19.10.2012
30. septembris LCM telpās ienāca ne tikvien kā saulains svētdienas rīts ar Pļaujas svētku dievkalpojuma dziesmām, šai rītā tika arī godāts Alberts Spoģis latviešu dzejnieks, prozists un publicists, aktīvs sabiedriskais darbinieks, kā sacīja Aija Ebdene, ne vien latvietis ar lielo L, bet arī latgalietis.
Un nevar nepiekrist, jo viņa grāmatu galdiņu rotāja vairākas vecākas un ne tik vecas grāmatas, gan tās, kuŗas viņš pats sarakstījis, gan arī, piemēram, tāds sociologa Pēteŗa Zeiles darbs, kur vairāk nekā 60 lappušu apmērā nosauktas Alberta Spoģa publikācijas. A. Spoģis gan atzinās, ka pašam vien nācies visu rūpīgi krāt un tad skaitīt, bet tas tikai padara viņu nozīmīgāku mūsu acīs. Ir izdoti seši viņa dzejoļu krājumi, no kuŗiem puse ir latgaliešu valodā.
Dažas rindas no A. Spoģa daiļrades nolasīja draudzes valdes pārstāve Lilija Tenhāgena, kopīgiem spēkiem tika nodziedāta latgaliešu tautasdziesma Zīdi, zīdi, rudzu vōrpa. Nozīmīgākos mirkļus Alberta Spoģa dzīvē un viņa nopelnus īsumā pastāstīja Aija Ebdene, pasniedza goda rakstu, pie krūtīm piesprauda Daugavas Vanagu zelta nozīmīti, cieši apskāva un sacīja: Albert, tu jau zini, ka esi man brālis! Un katrs vārds izskanēja sirsnīgajā atmosfairā. Cilvēks var zaudēt roku, kā tas ir noticis ar Albertu Spoģi kaŗa laikā, bet, kā sacīja prāvests Klāvs Bērziņš, svarīgākais ir nezaudēt cilvēcību. Un tie, iespējams, ir nozīmīgākie vārdi, ko var veltīt cilvēkam, kuŗa mūžs ir notikumiem pārbagāts.
A. Spoģis 9. oktobrī svinēja savu 88. dzimšanas dienu, un varbūt ne velti skaitlis ir tik īpašs un simbolisks, bezgalīgi daudz var stāstīt par jubilāra dzīves gaitām. Pēc A. Ebdenes teiktā, varbūt vajadzētu veselu gadu... Ar apskaužamu dedzību un enerģiju pats Alberts Spoģis dalījās piedzīvotajā un pārdzīvotajā, īpaši dziļi un spilgti atmiņā iesniedzas viņa stāsts - kā viņam nācies turēt, varētu pat teikt nest, savu ievainoto roku, paša spēkiem vajadzēja uzlikt žņaugu, lai varētu kaut cik paiet un nokļūt tuvākajā medicīnas punktā, līdz kuŗam bija jāiet vēl vairākas stundas, ciešot nežēlīgas sāpes...
Tie laiki ir palikuši kā spilgtas, bieži vien sāpīgas atmiņas, kas nezudīs, bet A. Spoģis noteikti var būt lepns un pilnīgi laimīgs, ka blakus vēl ir draugi, radi, paziņas, ciemiņi un pat dzīvesbiedres Marijas smaids vēl ir klātesošs.
Apsveikuma un suminājuma vārdi ir adresēti tieši šim lieliskajam un sirsnīgajam latvietim Vācijā Albertam Spoģim.
Dace Saveiko,
Erasmus praktikante Latviešu centrā Minsterē no Daugavpils universitātes
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
