Ar savu paraugu iedvesmo iesaistīties labdarībā
Agnese Rimicāne, "Kokneses fonda" projekta vadītāja    29.11.2016

 

Latvijas trīs lielākie fondu projekti, kur Rita Kaimiņa ziedo, ir „Vītolu fonds”, kurā viņa ir dibinājusi trīs stipendijas, Saulgriežu nometne, kur vasarā bērni mācās latvisko dzīves ziņu, un trešais lielais projekts ir Likteņdārzs.

 

Šis stāsts nav par neiedomājami lielu materiālo bagātību un nav par vēlmi ar to kaut kā dalīties. Šoreiz iepazīsim cilvēku, kas dod un citādi pat nevarētu rīkoties, kas ar savu piemēru iedvesmo un uzrunā citus iesaistīties labdarībā.

 

Daudzu labdarības fondu atbalstītāja ir Rita Kaimiņa, kas ierodas tik skaisti saposusies, nedaudz uztraukusies, jo intervija nav ierasta lieta, un tajā pašā laikā no viņas staro tik īsta sirsnība un mīlestība, vienkāršība, elegance un inteliģence, un es patiesi redzu, ka no viņas var mācīties, un par to pārliecinos intervijas laikā.

 

Ar interesi jautāju Ritai Kaimiņai:

Lūdzu, pastāstiet par sevi?

Uz Ameriku mēs aizbraucām 1949. gada 13. novembrī. Sākumā mēs nonācām Pārvietošanas centrā Augsburgā. Tas process ilga kādu gadu. Vēlāk nonācām Gronā, un tā 13. novembrī tikām uz kuģa, lai dotos uz Ameriku.

 

Un vēlāk profesija, kuŗu ieguvāt Amerikā, bija skolotāja?

Jā.

 

Vai jūs atceraties to dienu vai to brīdi, kad pirmo reizi ziedojāt?

Tur, Amerikā, mēs ziedojām vietēji, bet saistībā ar Latviju mēs rakstījām vēstules senatoriem un kongresmeņiem, lai informētu par Latviju, bet pati es sūtīju pakas uz Latviju. Tas bija tas parastais ziedojums. To sūtīju tēva māsai un viņas bērniem uz Ērgļiem, tiklīdz varēja sākt sūtīt. Tie bija tie pirmie ziedojumi.

 

Tagad, atgriežoties Latvijā, jūs ziedojat vairākiem labdarības projektiem. Kā jūs izvērtējat, kuram projektam ziedot? Ir taču tik daudz dažādu iespēju!

Man svarīgākais ir, lai nonāk taisni tai personai, kuru biju domājusi. Un taisni runājot par šīm plāksnītēm (bruģakmeņiem).

 

Tagad jūs stāstāt par Likteņdārzu, par vienu no projektiem, kurā esat aktīvi iesaistījusies. Kas jūs uzrunā tieši Likteņdārzā?

Es gribēju savam tēvam un saviem piederīgajiem piemiņu, kaut ko dzīvu. Es izmantoju iespēju iestādīt kokus. Es gribēju kaut ko dzīvu, un es domāju, ka koki ir dzīvi. Tā ir tāda dzīva piemiņa, un tāpēc Likteņdārzā iestādīju visiem saviem radiniekiem kokus.

 

Cik kokus esat iestādījusi?

Es iestādīju tētim un mammai priedītes, Egonam (savam vīram) ozolu. Sev arī iestādīju gobu (sirsnīgi nosmaida), jo tā aug pie manu vecāku mājas. Māsai iestādīju gobu, māsasvīram ‒ lapegli, bet bruģakmeņus  uzliku itin visiem, arī māsasbērniem. Bruģakmeņi ir tā kā piemiņa, ka tas cilvēks ir bijis, kā, piemēram, Olgai Bērziņai, kas man bija pazīstama, un Millijai, jo viņas radi to nedarīs, bet viņa ļoti mīlēja Latviju. To es zinu, un es domāju, ka Latvijā vajag būt kādai piemiņai no viņas. Tāpat Olga bija tik ļoti latviska, tik latviska, latviska! Man šķiet, ka viņām vajag kaut ko šeit, jo viņu sirdis un dvēsele... (sakāpj kamols kaklā ){man vēl sāks nākt raudiens}. Viņas ar sirdi un dvēseli dzīvoja savās jaunības dienu atmiņās, savās skaistajās Latvijas atmiņās, lai gan no praktiskā viedokļa viņas bija tur iesakņojušās.

 

Tad jūs visvairāk uzrunā tas, ka tajā bruģakmenī var iegravēt cilvēka vārdu, tā veidojot draugu aleju?

Jā, kaut kādu piemiņu viņiem. Lai būtu kaut kas par to, ka viņi tik ļoti mīlēja Latviju. Viņi jau brauc uz Latviju, bet nav neviena, kas tādā veidā atzīmētu.

 

Zinot, ka jūs šādā veidā palīdzat veidot draugu aleju Likteņdārzā, atstājot piemiņu par daudziem cilvēkiem, gribas pajautāt, kā jūs uzrunātu visā pasaulē dzīvojošos latviešus, lai viņi arī iesaistās?

Es domāju, ka Likteņdārzs ir domāts arī tiem, kas aizklīda vai tika aizdzīti,  patiesībā, var teikt, aizbēga projām. Un tas ir viņu piemiņai, tas viss projekts, un tāpēc viņiem tur vajadzētu būt, tiem akmeņiem, tai piemiņai. Tā ir tāda daļiņa vai zīme, ko viņi atstāj te. Es domāju, ka katram uz zemes vajag būt vietai, un mums tā ir Latvijā, un sevišķi tiem no ārzemēm. Visiem tiem, kas ir aizbraukuši tā kā mani vecāki, kas vienmēr cerēja un domāja, ka mēs atgriezīsimies, tomēr sanāca, ka pa solītim aizgāja atpakaļ no šīs iespējas, piemēram, kā mans tēvs, kurš tik ļoti mīlēja Latviju. Viņš man stāstīja daudz. Kad  aizbraucu uz mūsu mājām, kur  piedzimu,  atradu visu, ko viņš bija stāstījis: par mežu un par visu...

 

Bet kas ir tas, kas jūsos ir tas dzinulis ziedot?

Es domāju, ka cilvēks, kas nedomā par citiem un nedod citiem, ir ļoti nelaimīgs, jo cilvēks var būt laimīgs, ja viņš domā par citiem un dara  citiem kaut ko. labu. Domāju, ka tādi cilvēki, kas domā tikai par sevi, ir visnelaimīgākie. 

Pastāstiet, kāda ir cilvēku reakcija, kad jūs pasūtināt viņiem to bruģīti un nosūtāt to pateicības rakstu?

Parasti cilvēki ir sajūsmināti un saka lielu paldies, ka es  par viņiem piedomāju.

 

Sanāk, ka jūs arī citus cilvēkus iepazīstināt ar šo iespēju un Likteņdārzu?

Saviem draugiem un paziņām  stāstu, ko es daru, bet  nekad nemēģinu iespaidot, teikt, ka tev vajadzētu to darīt. Domāju, katram pašam ir jābūt vēlmei. Es tikai pastāstu, ka veidojas bruģētais ceļš un tie bruģakmeņi tur ir vajadzīgi, ka tur ir skaisti, un var jauki pastaigāties. Daudzi jau tur nav bijuši, un cilvēki to uzņem ar interesi.

 

Tā jau arī var būt laba dāvana, piemēram, Ziemsvētkos?

Jā, noteikti. Es šad tad uzdāvinu kādam ziedojumu. Tad uzrakstu, ka es uz dzimšanas dienu noziedoju kādam cilvēkam vai labdarības projektam, jo citādi konfektēs apēd (sirsnīgi iesmejas), bet šis ir kas paliekošs, piemēram, bruģakmens Likteņdārzā. 

 

Tās labdarības koncertu biļetes arī jūs dāvināt?

Jā, jo citādi cilvēki varbūt nebūtu uz  koncertu aizgājuši, jo  nezina par tiem sarīkojumiem.

Es domāju, cilvēks dodot vienmēr jūtas labāk, bet tā jau savā ziņā ir tāda īpaša dāvana. Cilvēkam tas paliek, un reizē tas ir ieguldījums labdarībā, un Ziemsvētku laikā tas ir īpaši svarīgi.

 

Jūs sakāt, ka tas jums dod spēku, tā labdarība, tā tikšanās ar jauniešiem, tas apciemojums Likteņdārzā. Vai tas jums dod tādu spēku un pacilātību?

Jā! Un tāpat tā Saulgriežu nometne, kur ir  latviešu bērni. Un visvairāk mani aizkustināja viena vēstule no Rēzeknes. Kāds zēns, Ļoti mīlīgs puika, man atrakstīja, un to es nemūžam neaizmirsīšu. Viņš rakstīja: „Rēzeknē es eju poļu skolā,  visu laiku biju ļoti apmierināts un man patīk tai skolā, bet, kopš  atnācu uz šo nometni,  apzinos, ka es esmu latvietis, un tagad es zinu, ka es mūžīgi palikšu latvietis.” Un mani tas ļoti aizkustināja. 

 

Pēc profesijas jūs esat skolotāja un ziedojat no savas pensijas. Tas nozīmē, ka nemaz nav jābūt miljonāram.

Nē, jo es dzīvoju ļoti ērti. Un man nevajag kaut kādus milzīgus ādas dīvānus un sazin kādas luksuslietas. Man ir visas mēbeles, kas ir Latvijā taisītas (iesmejas). Tā es no paša sākuma teicu, ka es gribu visas mēbeles Latvijā taisītās.

 

Atkal iznāk atbalsts savējiem ‒ latviešiem?

Redz, tā ziedojuma ideja radās  ārzemēs, kur latvieši centās būt kopā, meklēja cits citu. Es par piemēru minēšu savu māsasvīru. Viņiem ir pieci bērni. Mans māsasvīrs strādāja septiņas dienas nedēļā papīrfabrikā. Viņš nekad neņēma atvaļinājumu. Tikai tad, kad viņam norāva pirkstu, oficiāli lika ņemt brīvdienas. Mēs palīdzējām, lai vieglāk tikt galā ar pieciem bērniem, kamēr mazākais sāka iet skolā. Viņš darbojās Latviešu biedrībā, baznīcā, bija Daugavas Vanagos. Viņš atrada laiku visam, neraugoties ka bija ģimene un darbs. Viņš tomēr ziedoja laiku, iedams un darbodamies, lai pastāvētu Latviešu sabiedrība, un tas  bija pilnīgi brīvprātīgi.

 

Un šobrīd mēs tādu piemiņas centru veidojam Latvijā. Es domāju, runājot par Likteņdārzu. Tāpat kā tapa Brīvības piemineklis, kuram ziedoja katrs, šobrīd top Likteņdārzs.

Jā. Es domāju, ka bez pagātnes nav nākotnes. Ja tu nemācies no pagātnes, nevar būvēt gaišu nākotni. 

Likteņdārzs ir tā vieta, kur mēs varam pieminēt, godināt tos cilvēkus, kuri nekad neatgriezīsies Latvijā. Man liekas, ka trimdas latviešiem tā ir fantastiska iespēja, teiksim,  kaut vai ar bruģakmeni vai ziedojumu atgriezties un veidot šo piemiņas vietu.

 

Vai tādēļ jūs tik cītīgi iesaistāties dažādās labdarības organizācijās?

Mana dzīve būtu pilnīgi tukša. Es pat nevaru iedomāties, ja  nebūtu satikusi „Vītolu fondu” un Saulgriežus, un Likteņdārzu, tad mana dzīve būtu bez mērķa,  tā būtu tāda eksistēšana, jo  domāju, ka visiem cilvēkiem vajag mērķi dzīvē ‒ tas piepilda. 

 

Un vai tas mērķis varētu būt visiem latviešiem apvienoties simtgadei? 

Nu, protams, protams, kaut ko darīt priekš Latvijas. Un katrs var kaut kādu mazumiņu atrast, kaut ko ziedot Latvijai.