„Viņš bija tāds pats kā visi, bet tāds, kā viņš, nebija neviens” ‒
Publikāciju sagatavoja Ligita Kovtuna    17.08.2021

 

 

„Viņš bija tāds pats kā visi, bet tāds, kā viņš, nebija neviens” ‒ šos franču rakstnieka Andrē Moruā vārdus, raksturojot valstsvīru un krietnu cilvēku  Gustavu Zemgalu viņa 150. gadskārtā, bija izraudzījies vēstures profesors Ilgvars Butulis savā priekšlasījumā konferencē Rīgas pilī š. g. 12. augustā. Grūti iedomāties trāpīgāku un atbilstīgāku raksturojumu – pēc tam, kad klātesošajai auditorijai  tika piedāvāti augsti kvalitātīvi valsts un zinātnes vīru un sievu referāti un uzrunas. (Konferenci pilnībā pārraidīja Latvijas sabiedriskās TV 4. kanālis, tā skatāma arī Valsts prezidenta kancelejas tīmekļvietā www.president. lv.)

 

Kā atzīmēja prof. Toms Ķikuts, Latvijas Nacionālā vēstures mūzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā, „Gustavs Zemgals sava mūža gaitā bijis advokāts un notārs, sabiedriskais darbinieks, polītiķis, Valsts prezidents, Saeimas deputāts, ministrs, Rīgas pilsētas galva. Atzīmējot viņa 150. gadskārtu, noteikti ir vērts pārlapot viņa dzīves gājumu, izceļot viņa lomu daudzveidīgajā latviešu sabiedriskās un polītiskās dzīves ainavā. (..) Ne mazāk svarīgs ir arī viņa personības piemērs, kuŗai kopīgais labums un iesaistīšanās sabiedriskajā darbā ir pašsaprotama.”

 

Liktenim ir labpaticies, ka sava Latvijas vēsturē nozīmīgā ciltstēva piemiņu dziļi emocionāli, silti un arī lietiski glabā G. Zemgala ģimene, kas tagad mīt ASV, bet mazmazdēls  Mārtiņš Andersons, pazīstams latviešu sabiedriskais darbinieks, ALAs un PBLA vicepriekšsēdis, bija klāt piemiņas pasākumos un sniedza uzrunas, raksturojot mūsu valsts otro prezidentu no ļoti tuva un personiska skatpunkta. Mārtiņa stāstītais ieguls vēstures annālēs kā svarīgs faktuālais un emocionālais pienesums, un dodam iespēju ar to iepazīties mūsu lasītājiem.  

 

“Augsti godājamais Valsts prezidenta kungs!

Dāmas un kungi!

 

Gustava Zemgala pēcteču vārdā es izsaku sirsnīgu paldies par manam vecvectēvam  izrādīto godu viņa 150 gadu jubilejā! Mēs labāk iepazināmies ar Gustava Zemgala panākumiem bagāto dzīvi, ar viņa varbūt  mazāk zināmajiem darbiem, amatiem un lomām mūsu valsts vēsturē.

 

Es vēlos mazliet akcentēt viņa raksturu un īpašības. Mūsu ģimenē Gustavs Zemgals nebija ne valsts prezidents, ne Latvijas neatkarības pasludinātājs, ne ministrs. Mūsu ģimenē viņš bija vectēvs, saukts par Dadiņu. Īsts ģimenes cilvēks ar labu humora izjūtu, kuŗš piekopa vienkāršu dzīves stilu, neatzina ārišķības un izvairījās no asumiem. Cilvēks, kas mīlēja dzeju, teātri, un, lai arī viņš bija pazīstams polītiķis, lepni pats tirgoja savā dārzā izaudzētos ābolus Rīgas Centrāltirgū. Kā mana vecmāmiņa, viņa meita Anna, man bieži atgādināja, Gustavs bija cilvēks, kuŗš ar savu tiešo un atklāto pieeju cilvēku attiecībās, spēja sazināties ar visiem sabiedrības slāņiem – gan ar karaļiem, gan ar amatniekiem, gan arī ar kaŗavīriem, ne vienmēr ar vārdiem, bet arī ar savu rīcību. Cilvēks, kas rūpējās par citiem un kas ar savu degsmi spēja panākt rezultātu arī tad, kad cerības bija pavisam mazas.

 

Šī spēja nodibināt patiesu kontaktu ar citiem arī izglāba viņa dzīvi. Pirmā pasaules kaŗa laikā, pildot virsnieka pienākumus Krievijas armijā, viņš ar ģimeni nonāca Kronštatē, kur, kā mana vecmāmiņa man reiz stāstīja, vienā tumšā naktī,  īsi pirms boļševiku apvērsuma Krievijā,  ģimenes dzīvoklī ieradās bars bruņotu kaŗavīru, kas ziņoja par pilsētā notikušajiem briesmu darbiem un aicināja Zemgalu drošībā rotā, teikdami: “Tu esi mūsu Tēvs, un mēs tevi sargāsim.”

 

Spējas saprasties ar cilvēkiem viņam noderēja arī jau agrāk – 1908. gadā, kad kādā  studentu biedrības ballē viņš no pirmā acu skatiena iemīlējās sievietē, kuŗa bija jau saderināta. Drosmīgi viņš paziņoja šīs sievietes iecerētajam līgavainim par savām cerībām un ar laiku pārliecināja šo jaunkundzi saderināšanos atsaukt. Šī sieviete – Emilija – tajā pašā gadā kļuva par manu vecvecmāmiņu!

 

Lai gan mūs šķir paaudzes un gadu desmiti, mans vecvectēvs spēj sarunāties arī ar mani. Staigājot pa Rīgu, es vienmēr piedomāju par viņu – vai tas būtu,  ejot pa Lāčplēša ielu, vai pastaigājoties pa Brīvības bulvāri, vai tepat Vecrīgā,  pa Vaļņu ielu, vai citur.

 

Vaļņu ielā,  ēkā, kur tagad atrodas Izglītības un zinātnes ministrija, Gustavam bija savs notāra birojs. Tajā dienā, kad viņš tika ievēlēts par Valsts prezidentu,  vairākām viņa darbiniecēm acīs mirdzēja asaras – tik žēl bija šķirties no iemīļotā vadītāja. Tika teikts: “Labāku priekšnieku mēs nevaram iedomāties.” Nezinu, par cik daudziem vadītājiem mūsdienās tiek izlietas mīļas asaras...

 

Lāčplēša ielā tika celts Rīgas Jaunais teātris,  un vēlāk pirmo reizi uzvesta viņa drauga Raiņa luga “Uguns un nakts” un Aspazijas “Sidraba šķidrauts”. Šis latviešu mākslas templis un kultūras kanoni tapa,  pateicoties Gustava neatlaidībai, gādājot nepieciešamos prāvos līdzekļus, kad citi jau bija padevušies.

 

Brīvības bulvārī slejas mūsu valsts cēlais piemineklis. Tieši Gustava pūles novērsa Rīgas pašvaldības ieceres Brīvības pieminekli celt Daugavmalā, Ķīpsalā vai Klīversalā, un tie bija viņa mudinošie vārdi, kas palīdzēja to uzcelt par tautas saziedotajiem līdzekļiem laikā, kad sabiedrībā valdīja liela taupība.

 

1928. gada 18. novembrī, atskatoties uz Latvijas valsts dibināšanas dienu, Zemgals kādā svinīgā uzrunā komentēja: “Pēc gadsimteņiem nu radās apstākļi, kad varējām atgūt savu senču darbā un ziņās uzkrāto mantojumu. Tad visi, kas saprata laikmeta svaru un nozīmi, sadevās rokās, …uzņēmās laikmeta pienākumus un...pasludināja Latviju par brīvu un neatkarīgu valsti.”

 

Es uzskatu, ka mana senča dedzīgums un centieni veidot Latviju kā demokratisku, veiksmīgu un lepnu valsti, par ko esam šodien dzirdējuši, ir viņa mantojums, kas ir nonācis mūsu rokās. Viņa pieminētos laikmeta pienākumus uzņemties jūtu šodien arī es un, es ceru, arī jūs.

 

Nobeigšu ar pēdējiem vārdiem, ko mans vecvectēvs izteica saviem bērniem, īsi pirms devās Aizsaulē: “Es dzīvošu tik ilgi, kamēr mani kāds vēl pieminēs.”

 

Lai tas īstenojas,  un lai viņa dzīve un darbi iedvesmo un kalpo mums kā labs piemērs!

 

***

Pēc  Latvijas Nacionālā vēstures mūzeja apmeklējuma Mārtiņš no sirds pateicās par lielo darbu, kas ieguldīts G. Zemgala piemiņas ekspozīcijas sagatavošanā,  īpaši prof. Tomam Ķikutam un viņa komandai par iespēju sadarboties šīs izstādes tapšanā.

 

“Apmeklējot izstādi, es biju ļoti aizkustināts, ieraugot  centrālo vizuālo elementu – villaines apmalīti,  kas  redzama uz katra stenda. Šai villainei ir īpaša vēsture. To dāvināja Gustava sievasmāte savam znotam kāzu dienā. Tā viņam bija ļoti mīļa un bija līdzi visās Gustava gaitās gan frontē kaŗa laikā, gan ārzemju ceļojumos. Uzlikta uz  pleciem, tā viņam atgādināja par Latviju,  un villaines siltums radīja īstu māju sajūtu. Kad Gustava dzīve gāja uz beigām, viņš šo mīksto villaini uzdāvināja savam znotam, manam vectēvam Aleksandram Ūdrim. Kad Ūdru ģimene devās bēgļu gaitās Otrā Pasaules kaŗa laikā uz Vāciju un pēc tam tālāk – aiz okeāna,  uz Ameriku, šī villaine turpināja būt kā tāds ģimenes talismans, kas sildīja un sargāja. Mana vecmāmiņa, Gustava meita Anna, stāstīja, ka,  liekot šo villaini ap pleciem,  viņa vienmēr jutusi tēva apskāvienu.

 

Arī es esmu jutis tās siltumu, jo, kad biju mazs un ciemojos pie vecmāmiņas, viņa vienmēr ar to klāja manu gultu.

 

1990. gadā šis ģimenes talismans atgriezās Latvijā, un man ir prieks redzēt, ka villaine var atkal kalpot manai ģimenei, greznojot vecvectēvam veltīto izstādi.”