisku pavedienu – Ručs raizējas par Norie \\\"tur, tālumā\\\", bet Norie sauc Ruču par savu Latvijas vecmāmiņu un vēlas atgriezties. 

 

Īpaši uzrunāja gadījums, kad Latvijā ziņoja par vētru Japānā. Visi Norie paziņas par viņu satraucas. Beidzot pienāk vēstule no Norie, ka viņai klājas labi. Vēlāk redzam Norie stāstām saviem draugiem par šo gadījumu, ka Latvijā nezina, cik Japāna liela, bet galvenais – pēc viņas vēstules saņemšanas vietējās avīzes pirmajā lappusē parādījusies ziņa, ka Norie ir drošībā. Tātad Norie iekritusi sirdī ne tikai savai Latvijas vecmāmiņai, bet visiem, kas ar viņu iepazinušies. Šis gadījums ļoti atgādināja reizes, kad Latvijā ziņo par ugunsgrēkiem Austrālijā un visi paziņas šausminās, jo neapzinās, cik liela ir Austrālija. Kolmane filmā arī iepinusi interesanto Suitu sievu un vietējās baznīcas attiecības – te folklora un reliģija sadzīvo itin labi. 

 

Kritiķu atzītais un publikas iemīlētais stāsts par suitu sievas Ruča un japāņu studentes Norie aizkustinošo draudzību kļuva par 2015. gada godalgotāko latviešu filmu un ieguva četras balvas Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps – labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, labākā pilnmetrāžas dokumentālās filmas režisore, labākā scenārija autore, labākais dokumentālās filmas operators un vēl divas nominācijas – labākais skaņu režisors un labākā montāžas režisore.

 

Nākamajā dienā vecāki ar saviem bērniem saposās uz teātri. Kā varat iedomāties, latviešu teātris, īpaši bērniem, Luksemburgā ir retums. Tiesa, ciemojoties Latvijā, liela daļa vecāku cenšas bērnus aizvest uz izrādēm un paši arī ar lielu interesi Latvijā apmeklē izrādes. Mazliet gan traucē tas, ka gaŗākais brīvlaiks iekrīt vasarā un tad, protams, Latvijas teātŗos izrāžu nav. Brīnišķīgo izrādi “Skolotājs Jāps un klase” pie mums atveda Jaunā Rīgas teātŗa aktieri Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš. Provizoriskā skatuvīte Luksemburgas “Altrimentī” kultūras centrā bija sakārtota kā klase. Zinot, ka aktieri līdzi varēja paņemt tikai pašu nepieciešamo, mani aizkustināja bagātais stādu klāsts uz skatuves.

 

Acīmredzot butaforijas palīdzēja sagādāt mūsu pašu ļaudis. Zināju, ka Zariņa un Znotiņš viesojās Austrālijā ar šo pašu izrādi, kā arī ar dzejnieka Imanta Ziedoņa darbu izlasi. Tādēļ pēc izrādes pajautāju, vai viņiem bija jūtama kāda atšķirība izrādes laikā. Kā būtiskāko Zariņa minēja bērnu valodas prasmes. Tas, ka Austrālijas trešās un ceturtās paaudzes bērni runā latviski, ir fantastiski – un, manuprāt, daudz liecina par pirmo trimdas paaudžu degsmi un spēju nodot patriotismu un Latvijai piederības sajūtu saviem bērniem. Taču nevaram arī noliegt, ka šo bērnu valodas prasme ir vairāk saistīta ar ikdienas notikumiem, nevis raito un brīžiem sarežģīto valodu, ko dzird no skatuves. Tādēļ Austrālijā izrādēs esot bijuši titri. Lieliska doma, bet, kā zinām, lasīt titrus un sekot līdzi darbībai ir kādreiz apgrūtinoši.

 

Toties Luksemburgas bērni ir pirmā ārpus Latvijas dzīvojoša paaudze, kuŗai vēl joprojām ir dzīva saikne ar Latviju. Līdz ar to valodas prasmes arī labākas. Uz Luksemburgas izrādi bija ieradušies bērni no diviem (un pat mazāk) līdz kādiem četrpadsmit gadiem. Visi klausījās, skatījās, smējās ar aizrautību. Taču pienāca brīdis (pēc apmēram 45 minūtēm), kad mazākie skatītāji nespēja vairs uztvert izrādi un sāka savās vietās kustēties vai arī mierīgā gaitā pastaigāties pa zāli. Viņi netrokšņoja, bet jāteic, ka mazliet novērsa uzmanību no izrādes. Vienalga – uzskatu, ka arī šāda pieredze ir veselīga, jo visi ir noskatījušies brīnišķīgu, amizantu un dzīvu izrādi!

 

 

 

Pēc stundas pārtraukuma sekoja Imanta Ziedoņa darbu izlases sniegums Kaspara Znotiņa izpildījumā. Te skanēja Ziedoņa mīlas lirika un epifānijas. Znotiņš pastāstīja, ka Ziedonis esot šāda veida lasījumus ar mūzikas iestarpinājumiem uzsācis jau 1998. gadā Zvaigžņu dienā 6. janvārī, toreiz par radošu domubiedri pieaicinot klavesīnisti Ainu Kalnciemu. To viņš nosauca “Atsaukšanās”. Tā klausītājiem gadu no gada bija iespēja dzirdēt neparastu radošu notikumu, kuŗā mūzika savijās ar Dzejnieka uzrakstītajām, spēcīgajām garīgajām domām. Šādu programmu Kaspars Znotiņš atveda uz Luksemburgu, viņam pievienojoties klarnetistam Andrim Amantovam.

 

Simpātisks ir Znotiņa nepiespiestais teksta runājums – viss teiktais skan patiesi, it kā no viņa paša nācis, bez pārlieku dramatizējuma. “Tā bija skaista vasara. Runājām tikai kā caur puķēm.” Un tam seko katra vasaras mēneša ziedu runāšana. “Jūlijā mēs runājām caur magonēm/ un vārdi palika magoņu galviņās. Tagad, kad esmu viens un neviens neredz, es grabinu magoņu pogaļas ‒ tā es ar tevi sarunājos, kad esmu viens.” Amantova starpspēlē skanēja Debisī, Emila Dārziņa, Bacha, džeza un citu skaņdarbi. Interesanta personiska atkaltikšanās, jo, kad es 2001. gadā mācīju Natālijas Draudziņas skolā, Andris Amantovs vēl studēja pedagoģiju un es tiku izraudzīta par viņa darbaudzinātāju. Tagad mēs ik pa laikam Latvijā, Briselē un nu arī Luksemburgā nejauši satiekamies – parasti, kad viņš mūzicē, lai gan strādā  par tulku. Kā mani sajūsmina dzīves krustu šķērši caur citiem dzīves laikiem un telpām! Mēdz teikt, ka nekas nenotiek nejauši, taču dzīvē šķietamas nejaušības pārtop par likumsakarību. 

 

Maijs Luksemburgas latviešiem laikam būs mierīgāks, bet drīz vien gaidām Nacionālā teātŗa aktrisi Mariju Bērziņu ciemos,  un jūnija beigās Eiropas Latviešu apvienība (ELA) sadarbībā ar asociāciju “Luksemburga Latvija”, Latviešu biedrību Beļģijā un Latviešu kopību Vācijā rīkos vairākdisciplīnu vasaras nometni “KaLVe” ar ļoti plašu un daudzveidīgu programmu (par to vairāk BL 5. aprīļa izdevumā).