“Zelta zvaigzne” latviešu folkloras pētniekam
Ar Ernestu Spīču tikās Inese Raubišķe    12.01.2016

 

Haifa, Izraēla, Pilsētas Kultūras centrs (Abi Hushi Community Center) - noritējis Pasaules Folkloras federācijas (International Union of Folklore Associations (I.G.F.) organizēts starptautisks forums, kuŗā piedalījās arī pārstāvji no Latvijas. Pasaulē pati vecākā folkloras organizācija – Pasaules Folkloras federācija - dibināta 1949. gadā, sastāv no valstu apvienībām. Apbalvo ar “Zelta zvaigzni” (Gold Star Award) cilvēkus, kas savā valstī un arī starptautiskā mērogā darbojas folkloras jomā. Foruma gaitā Izraēlas oficiālās amatpersonas un ārvalstu pārstāvji uzrunāja dalībniekus, no Izraēlas puses tika sniegts plašs koncerts, tika vērtētas I.G.F. apbalvojuma Gold Star Award nominantu prezentācijas. Skatītāju atzinību izpelnījās Biznesa kompetences centra (BKC) pētnieka Ernesta Spīča prezentācija “Latvijas etnoproduktu katēgorijā izcili meistari” kopā ar aizraujošu Rozītes Katrīnas Spīčas kokles spēli.

 

Šogad I.G.F. piešķīra “Zelta zvaigzni” par ilglaicīgiem nopelniem folkloras jomā tradicionālās dejas pētniekam un skolotājam Ernestam Spīčam.

 

No kuŗa laika nodarbojaties ar folklorismu?

No dzimšanas, protams. Cilvēki, kuŗi darbojas folkloras kustībā, žargonā saka – folklorēju. 

 

Taču šodien maizi ar folklorēšanu nevar nopelnīt? 

Nedz ar folklorēšanu, nedz ar “Zelta zvaigzni” maizi nopelnīt nevar.

 

Pirmā izglītība, ko sāku apgūt (bet nebeidzu), bija ķīmija Latvijas Valsts universitātē. Kad tikko tika nodibināta J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, Kultūrizglītības fakultātē, choreografijas nodaļa,  uzreiz iestājos tajā, jo interese un aicinajums man vienmēr bijusi deja. Mainījās izpratne,  un sākās pārmaiņas dzīvē. Dejojot deju kopā “Dancis”, sapratu, ka tolaik visos tautas deju ansambļos (vai “Dancis”, vai “Liesma”, u.c.)  tās faktiski nav tautas dejas, tās būtībā stāv pat samērā tālu no tautas dejām. Es to definētu šādi - plašs, labi attīstīts amatiermākslas žanrs, kam nav liela sakara ar folkloru. Pavērsiens dzīvē, apzināta pievēršanās folklorai notika 21 gada vecumā, pateicoties choreografam Harijam Sūnam (1923-1999) – pagājušā gs. 60., 70. un 80. gados gandrīz visu deju svētku virsvadītājam. Viņš savulaik bija arī mans skolotājs. Sūna ir latviešu tradicionālās dejas tipoloģijas radītājs. Strādajot ZA Folkloras sektorā, latviešu folkloras krātuvē, viņš lasīja lekcijas Alma Mater, un tās man daudz ko lika pārdomāt. 

 

Koncentrētā versijā - kas tad jūsu skatījumā ir folklora?

Folklora ir situāciju māksla (jau pēc definīcijas folklora ir situāciju māksla). Ar to jādarbojas sistemātiski, ar dziļu domu un galvenais ar jēgu.

 

Pabeidzis studijas konservātorijā, ieguvu kvalifikāciju – horeogrāfs. Tai laikā nodibināju arī Latvijā pirmo folkloras deju kopu “Dandari”, kuŗu vadīju 20 gadus. H. Sūna deju kopai veltīja piecus savus dzīves gadus kā zinātniskais konsultants. Pēc “Dandaru” dibināšanas radās doma par folkloras festivāla rīkošanu, jau pati ideja ap sevi pulcēja domubiedrus ... 1984. gadā tika likti pamati bērnu un jauniešu folkloras festivālam “Pulkā eimu, pulkā teku”, kas savu 20 darbības gadu laikā kļuvis par vecāko un plašāko bērnu un jauniešu folkloras festivālu Baltijā un kopš 1994. gada akredidēts CIOFF (Starptautiskā Folkloras festivalu rīkotāju padome). Kad savulaik LU Pedagoģijas fakultātē,  pēc Imanta Ziedoņa iniciatīvas,  tika veicināta un izveidota bērnu un jauniešu estētiskās audzināšanas un attīstības laboratorija, arī es tiku tur uzaicināts darboties kopā ar Valdi Muktupāvelu, Māru Mellēnu, Inetu Krastiņu, Egīlu Blūmu... Tolaik Imants Ziedonis ieinteresējās, ko daru “Dandaros” un kādi ir mani identitātes pētījumi par iespējām bērniem izglītoties folkloras jomā. Kopā izveidojām Baltās stundas – mana joma bija deja un choreogrāfija. Japiebilst, ka minētos identitātes pētījumus biju uzsācis jau konservātorijā studiju laikā prorektora Dzintara Kļaviņa vadībā. Tolaik tika izveidota pirmā neformālā pētniecības grupa studentiem – FOK - folkloras orientējošās koordinātes. Tur darbojās tādas personības ka Ilga Reizniece, Valdis Muktupāvels, Dzintars Tilaks ... 

 

Arī tagad forumā Izraēlā jūs tikāt pieteikts kā pētnieks?

Ja runā par pētniecību, tad šodien mans darbs ir saistīts ar tādu zinātnisku institūciju kā Biznesa kompetences centrs. Pētu Latvijas etnoproduktu eksporta iespējas. 

 

Kāda ir šī produkta būtība (vienkāršāk – kas tas ir?) 

Etnoprodukts ir gluži jauns koncepts, kas ietver gan materiālos priekšmetus, gan nemateriālo komponenti jeb zināšanas. Ir izveidots Latvijas etnoproduktu klasifikators, un tajā ietilpst, piemēram, Latvijas daba, pārtika, ģimenes godi... arī folkloras izrādes, kuras veidoju, var būt etnoprodukts. Apzinu, kādam skatītājam tās tiks rādītas – vai no Vācijas, vai Francijas utt. ... un atkarībā no tā, šīs izrādes (etnoprodukts) tiks veidotas citā saskarsmes līmenī, izprotot konkrētās tautas mentālitāti. 

 

Latvijas puse foruma dalībniekus iepazīstināja ar Latvijas etnoproduktiem, prezentējot Latvijas etnoproduktu katalogu. Pasaules Folkloras federācijas semināra laikā notika savdabīgi atklāšanas svētki arī jaunākajam etnoprodukta paraugam - “Zelta stīgu kokles”, ko izstrādājusi Latvijas Kultūras akadēmijas 2. kursa studente Rozīte Katrīna Spīča. Cerīgu perspektīvu etnoproduktiem iezīmē Haifā zinātniskās institūcijas Biznesa kompetences centrā (BKC) noslēgtie Latvijas etnoproduktu eksporta sadarbības līgumi ar Rumāniju, Šveici, Izraēlu un Kipru.