Vai tava sirds deg par Latviju?
Kārlis Jūlijs Druva intervijā Ligitai Kovtunai    26.12.2023

 

 

 

Kārlis Jūlijs Druva bijis ASV Gaisa spēku virsnieks un polītiķis. Studējis ekonomiku un biznesa vadību Rietummičiganas un Auburnas universitātēs. Drīz pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas ieradies Latvijā, strādājis Aizsardzības ministrijā, 1994.-1995. gadā bijis Ministru prezidenta Māŗa Gaiļa padomnieks nacionālās drošības jautājumos. Bijis 6. Saeimas deputāts, ievēlēts no Latvijas Zemnieku savienības, bijis tās frakcijas priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks, darbojies Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijā, kā arī Eiropas lietu komisijā.

 

Kā tas notiek – esat tik pragmatisku profesiju pārstāvis, polītiķis un - arī aktīvs baznīcas cilvēks? Ne vien rēgulāri apmeklējat dievkalpojumus, bet arī iesaistāties baznīcas dzīvē un – dziedat?

Baznīcā iešana acīmredzot no tēva – viņš bija cītīgs “baznīcas gājējs” jau no Vircburgas nometnes laikiem. Abi ar manu māti, protams. Mums ģimenē tā bija dzīves neatņemama sastāvdaļa.  Baznīcā es gūstu sirdsmieru, sakārtoju domas, stiprinu ticību labajam. Šodien tik ļoti pietrūkst labvēlības citam pret citu, izzūd princips “nenosodi, saproti, pieņem”.

 

Par dziedāšanu – jā, man ir basbaritona balss, vienmēr esmu dziedājis kā solo, tā koŗos. Kad apmēram 21-22 gadu vecumā nācās pieņemt lēmumu, vai iet mūzikas ceļu, vai turpināt mācīties un strādāt, kā jūs teicāt, pragmatiskajās profesijās, notika liktenīga nejaušība. Mana paziņa, norvēģu mūziķe, koŗdiriģente, kuŗa bieži spēlēja man klavieŗpavadījumu amerikāņu baznīcās, reiz ieminējās, ka vēlas ieteikt mani vokālistu sacensībai Vašingtonā. Vajadzēja sagatavot vienu operas āriju, vienu oratoriju un vienu dziesmu pēc paša izvēles. Sagatavojos, un – liktenim bija labpaticies, ka īsi pirms konkursa man stipri iekaisa kakls. Nu tā, ka pat parunāt nevarēju, kur nu vēl dziedāt… Tā turpināju vien savas pēdējā gada biznesa studijas universitātē.

 

Bet – mana mūzikālā paziņa mani neaizmirsa! Reiz viņa saka, vai nevarot nodziedāt kādu latviešu dziesmu, ko visi latvieši pazīst? Nodziedāju “Saulīt’ tecēj tecēdama”. Viņa, pat neko nepierakstot notīs, nospēlēja kādas desmit pavadījuma variācijas. Manā rīcībā nonāca viņas rakstītais “Saulīt’ tecēj…”pavadījums, un varu lepoties, ka tas ir oriģināls, vienīgais. Vēl arī ir viņas sacerēts baznīcas korālis, kuŗā skan mans solo.

 

Fotografijās no jaunuzceltās Kalamazū latviešu baznīcas pamanu, ka dziedat duetā ar Līgu Jēkabsoni no Detroitas – kundzi, ar ko man bijis prieks iepazīties un kuŗa ir arī Laika autore.

Jā, viņai ir brīnišķīga balss! Esmu priecīgs dziedāt kopā ar Līgu. Turklāt – basbaritona balsij jau komponisti nemaz tik daudz neraksta, vairāk tomēr tenoriem. Lai gan – Ēriks Eglītis ir pārlicis manai balsij savu dziesmu ar dzejnieces Marikas Svīķes vārdiem “No – līdz”. Esmu to dziedājis ērģelnieces un dziedātājas Lindas Richteres klavieŗpavadīumā.

 

Fotografijas arī liecina, cik skaista ir jaunā Kalamazū baznīca!

Pēc ugunsnelaimes ilgi, vairāk par pusgadu spriedām, celt jaunu baznīcu vai ik svētdienu kādu īrēt – kā to dara, piemēram, Grandrapidu tautieši. Viņiem taču savulaik bija skaista baznīca ar lauku īpašumu. To pārdeva, un nu divas reizes mēnesī Grandrapidu draudze īrē dievnama telpas. Mums Kalamazū “mantojumā” pārnāca viņu baznīcas kroņlukturis.

 

Mūsu jaunā baznīca ir patiešām gaiša un skaista. Priekštelpai ar skatu uz pagalmu ir stikla durvis, no visām pusēm redzams altāris. Abpus altārim – no Latvijas atvesti iespaidīgi gobelēni.

 

Izmantojot izdevību, vēlos paslavēt mūsu mācītāju Aiju Greiemu, kuŗa tik daudz laika veltī, lai sagatavotu dievkalpojumus latviešu un angļu valodās, Ticības mācības un Bībeles stundas. Aija pēta dziļi un prot stāstīt saistoši, turklāt ļoti labā angļu valodā arī.

 

Jūs Latvijā ieradāties drīz pēc valsts neatkarības atjaunošanas – 1993. gadā, un jau 1995. gadā kļuvāt 6. Saeimas deputātu (no Latvijas Zemnieku savienības), bijāt gan frakcijas vadītāja vietnieks, gan priekšsēdētājs – nepilnu gadu.

Jā, un pirms tam – Ministru prezidenta Māŗa Gaiļa padomnieks aizsardzības jautājumos, strādāju arī par tulku Aizsardzības ministrijā, tātad, Latvijas polītisko vidi jau biju iepazinis. Kāpēc ierados? Pirmais impulss bija tolaik Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzaicinājums būt par viņa aizsardzības jomas konsultantu, bet tas tomēr nenotika. Savukārt Ulmanim mani Amerikas vizītes laikā Čikāgā ieteica Dr. Jānis Pone, teikdams, vai viņam nevajagot vienu padomnieku militārajās zinātnēs. Man tolaik jau bija 26 gadu pieredze šai jomā.

 

Vēl joprojām Latvijas Bruņotajiem spēkiem ir cieša sadarbība ar Mičiganas Nacionālo gvardi – vai jūs to veicinājāt?

Nē, tā ir ASV polītika – katrai NATO valstij tika izraudzīts kāds štats, kuŗā dislocētie bruņotie spēki palīdz kādai valstij. Tā kā Mičiganā ir daudz latviešu, acīmredzot tāpēc šī štata Nacionālā gvarde tika tieši Latvijai. Un par to esmu bezgala gandarīts. Kaŗavīri no Mičiganas ierodas Latvijā, savukārt latvieši ierodas Mičiganā, lai saņemtu zināšanas un papildinātu kaujas prasmes.

 

Nesaņēmis konkrētu atbildi no prezidenta Ulmaņa, devos uz Aizsardzības ministriju, kur sāku strādāt par tulku. Tolaik Latvijā ieradās kaŗavīri no Zviedrijas, Norvēģijas un citām sabiedroto valstīm, un manas militārās zināšanas, tiklab kā angļu valoda ļoti noderēja. Tai pašā laikā Latvijā darbojās arī pulkvežleitnats Gundars Zaļkalns, kuŗš kļuva par Valsts prezidenta militāro padomnieku. Savukārt mani viņš ieteica Mārim Gailim, premjēram, un es kļuvu par viņa padomnieku aizsardzības un drošības jautājumos. Saruna notika ceturtdien, un jau nākamajā pirmdienā stājos amatā.

 

Līdz ar ko pārcēlāties uz dzīvi Latvijā…

Kā gan citādi! Manu māju Ohaijo štatā pieskatīja mans draugs. Darba Latvijā bija daudz, M. Gailis atlaida no aizsardzības ministra pienākumiem Jāni Trapānu un pats pārņēma šo amatu, līdz ar ko man kā padomniekam darba netrūka. Abi ar Māri Gaili braucām komandējumos, spilgti atceros, ka NATO pirmo bruņojuma kravu Latvijai atvēlēja par brīvu… 

 

Kā izvēlējāties startēt Saeimas vēlēšanās, un tieši no Latvijas Zemnieku savienības un Kristīgo demokratu saraksta?

Redziet, es pats neizvēlējos! Es pat nenojautu, ka esmu “ielikts” šai sarakstā – to bija izdarījuši Amerikas latvieši, acīmredzot ar minēto Dr. J. Poni priekšgalā. Tā bija viņu izvēle, lai gan ar mani nemaz nebija apspriedušies… Bet es nepretojos, viņi bija mani deleģējuši, saistot ar zināmām cerībām, ka varēšu kaut ko labu izdarīt, arī strādājot Latvijas valsts likumdevējā.

 

Un kāpēc tieši Zemnieku savienības listē?

Droši vien tāpēc, ka mans tēvs savulaik, t.s. Ulmaņlaikā, bija Zemnieku savienības priekšsēdis. Nolēmu – labi, ja jau tā, varbūt cilvēki domā, ka varēšu turpināt sava tēva darbu. Lielas cerības uz ievēlēšanu gan neliku – kuŗš tad mani te, Latvijā, pazīst?! Tomēr mani ievēlēja, un vistiešākajā veidā mani ievēlēja “ārzemnieki”, ārzemju latvieši. Pateicoties viņu balsīm, no sestās vietas “pacēlos” uz otro.

 

Ļoti pārliecinošs stāsts par to, ka ārzemju latviešu balsīm vēlēšanās tomēr ir ļoti liela nozīme! Tuvojoties nākamajām Saeimas vēlēšanām, kā arī Eiroparlamenta vēlēšanām, tautiešiem to vajadzētu nopietni ņemt vērā. Arī jūsu balsīm ir nozīme! Man sāp sirds, ka ārzemēs dzīvojošo balsstiesīgo procents aizvadītajās vēlēšanās bija nokritis līdz 16 procentiem… Kas, jūsuprāt, tam ir par iemeslu?

Iemesli ir vairāki. Pirmām kārtām – lai nobalsotu, vajag Latvijas pilsoņa pasi. Lai šo pasu īpašnieku būtu vairāk, lielāka loma varētu būt Latvijai. Jā, es zinu – un visu cieņu Latvijas vēstniecībai ASV! – ka pasu darbstacijas ierodas it visur, kur notiek plašāki latviešu sarīkojumi. Bet ir vēl “neapgūtie” – voleja nedēļas nogales Gaŗezerā, piemēram! Tās pulcē tūkstošus, galvenokārt jaunus cilvēkus – brauciet šurp, aģitējiet un strādājiet! Šobrīd ir tik ļoti aktuāli paplašināt Latvijas pavalstnieku skaitu.

 

Ar šo pavisam cieši saistās jautājums par Valsts aizsardzības dienestu. Diemžēl ārzemju latviešu jaunieši tajā iesaistās ļoti mazā skaitā. Vēl vairāk – man nācies uzklausīt Amerikas vecmāmiņu bažas, vai ir droši viņu mazdēliem braukt uz Latviju – ka “neparauj” armijā! To jau var saprast – vai ir pietiekami daudz skaidrots, ka mūsdienu Latvijas armija ir kaut kas pilnīgi cits, salīdzinot ar “padomju armiju” un tās “kārtību”. Tagad mums ir moderna, cieņpilna valsts aizsardzības iekārta, kuŗā kaŗavīri 11 mēnešu laikā apgūst mūsdienīgas prasmes un zināšanas militārajā jomā. Nemaz nerunājot par vīrišķības skolu un atalgojumu.

Mans pirmais jautājums mūsu jauniešiem un viņu vecmāmiņām – vai tev sirds deg par Latviju? Cik svarīga tev ir Latvija? Ja atbilde ir  - ļoti! – tad mudini savu mazdēlu iet un dienēt! Runāt un apgalvot mēs varam, cik tīk, bet – vai mēs aktīvi piedalāmies? Ja ne, tad jau nav tik svarīgi, tad mūsu sirds nedeg par Latviju… Diemžēl.

 

Runājot par valsts aizsardzību – pirmām kārtām – tā armija, kas šodien ir Latvijas valsts armija, patiešām ir pavisam cita līmeņa veidojums. Bet arī par to ir jāstāsta, pavisam vienkārši – jābrauc uz vismaz to pašu pieminēto Gaŗezeru un, protams, visur, kur pulcējas latvieši. Es pieņemu, ka jauniešiem ārzemēs nav ne jausmas, kas notiek Latvijas armijā…

 

… un arī Zemessardzē…

Un arī Zemessardzē! Vai visi skaidri zina, cik Amerikas, Kanadas, Italijas un citu Eiropas valstu kaŗavīru dienē Latvijā? Tas ir Aizsardzības ministrijas darba lauks – braukt, stāstīt, skaidrot, rādīt filmas, kas uzņemtas Latvijas armijas dzīvē. Radīsies pavisam cits skats, radīsies vēlēšanās būt piederīgam šai vīrišķīgajai pasaulei, kas dod nozīmīgu ieguldījumu savas zemes drošībai.

 

Atgriežoties deviņdesmitajos – tolaik, kad biju 6. Saeimā un vadīju Aizsardzības un drošības komiteju, pieņēmām Obligātā iesaukuma likumu. Nākamā Saeima to nolika malā, jo izvēlējās profesionālās armijas likumu. Daudz debatējām, es paliku pie uzskata, ka Latvijai nekad nebūs liela armija, kas arī nav vajadzīgs. Bet – mums ir vajadzīga liela rezerve. Paskatīsimies Latvijas kaimiņvalstī Somijā – te ir 30 – 40 tūkstošu liela armija, bet divās nedēļās šai valstī var “pacelt” 350 tūkstošus rezervistu, kas ir ieguvuši pamatapmācību. Un tad var darboties līdzīgi, kā to dara pieminētā Mičiganas Nacionālā gvarde, kas trenējas reizi mēnesī. Nu mēģinām ar steigu panākt to, kas būtu pakāpeniski izdarīts kopš tā laika, kad sprieda par t.s. Iesaukuma likumu. 

 

Ja atceramies, tolaik arī vēl tikai palēnām tuvojāmies tiem 2% no IKP, kas bija nepieciešami valsts aizsardzības vajadzībām. Paldies Dievam, nu jau runājam par tuvošanos 3,0%. Ģeopolītiskā situācija ir mainījusi arī attieksmi pret to, ka nepietiek tikai ar Ādažu militāro bazi, nu stiprinām arī Alūksni un Sēliju. Un kā gan ne, ja, piemēram, pie Alūksnei netālās Pleskavas, 60 km no Pededzes, jau izbūvēta liela krievu armijas baze ar jaunāko militāro techniku. Esmu tiešām priecīgs, ka esam attapušies un saņēmušies.

 

Ir vēl kāds svarīgs moments, kas mani patiešām dara bažīgu – nesen Krievija izstājās no kodolierošu līguma, kas paredz, ja vienā robežas pusē tiek koncentrēti lieli kaŗaspēki, otrai pusei par to jābūt informētai. Nu tas krieviem vairs nav saistoši, tāpēc Latvijai ir jākoncentrē savas kaŗaspēka daļas iespējami tuvāk Krievijas un Baltkrievijas robežām. Un nevar, nedrīkst paļauties tikai uz zināmo NATO līguma 5. punktu! Ja nu nepaspēs!!! Kaŗš nedrīkst pārsniegt valsts robežu, un mums pašiem par to jāgādā. Starp citu – tas jādara saskaņā ar NATO līguma 3. punktu…

 

Aizvadītā rudenī PBLA un ALA vadības vīri Pēteris Blumbergs un Mārtiņš Andersons savu organizāciju gadskārtējo sēdi bija sarīkojuši Daugavpilī. Līdzās citām norisēm bija izbraukums uz robežpunktu “Robežnieki”, kur mūs aizveda uz Latvijas un Baltkrievijas robežu, ko skatījām tuvplānā – ar visu neuzcelto žogu. Man bija kauns… Kā jūs, savulaik darbojies gan aizsardzības jomas izpildvarā, gan likumdevējā, vērtējat šo Latvijai apkaunojošo faktu par joprojām neuzcelto žogu?

Man ir bēdīgi. Negribas domāt par pretdarbību jeb kontru, drīzāk domāju, ka tā ir nedarbība. Tas nav bijis svarīgi. Svarīgs ir bijis galvenokārt bizness, drošība nav likusies nozīmīga. Esmu šeit, Latvijā, arī ar mērķi tikties ar valsts augstākajām amatpersonām, lai pateiktu savu viedokli un priekšlikumus, kas balstīti manās zināšanās un pieredzē. Galu galā esmu drošības un aizsardzības jomā Latvijā strādājis un šo to padarījis. Piemēram, jūs, žurnālisti, tagad baudāt Likuma par informācijas pieejamību priekšrocības, kas tika pieņemts pēc manas iniciatīvas un ar ko es patiesi lepojos. Laikā, kad es pie tā strādāju, “dzeltenā prese” pa saviem kanaliem varēja uzzināt vairāk nekā žurnālists, kas pēta nopietnas problēmas. Pats biju saskāries ar informācijas “blokādi”.

 

Un ir vēl kāds mans ieteikums – ikviens no jums ik ceturtdienu varat ierasties pie Saeimas pirms sēdes sākuma, sagaidīt un uzrunāt tā polītiskā spēka pārstāvi, par ko esat balsojis, un pajautāt – kā jūs balsosiet par to vai citu jautājumu? Viņam ir pienākums jums atbildēt, bet – esmu gatavs galvot, ka vismaz 80 % nemaz nezinās, par kādu jautājumu būs jābalso!

 

Paši esam vainīgi – kāpēc tādu jefiņu iebalsojām?! Nu, tad ņemsim vērā, izvēloties kandidātus nākamajās vēlēšanās! Bet ir tāds termins “polītiskā griba”, un tā veidojas, iesaistoties ikvienam un visiem attiecīgā polītiskā spēka dalībniekiem.

Mums, vēlētājiem, ir tiesības prasīt, ko personīgi katrs no mūsu ievēlētajiem tautas kalpiem ir paveicis, ko tieši no solītā izdarījis. Tad arī veidosies šī polītiskā griba, jo atbilde tiks prasīta katram personīgi.

 

Vai esat nobažījies par gaidāmajām maiņām Amerikas polītikā?

Man grūti iedomāties, kas notiks, ja valsts prezidenta amatā nonāks kandidāts, kas pašlaik izvirzās priekšplānā! Būs problēmas Ukrainai, NATO un – Latvijai līdz ar to. Par to mēģinu runāt latviešu sabiedrībā, pārliecināt, ka šis vārdā nenosauktais cilvēks, kuŗam šobrīd ir izvirzītas 93 apsūdzības, var izraisīt neatgriezenisku ļaunumu pasaulei. Un vai mums būs gods par tādu savas mītnes valsts prezidentu? Jā, esmu nobažījies, bet ļoti ceru, ka cilvēki izdarīs saprātīgu izvēli.

 

Un kas jūs satrauc attiecībā uz Latvijas nākotni valsts iekšpolītikā?

Viena no problēmām, manuprāt, ir attieksme pret izglītību. Nesen noklausījos interviju ar Igaunijas premjerministri Kaju Kallasu. Cita starpā, runājot par savas valsts panākumu atslēgām, viņa pieminēja izglītību. Pavisam konkrēti – igauņu bērni mācās programmēt jau 1. klasē; jauniešiem tiek dota iespēja reāli veidot savu uzņēmējdarbību. Vai mēs Latvijā to darām tikpat spēcīgi kā igauņi, kas mums vienmēr priekšā? Neesam taču dumjāki par viņiem!

 

Latvijā programmēšana ir no 4. klases, vidusskolā ir izvēles priekšmets “Uzņēmējdarbība”. Manai mazmeitai ar draudzenēm ir mēbeļu restaurācijas “firma”…

Otrs – Igaunijā jau darbojas elektriskā vēlēšanu sistēma, mums nekādi to nevar ieviest. Varbūt vienkārši aizbrauksim pieredzes apmaiņā?

 

Atgriežamies pie “polītiskās gribas”- vai tās pietrūkst, vai “nostrādā” opozicija, kas vienmēr bijusi “polītiski tendēta” Austrumu virzienā? Vairāk vai mazāk…

Kā viens, tā otrs, un tomēr – opozicija nekad nav bijusi tik spēcīga, lai nobloķētu valstiski nozīmīgus lēmumus. Un vēl – tieslietas. Joprojām ir pārmēru gaŗi kriminālprocesi, par sodu lielumu jau, stājoties amatā, runāja Valsts prezidents Edgars Rinkevičs. Cik gadus ilgst tiesas prāvas pret kādu kungu no Ventspils, un cik nieka gadus saņēma bijušais iekšlietu ministrs – Krievijas spiegs? Amerikā tie būtu vismaz 25 gadi, Latvijā – astoņi. Vēl šobrīd pa Eiropu slaistās atbildīga muitas ieņēmumu dienesta amatpersona… Kāpēc? Acīmredzot jādomā par bargāku drošības līdzekli… Tas pats attiecas arī uz korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumiem. Visbeidzot – nekas nekust uz priekšu, ja nav noteikti lietu izskatīšanas un lēmumu pieņemšanas termiņi. Cik ilgi velkas Zolitūdes lieta?!

 

Jūsu vēlējums Ziemassvētkos un gadu mijā cilvēkiem valstī un latviešiem visā pasaulē?

Lai sirds deg par Latviju! Un ja sirds deg par Latviju, dariet visu, kas jūsu spēkos, lai mūsu valsts uzplauktu, būtu droša, skaista un pārticīga. Tāds mans novēlējums visiem latviešiem.