Kas piespieda cilvēkus pie zemes ?
   19.04.2011

Kas piespieda cilvēkus pie zemes ?
Dainis Mjartāns

H. Strods „PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990. Dokumenti un materiāli 2.daļa” Jumava, Rīga 2011., 399 lpp.

Apjomīgajā izdevumā publicēti archīvu dokumenti, kuŗus autors 2004.-2009. gadā savācis Latvijas, Krievijas, Vācijas un Lietuvas archīvos. Grāmatas pirmajā iedaļā publicēti PSRS Galvenās literātūras pārvaldes rīkojumi, instrukcijas un noteikumi cenzoriem. Otrajā iedaļā lasāmas atskaites PSRS Galvenajā literātūras pārvaldē Maskavā laikā līdz 1984. gadam. Krājuma trešajā iedaļā publicēti Latvijas PSR cenzūras slepenie polītiskie ziņojumi laikā no 1957. līdz 1985. gadam. Savukārt krājuma ceturtajā iedaļā publicēti dokumenti „Latviešu trimdas, ārzemju literātūras un ārzemju radioraidījumu cenzūra”.

Grāmatas autors konstatē, ka PSRS valsts totalitārās cenzūras faktiskais centrs Latvijā bija komunistiskās partijas centrālās komitejas (LKP CK) ideoloģiskais sekretārs, kas okupētajā Latvijā veica galvenā cenzora pienākumus. Rietumu latviešu sabiedrībā dominēja uzskats, ka cenzūra un citādi domājošo apspiešana bija čekas resp. VDK rūpala, taču „stūŗa mājas” darboņi izpildīja LKP CK uzdevumus. Ideoloģiskais sekretārs astoņdesmitajos gados bija Anatolijs Gorbunovs, ar kuŗu polītiskās laulības trešās Atmodas laikā, izliekoties neredzam kompartijas galveno lomu latviešu tautas apspiešanā, slēdza Rietumu latviešu vadošie sabiedriskie darbinieki, kopīgi veidojot Latvijas ceļu. Cenzūra, izsekošana un noklausīšanās bija kompartijas ierocis, lai apslāpētu jebkādas nacionālās izpausmes un brīvas domas apmaiņu. 1982. gadā tika izdots slepens rīkojums noklausīties ultraskaņu radioamatieru raidījumus 30 km radiusā ap pilsētām. Rietumu latviešu emigrācija bija viens no nepatīkamākajām PSRS ārzemju ienaidniekiem. 1976. gadā LKP CK pieņēma lēmumu ierakstīt Radio Brīvā Eiropa un Amerikas Balss raidījumus un tos izmantot pretpropagandas nolūkos. Kā izriet no grāmatā publicētajiem dokumentiem, tas nebija lēts projekts. Iekārtas vien izmaksāja 50 000 rubļus, bet algu fonds 7 štata vietām bija 14 000 rubļu gadā. Man bija iespēja ieskatīties šajās telpās, kas atradās Latvijas Radio ēkā un darbojās vēl 1990. gadā. Tur rūpīgi visi ēterā izskanējušie raidījumi tika pierakstīti un nogādāti izmeklētam partijai uzticīgam personu lokam un VDK. PSRS virscenzors bija glavļits(no krievu – Galvenā literātūras pārvalde – red.), kas Latvijā darbojās LKP CK pārraudzībā un, kā secina H.Strods, veicināja totālitārās sabiedrības sadalīšanu divās grupās – informācijas izdalītājos (kompartija) un saņēmējos (tauta). Zīmīga ir PSRS glavļita atļauja M. Gorbačova atklātības posma sākumā 1987. gadā. Tagad arī Latvijas iedzīvotāji bez atļaujas drīkst drukāt ekslibris, ielūgumus uz ģimenes svētkiem, taču nedrīkst tekstā minēt personas darba vietu, iedzīvotājiem atļauts nokopēt atsevišķus rakstus no preses izdevumiem, taču ne visu avīzi vai žurnālu. Šīs rindas raksturo cenzūras ilgstošo „dzelzs roku” poligrafijas jomā. PSRS gadu desmitiem bija paranoiskas bailes no informācijas, par iedzīvotāju nodarbošanās un, nedod Dievs, kādas armijas daļas pieminēšanu presē vai elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Par pieļautajām kļūdām saņēmis rājienu, tirdīts čekā vai zaudējis amatu neviens vien atbildīgais redaktors. Uz pārrunām LPSR glavļitā 1969. gadā aicināts galvenais redaktors par to, ka Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīcas avīzē atļāvies publicēt, par kādu summu saražota produkcija. Bet Jelgavas rajona avīzes redaktors saņēmis brāzienu, jo norādījis, ka vēlēšanās kandidēs vairāki sarkanarmijas apakšpulkveži, tas, lūk, pēc LKP CK domām „tieši norāda uz garnizona atrašanos Jelgavā”. Cītīgie cenzori 1971. gadā pamanījuši, sastādījuši aktu un atbildīgajai personai izteikuši brāzienu, par to, ka ceļvedī LPSR finanšu ministrijas semināra dalībniekiem, bija atzīmēta pietura autobusam uz Rumbulu. Kāds grēks! Ja ceļvedis nonāktu Rietumos, tad visiem kļūtu zināms, kur atrodas Rumbulas lidlauks. Mūsdienās varam tikai pasmaidīt, taču šie sīkumi skaudri liecina par komūnistu totālitārās varas pilnīgu kontroli visās iespējamajās sadzīves jomās. 1984. gadā okupētajā Latvijā vairāk nekā 1000 organizācijās atradās poligrāfiskā un pavairošanas technika, kas rēgulāri tika pārbaudīta. Ogres trikotāžas kombinātā tika atklāti „visrupjākie noteikumu pārkāpumi”- tur nelegāli drukāti padomi tautas medicīnā, horoskopi, daiļliteratūra utt.) Regulāri tika veiktas bibliotēku pārbaudes. Pirmās lielās cenzoru tīrīšanas akcijas notika piecus gadus pēc Otrā pasaules kaŗa, kad no Latvijas Universitātes fondiem „kā novecojusi un kaitīga literā tūra” tika iznīcinātas 600 000 (!)vienības. Kā liecina dokumenti, tad tajā pašā gadā no LU bibliotēkas tika izņemtas un nodotas iznīcināšanai 3524 teoloģiskās grāmatas. Tīrīšanas skāra visas Latvijas bibliotēkas un mūzejus. LPSR kultūras ministrija 1953. gadā pieņēma lēmumu iznīcināt 29 mākslas darbus, kas atradās Tukuma mūzejā. Un tā tas turpinājās gadu no gada. 1984. gadā cenzori atklāja, ka Madonas rajona bibliotēkā lasītājiem esot brīvi pieejama 1962. gadā Maskavā izdotā un, cik noprotams, aizliegtā, L.Z.Kopaļeva grāmata „Ģētes fausts”.

Latvijas kompartijai pieaugošas galvassāpes gādāja ārzemju latviešu pasta sūtījumi un pretpadomju literātūra dzimtenes apmeklētāju koferos. Jau 1958. gadā Rīgā, Ļeņina ielā 21 tika nodibināts slepens ārzemju literātūras cenzūras punkts. Kā liecina publicētie slepenie atskaišu dokumenti, 1980. gadā okupēto Latviju sasnieguši plaši trimdas laikrakstu Laiks, Brīvība, Latvija Amerikā un Latgolas Bolsss sūtījumi. No žurnāliem izcelti DV mēnešraksts un ELJA informācija, kas Latvijā iesūtīta 11 bandrolēs, adresēta visām laikrakstu un žurnālu redakcijām, komjaunatnes vadībai un LPSR komponistu savienībai. Masveida iesūtīšanas taktiku piekopusi ar „Jaunā Gaita”, visi žurnāli pārķerti un pa vienam eksemplāram zināšanai nosūtīti kompartijas pirmajam sekretāram un propagandas un aģitācijas sekretāram. 1980. gadā cenzūras punktā Rīgā kopā ienākuši 57 maisi ar trimdas izdevumiem. Kā liecina atskaites, tad zināms skaits nodots LKP CK, VDK un Fundamentālās bibliotēkas speckrātuvei. Visi pārējie izdevumi ieskaitot skaņu plates uzdots VDK iznīcināt. Padomju Latvijas virscenzors E.Upmalis iesniedzis detālizētu trimdas skaņuplašu aprakstu, no kuŗa izriet, ka PSRS drīkst ievest visas Ilmāra Dzeņa plates, izņemot „Sveiciens no Čikāgas”, kā arī „Trīs no Pārdaugavas” pirmo plati. „Čikāgas piecīšu” darbi ierindoti pretpadomju sarakstā, tāpat kā „Portlandes Dzintara”, māsu Ritmaņu, Larisas Mondrusas un visas A. Legzdiņa un J. Ankipānes ierakstītās dziesmas. Cenzoram nav patikusi M. Akerberga plate, jo tajā esot mulsinošas dziesmas „Kauli deg” un „Karavīru tūkstošiem”. Konfiscējamas arī Latvijā ievestās vai iesūtītās Runču un grupas Dundurs plates.

Visskaudrāk cenzoru roka skāra Latvijas dzejniekus, rakstniekus un drāmatiķus. Neskaitāmi darbi tika aizliegti, atdoti pārstrādāšanai vai cenzēti. Padomju ideologi bija uzbūruši vēlamo pasauli, kuŗai ar reālitāti nebija nekāda sakara, tā bija pasaule kuŗā nav katastrofu, sociālu un saimniecisku problēmu, etnisku nesaskaņu, kuŗā pastāv viena taisnība. 1971. gadā LKP CK nodarbināja dzejnieka Māra Čaklā publikācija žurnālā Zvaigzne. Lai cik tas būtu paradoksāli, tieši kompartijas centrālkomitejas locekļa Roberta Ķīša ziņojums vistiešāk parāda padomju ideoloģijas paveikto okupētajā Latvijā: „Ezopa valodā, kādā Čaklais visu laiku sarunājas ar lasītājiem, tiek rādīta kāda pilsēta , kur „ varen varoša vārna zarā sēž”, bet tauta („cilvēku mežs”), ko moka vārnas pilsētas vēji, apspiesta un piespiesta pie zemes. Ar mājieniem par to, ka šajā pilsētā krogos sēž latvieši un pa stabiem lodā telefonisti, lasītājs tiek orientēts uz domu, ka runa ir nevis par pasaku, bet mūsdienu Latviju, par to, ka Padomju vara kā melns krauklis piespiedusi cilvēkus pie zemes, latviešu tautu paverdzinājusi komūnistiskajā verdzībā.”