Vēsture un Valentīna dienas romantika Amerikas latviešu mūzejā
Renāte Grāvere, Amerikas latviešu mūzeja viesu koordinatore, intervijā Tairai Zoldnerei    12.12.2023

 

 

 

Cik latviešu kultūrai veltītus mūzejus atradīsim ārpus Latvijas? Man izdevās uziet divus – nelielu mūzeju Austrālijā un Latvijas ekspozīciju Britu mūzejā Apvienotajā Karalistē. Kanadā darbojas Latviešu archīvi un mūzejs, bet ekspozīcija nav apskatāma. Varbūt ir vēl kāds, par kuru Google meklētājs nedod ziņas? Latviešu kultūra pasaulē ir maz pārstāvēta, un tieši tāpēc tik nozīmīgs ir atjaunotais Latviešu mūzejs Rokvilē, ASV. 

 

Mūzejs tika dibināts 1979.gadā un atvērts 1980.gadā, pēc Annas Graudiņas ierosinājuma, Vašingtonas Latviešu ev. lut. draudzes nama telpās (Merilandes štatā, Rokvilē).  Mūzeja izveidošanā savulaik piedalījās vairāki profesionāli vēsturnieki un mūzeju speciālisti: Tālivaldis Dukāts, Valdis Kundziņš un citi. Pirms pieciem gadiem ar Amerikas latviešu apvienības (ALA) atbalstu ilggadīgās mūzeja direktores Lilitas Bergs vadībā tika sākta pilnīga atjaunošana, lai tas atbilstu moderna, laikmetīga mūzeja prasībām. Atjaunošanas darbos piedalījās  vēstures un archeoloģijas speciālisti Pēteris Dajevskis, Anna Klausena (Ann Clausen) un citi profesionāļi. Atjaunotais mūzejs tika atvērts 2022.gada decembrī. Diemžēl Lilitai Bergs to vairs neizdevās pieredzēt, jo viņa pāragri aizgāja Mūžībā.

 

Kopš atjaunotā mūzeja atvēršanas to vada viesu koordinatore Renāte Grāvere. Universitāti viņa beigusi ar gradu polītiskajās zinātnēs un starptautiskajās attiecībās, bet darbs bijis saistīts ar nekustamiem īpašumiem. 1993.gadā pēc Latvijas neatkarības iegūšanas R.Grāvere ir sākusi strādāt par tulku, pavadot Latvijas delegācijas ASV vizītēs un konferencēs, un šo darbu viņa turpinājusi līdz 2022.gadam. R. Grāvere pati saka, ka nekad nebija plānojusi darboties mūzejā, tomēr pēc ALAs valdes un P.Dajevska lūguma viņa uzņēmusies brīvprātīgo mūzeja koordinatores darbu. Pēc viena gada pieredzes Renāte atzīst, ka mūzejs ir gan zinātne, gan māksla, un nākas daudz mācīties.

 

 

Vispirms, lūdzu, nedaudz iepazīstini mūs ar mūzeju – ko varam redzēt ekspozīcijā?

Mūzejs reprezentē Latvijas vēsturi no akmens laikmeta līdz šodienai. Tas stāsta par latviešu tautas vēsturisko izcelsmi un likteņgaitām, Latvijas valsts izveidošanos, un iepazīstina ar latviešu kultūras tradicijām. Mūzeja mērķis ir uzrunāt plašu apmeklētāju loku, jebkuŗu, kam būtu vēlme vairāk uzzināt par Latviju un latviešiem. Informācija ir angļu valodā, turklāt izmantots pusaudžu izteiksmes veids, jo mūzeja galvenā mērķa auditorija ir bērni un jaunieši. Veidojot eksponātu aprakstus, tika pieaicināti bērni no Vašingtonas un Filadelfijas skolām, lai novērtētu - vai viņi saprot, par ko stāsta teksts pie eksponātiem. Dažreiz teksts bija jāpārraksta, lai bērni to saprastu labāk. Gribu vēl piebilst, ka visiem eksponātiem ir atļaujas, ir paskaidrojumi, kur un kā tas iegūts, ir dāvinājumu dokumenti – viss pēc autortiesību likumiem. 

 

Kas ir pirmais, ko varam sagaidīt,  ienākot mūzejā?

Ekspozīcijas sākumā dzirdam Andreja Jansona kokļu ansambli, vitrīnā ir apskatāma kokle, un seko stāsts par koklēm. Parallēli var redzēt video par latviešu kultūru  kopumā. Jāmin, ka pavisam mūzejā izveidoti seši videostāsti. Tālāk varam redzēt lielu sienas gleznojumu – kopiju no Jaņa Rozentāla gleznas “Pēc baznīcas”, kas dod ieskatu, kādi bija latvieši 19.gs. Tālāk - vitrīnā senās latviešu rotas no izrakumiem. Viens no skaistākajiem –  un varbūt pat mūzeja centrālais eksponāts – ir 12. gs. bagātas sievietes tautastērpa atdarinājums. Visiem apmeklētājiem tas ļoti patīk, jo tautastērps ir grezns, ar bagātīgiem bronzas rotājumiem un bronzas rotaslietām. 

 

Tālāk apmeklētāji iepazīstas ar Latvijas vēsturi, sākot ar senākajiem laikiem un latviešu ciltīm, kristietības ienākšanu un  tālāko Latvijas attīstības ceļu. Bērniem ļoti patīk animācijas mākslinieka Kristapa Ločmeļa veidotais video pēc 17.gs. vācu mākslinieka Jochana Broces zīmējumiem, kas attēlo latviešu zemnieka ceļojumu uz Rīgas tirgu. Interesants tā laika eksponāts ir liela tīne jeb  pūralāde, apmēram 250 gadu veca.

 

Pēc tam jau nonākam pie mūsu pirmās Atmodas 19. gs, pie pirmajiem Dziesmu svētkiem 1873. gadā, kad latvieši sāka sevi apzināties kā vienotu tautu. Mūzejā izveidota arī tam laikam raksturīga latviešu lauku mājas istaba. Vadot ekskursijas, es ļoti uzsveru latviešu skaistuma izjūtu, jo visi sadzīves priekšmeti ir izrotāti ar kādu ornamentu, mājas izdekorētas ar puzuriem, dvieļi - ar izšuvumiem. Mūsu rotājumu raksti ir  ļoti līdzīgi un sasaucas ar Amerikas indiāņu rakstiem, un arī tas bērniem ir atklājums. 

 

Tad jau esam nonākuši pie 20. gs., un te ir stāstījums par 1905. gada revolūciju, Pirmo pasaules kaŗu, Brīvības cīņām, par to, kā mēs nodibinājām Latvijas valsti. Mums ir Viļa Rīdzenieka fotografija no Latvijas valsts proklamēšanas dienas Nacionālajā teātrī 1918.gada 18.novembrī. 

 

Seko Latvijas brīvvalsts laiki, un te es jau varu stāstījumā pieminēt arī savas ģimenes gaitas un pieredzi, jo mana mamma piedzima 1918.gadā Krievijā, bēgļu gaitās. Turklāt  mūsu ģimenei bija zināmas saites ar prezidentu Kārli Ulmani, jo mans patēvs bija viens no prezidenta miesassargiem. Turpinājumā nonākam pie 1940.gada, un te stāstījumā es ļoti uzsveru represijas, izsūtīšanas, rādu lopu vagonus, kuŗos mūsu tautu izveda uz Sibiriju. Seko Otrais pasaules kaŗš. Es piedzimu 1944. gadā, un te es stāstu par mūsu ģimenes bēgļu gaitām  – vispirms uz Vāciju, pēc tam uz ASV. Mūzejā par latviešu bēgļu gaitām var redzēt Māras Pelēces veidotu video par dzīvi bēgļu nometnēs, un ir arī vitrīna ar lietām, kas gatavotas bēgļu nometnēs. Par to visu man ir stāsts arī no manas pieredzes. Te es runāju arī par to, kas pašreiz notiek Ukrainā, un cik bīstami ir ļaut Krievijai uzvarēt.

 

Nākamā mūzeja daļa veltīta Dziesmotai revolūcijai vai Trešajai atmodai  aizvadītā gadsimta astoņdesmito gadu beigās. Te var redzēt, kas tika darīts Amerikā un citur pasaulē, lai Latvija atgūtu savu brīvību, ir arī liels foto plakāts ar Baltijas ceļu. Pašās beigās –  video, kas rāda, kāda ir Latvija šodien, rāda pasaulē slavenus un atpazīstamus latviešus. Video materiālus ir veidojusi Māra Pelēce un tekstus ierunājusi aktrise Laila Robiņa. Arī, ejot ārā no mūzeja, ir izveidota siena ar pasaulē un ASV atpazīstamu latviešu portretiem – sportistiem, mūziķiem, komponistiem.

 

Kādi ir bijuši mūzeja apmeklētāji pirmā gada laikā?

Mūzejā ir pabijuši visi Vašingtonas latviešu skolas bērni, Filadelfijas skolas bērni gatavojas atbraukt, un mēs būtu ļoti priecīgi, ja atbrauktu bērni no dažādām latviešu skolām Amerikā. Apmeklētāju vidū ir bijuši diplomāti, mūsu vēstniecības darbinieki, viesi no Latvijas –  finanšu ministrs Arvils Ašeradens, Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, kā arī goda konsuli. Mūzejā katrs atrod kaut ko jaunu, piemēram, viesi no Latvijas atklāj, cik daudz tika darīts šeit, Amerikā, kā arī citās valstīs, lai Latvija kļūtu brīva. 

 

Gada laikā bijuši ap 300 apmeklētāji, un tie ir dažādi cilvēki, kas man zvana un sarunā apmeklējumu. Domāju, ka tik mazam mūzejam, kuŗš nav Vašingtonas mūzeju sarakstā, tas ir pieklājīgs daudzums. Pa šo laiku esmu uzņēmusi kontaktus ar Vašingtonas  Smitsona mūzeju vadību un ceru panākt, ka mūsu mūzejs  tiktu iekļauts arī kopējos sarakstos, lai cilvēki zina, ka mēs eksistējam.

 

Man ir interesants stāsts par amerikāņu ģimeni, kad uz mūzeju atnāca tēvs ar meitu, un tiešām te pavadīja ilgāku laiku. Meitene pēc apmeklējuma sacīja, ka par mūzeju viņa uzrakstīs aprakstu skolas projektam, viņa to izdarīja un šo aprakstu arī ielika internetā. Tas bija ļoti patīkams pārsteigums!

 

Otrs gadījums – pirms Valentīna dienas man piezvanīja kundze. Viņas vīrs esot latviešu izcelsmes, un viņa gribēja sagādāt viņam pārsteigumu, atvedot uz mūzeju. Viņa arī jautāja, vai varētu izdzert glāzi šampanieša pēc apmeklējuma. Iesākumā teicu, ka nevarēs, jo  mūzeja telpās to mēs nevaram darīt. Tomēr vēlāk es pārdomāju, atradu nelielu telpu blakus mūzejam, uzklāju galdiņu ar šampanieti un cepumiem un uzaicināju Valentīna dienas viesus uz glāzi šampanieša. Ak! Vajadzēja redzēt, cik viņi abi bija sajūsmināti!

 

 

Vai latviešu izcelsmes vīrietis, kuŗam tika sagādāts  Sirsniņdienas pārsteigums, kaut ko zināja par savām latviešu saknēm?

Jāatzīst, ka ļoti minimāli. Gandrīz visiem amerikāņu apmeklētājiem, kuŗi pie mums bijuši, ir kāda saistība ar latviešu izcelsmi senčos. Piemēram, bija apmeklētājs, kuŗam vectēvs uz Ameriku atbraucis pēc 1905. gada revolūcijas, bet viņš pat īsti nesaprata, kas tajā laikā notika un kāpēc viņa priekštecis bija bēdzis uz Ameriku. Tādi apmeklētāji bijuši vairāki, un pat viņu angliskajos uzvārdos var atpazīt latviešu uzvārdu saknes, piemēram Puring, jādomā, ka bijis Puriņš. Viņi ir ļoti priecīgi par iespēju saprast un uzzināt vairāk par savu senču zemi. Nupat bija atnākusi sieviete, kuras vectēvs savulaik strādājis Latvijas konsulātā Amerikā. Vēl ir bijuši apmeklētāji no veco ļaužu mītnēm, un jāteic,  saka, ka lielākai daļai par Baltijas valstīm nav nekādu zināšanu. 

 

Kas  visvairāk interesē skolas bērnus?

Mazajiem ķipariem, četrus piecus  gadus veciem, patīk mūsu senlatviešu istaba ar senajiem darbarīkiem, sadzīves priekšmetiem un gultu, kuŗā dažs labs jau mēģina ierāpties, kamēr esmu pagriezusi muguru. Visiem ļoti patīk mūsu lielā pūralāde, un, protams, greznais tautastērps, kam piederas arī neliels duncītis. Bērni to duncīti sameklē, un viņiem par to ir jautājumi. Vēl interesē vitrīna ar senajām monētām.  Par Latvijas vēsturi interesēties sāk jaunieši pēdējās vidusskolas klasēs.

 

Latviešu apmeklētājiem mūsu tautas pieredze lielākoties ir zināma, bet kā to uztveŗ amerikāņu viesi?

Amerikāņu apmeklētājiem tieši manas ģimenes pieredze liekas it īpaši interesanta, jo tas mūsu ekspozīciju padara dzīvu, reālu. Dažreiz viņi uzdod jautājumus, dažreiz stāsta par savas ģimenes pieredzi. Reizēm jautāju – ko jūs ņemtu līdzi, ja jums teiktu, ka māja jāatstāj 15 minūšu laikā? Mums te ir vesela siena ar segām, ko cilvēki veduši līdzi. 

 

Vai mūzeja apmeklējums ir bezmaksas?

Mēs neprasām maksu, bet esam izveidojuši ziedojumu kasti un QR kodu, lai cilvēki varētu ziedot mūsu mūzeja uzturēšanai. Jāatzīst, ziedojumi jau sāk krāties, un mūzejam ir vajadzības, lai tos arī varētu izlietot.

 

Mūsu lielākā problēma ir ierobežotās telpas, jo nav nekādu iespēju kaut ko paplašināt. Tomēr mums tieši pretī atrodas bibliotēka, un ceru, ka ar laiku varēsim šajā telpā rīkotkādus pasākumus, jo tieši tas ir  veids, kā ieinteresēt cilvēkus par mūzeju.

 

Kas vēl ir nākotnes plānos?

Mūzeja apmeklējumu var pieteikt individuāli, uzrakstot e-pastu vai piezvanot. Tomēr šogad 18. novembrī atvērām mūzeju visu dienu, no 10:00 līdz 17:00. Izreklamējām sociālos medijos, un ieradās ap 25 apmeklētājiem.  Tajā pašā laikā Draudzes namā bija apskatāma latviešu mākslinieku gleznu izstāde, un mēs piedāvājām apmeklētājiem arī latviskus atspirdzinājumus - pīrāgus un Jāņu sieru.  Ceram šādas "atvērto durvju dienas" rīkot  katru mēnesi.  

 

Esam iestājušies “Small Museums Association”, un es apmeklēšu asociācijas konferenci, kur arī ceru smelties jaunas idejas. Man pašai šobrīd ir doma par Baltijas dzintaram veltītu priekšlasījumu, jo dzintars pašreiz ir modē, un mums demonstrācijai pieejamas daudzas dzintara rotas, kuras uzdāvinātas Vašingtonas latviešu draudzei. Strādāju ar vietējām skolām, bibliotēkām, izdalu tur mūsu informācijas kartītes. Tās ir populāras, cilvēkus interesē, un viņi ir pieteikuši apmeklējumus, tieši pateicoties mūsu reklāmas kartītēm.Tās mums palīdzēja apmaksāt vietējā organizācija Heritage Motgomery, kas ir kultūras atbalsta organizācija. Mērķauditorija ir arī vietējo koledžu vēstures pasniedzēji, un pie šīs idejas es turpināšu strādāt.

 

Lai veiktu visus iecerētos plānus,  esmu sākusi veidot stipru komandu ar cilvēkiem, kuŗi arī var pastāstīt, par savu un savas ģimenes likteni.  Piemēram, aktīvisti, kuŗi piedalījās protesta pasākumos, pieprasot atbalstu Latvijas un Baltijas brīvībai, jo tieši aculiecinieku stāsti ir visvērtīgākie. 

 

Interese par mūsu mūzeju ir, bet tā arvien ir “jāuzkurbulē”, un it īpaši vajadzīgs palīgi, kas strādātu pie mūzeja atpazīstamības sociālajos tīklos. Darba ir daudz, un darīt varētu no rīta līdz vakaram, un tieši tāpēc brīvprātīgie palīgi ir ļoti aicināti.