Zvaigžņu lietus Rīgā. Koncerts „Dzimuši Rīgā”
Pauls Dambis    15.07.2014

 

Kuŗš var paredzēt zvaigžņu lietu? Kā teikts Bībelē, arī cilvēku - zvaigžņu likteņi bieži nav viņu rokās, tos veido līgumi un dažādi menedžeri un aģenti. Šodien viņš ir Neapolē, bet rīt jau var atrasties Kioto. 

 

Savākt vienkopus pasaules izcilos latviešu mūziķus bija patiesi grūts darbs. Taču tas vainagojās ar panākumiem,  un par to pienākas pateicība Zvaigžņu koncerta organizātoriem Rīgā 6. jūlija vakarā.

 

Savlaicīgi operas laukumā  tika uzbūvētas divas skatuves, pacelta skatītāju grīda, lai netraumētu apstādījumu  zaļumus, bija izvietoti skaļruņi un gaismas sistēmas. Krietnu laiku pirms šī koncerta Rīgā ieradās Anglijas BBC televīzijas ļaudis, kuŗu rokās bija šī koncerta tiešlaide pa daudzām Eiropas pilsētām. Par visu technisko, vizuālo un akustisko darbu var atrast festivāla Rīga-2014 mājaslapā plašāku informāciju. Mani interesēja koncerta norise, koncerta kvalitāte un iespaidi, ko guva klausītāji.

 

Laiks bija pasakaini jauks, silts, un, šķiet, pati daba piedalījās šajā pirmajā latviešu megazvaigžņu un cita lieluma zvaigžņu un „zvaigznīšu” saietā. Pāris tūkstoši skatītāju bija ērti izsēdināti pašā Rīgas sirdī, rīdzinieku iemīļotā pastaigu un satikšanās vietā jau kopš senseniem laikiem. Klusuma mirkļos varēja iedomāties no tramvaja puses steidzoties drukno Ādolfu Kaktiņu, pāri kanāļa tiltiņam ar dāmu zem rokas mierīgi soļojošo smaidīgo Marisu Vētru. (No viņa Arvīds Jansons, strādājot mūsu Baltajā namā, ir patapinājis savam dēlam vārdu Mariss.) Un,  viegli nosmaržojot jasmīna aromatam, pa sāndurvīm ieslīdēja temperamentīgā tumšmate Milda Brechmane-Štengele. Arī viņi bija megazvaigznes, par kuŗām pirmskaŗa pasaulē daudz  tika runāts. Varbūt viņu dzīve un darbs ir licis stabilus pamatus šāda koncerta veiksmēm? 

 

Koncertu atklāja ar nodevu starptautiskajai klausītāju un skatītāju auditorijai – Richarda Vāgnera divu operu kombināciju, ko atskaņoja „Festivāla orķestris”, sakombinēts no LNO, LNSO, Simfonietta Rīga un citu orķestŗu labākajiem mūziķiem. Nedomāju, ka mūsu Nacionālais simfoniskais vai Operas simfoniķi būtu sliktāki, taču šī „spīdēšanas” paraža pārnākusi no padomju laikiem, kad „lielo viesu” sveikšanai izlasīja īpašus apkalpotājus, uzticamus dancotājus un mūzikantus. Arī šoreiz šī indeve šķita klātstāvoša.

 

Taču „samontētā” Festivāla orķestŗa spēle ir jāuzteic. Orķestris skanēja tembru ziņā izlīdzināti, solisti „neizlēca” ar savām solo replikām, vienoti skanēja gan koka, gan metalla pūšamie instrumenti. Stīgu grupas koncertmeistare Vineta Sareika bija panākusi gandrīz Londonas simfoniskā orķestŗa vieglumu un elastību savā stīdzinieku priekšnesumā. Protams, īpaša pateicība pienākas vakara galvenajam diriģentam Andrim Pogam. Meistara cienīgs darbs! Beidzot mūsu orķestris ir izcilas personības rokās.

 

Baritons Egils Siliņš, kas strādā un dzīvo Austrijā,  savu „Votāna sveicienu” no R. Vāgnera operas „Reinas zelts” sniedza kā sava veida paraugstundu. Balss joprojām visos reģistros izlīdzināta, nav manāmas paguruma pēdas. Vāgnera varonis atdzīvojās visā savā varenībā.

 

Vijolniece Baiba Skride tagad mājo Vācijas dienvidos. Par viņas mūziķes gaitām pēdējā laikā ir maz ziņu, tāpēc ar interesi gaidīju viņas uzstāšanos. Jāņa Mediņa „Latvju kapričo” noskanēja techniski nevainojami, ar viņai ierasto emocionālo ietvaru, un tas arī viss! Diemžēl jaunu vēstījumu ar šī populārā darba atskaņojumu  nesaklausīju.

 

Līdzīgi bija ar Mišas Maiska spēlēto P. Čaikovska „Rokoko variācijas”, līdz žāvām nospēlēto populāro gabaliņu, kuŗā  varbūt var  atrādīt savu rutīnu, īpaši skaņdarba beigās, bet arī neko vairāk. Šķita, ka Maiskim Rīga tāda „ieskrienamā telpa” vien ir. Jau no skolas gadiem, kad Rīgas E. Dārziņa skola bija labs iemesls, lai tiktu Maskavas konservātorijā un no turienes tālāk Eiropā, kur arī ir palikusi.

 

Komplimentu vēlos izteikt Inesei Galantei par emocionāli uzlādēto operas ārijas dziedājumu. Skaists, līdzens dziedājums, nejūt piepūli. Kā īpašu pārsteigumu soliste dziedājuma beigās nodemonstrēja savu slaveno pp augsto skaņu diapazonā. Tas viņai padevās teicami. 

 

Par īpašu koncerta kulmināciju jāmin Vestarda Šimkus spēlētais Roberta Šūmaņa-Lista „Veltījums” no mazās skatuves. Vienkāršs uznāciens, neliela sagatavošanās klusumā, un ar pirmajiem akordiem Vestards mūs pakļāvīgus un padevīgus ieveda patiesas mūzikas, neviltota, bet pilnīgi negaidīta pārdzīvojuma pasaulē. Mazā, vienkāršā miniatūra bija tik bagātīgi piepildīta ar pianista domām, izjūtām, jautājumiem un atbildēm sev un citiem, ka pat visai prāgmatiskie klausītāji šoreiz sajūsmā „uzsprāga”. Tas bija skaists mirklis.

 

Par „naglu” visa koncerta norisē organizātori bija sagatavojuši desmit gadus vecā vijolnieka Daniila Bulajeva uzstāšanos. „Brīnumbērns”, kaut gan krietni paaudzies, vairāk gan atbilst Latvijas mērogiem, bet ne pasaules, - varbūt trešās pasaules? Bezgala gaŗā un popmūzikas garā sacerētā Georga Pelēča kompozicija „Plaukstošais jasmīns”, ko atskaņoja mazais vijolnieks Kremerata Baltica pavadījumā (bez Gidona Kremera klātienes), bija tik gaŗš un vienmuļš, ka novīta klausītāju ausis un arī pats „Jasmīns”.

 

Laika normas nebija ievērotas, arī atskaņojot visu Artura Maskata „Tango” baletmākslinieku priekšnesumā. Organizātoriem būtu jāmācās no britu Promo koncertu veidotājiem, kā saspiest, īsināt. Arī klausītāji jutās noguruši,  un to varēja just pēc  pašķidrajiem aplausiem.

 

Protams, galvenais koncerta trumpis bija Maijas Kovaļevskas un Aleksandra Antoņenko priekšnesumi. Žēl, ka to bija tik maz!  

 

M. Kovaļevskas Mimī no Pučīni operas „Bohēma” 2. cēliena bija mākslinieces kroņa numurs. Varbūt nedaudz pastiprinātā koķetība netraucēja nevainojami, eleganti nodziedāto āriju. Tā bija viņa - Maija Kovaļevska! Vēl tikai pāris soļu, un viņa jau būtu uz Baltā nama skatuves. Vai mēs to sagaidīsim? 

 

Aleksandrs Antoņenko ir izvērties par īstu vokālo megazvaigzni. Tenors ar neierobežotām vokālām un aktieriskām iespējām. Krāsains, tomēr neuzspēlēts, tembrāli daudzveidīgs, bet ne manierīgs. Varam priecāties par šī mūsu dziedoņa karjēru. 

 

Taču daži jautājumi, kuŗi palika neatbildēti. Kāpēc visa koncerta gaŗumā netika pieminēts Kristīnas Opalais un Andŗa Nelsona vārds? Pat sveicienu caur TV kanāļiem nebija. Turpretī savus sveicienus gaŗi un plaši klāstīja Mariss Jansons, Elīna Garanča, Aleksandrs Barišņikovs u.c. 

 

Koncertam jaunu, izteiksmīgu krāsu piešķīra abu profesionālo koŗu - Valsts Akadēmiskā koŗa „Latvija” un Radio koŗa piedalīšanās. Īpaši jāpiemin spožais Karla Orfa (kaut viņš nav no Rīgas) skatuves kantātes „Garmina Burana” (kas arī nav par Rīgu) divu fināla koŗu atskaņojums kopā ar orķestri koncerta nobeigumā. Izskanēja braši un dzīvespriecīgi Fortūnas lemtajos pagriezienos – no priecīgā uz skumjo un no skumjā atkal uz priecīgo.