Vai mūsu dzimtā valoda ir briesmās?
Sallija Benfelde    12.07.2021

 

 

Astoņdesmitajos gados grupas Līvi uzrakstītā dziesma „Dzimtā valoda” tapa kā protests pret valodas polītiku okupētajā Latvijā. Tās vārdu autors bija moldāvu dzejnieks Grigore Vieru, bet atdzejotājs – Imants Ziedonis. Dziesma uzvarēja slavenajā Radio „Mikrofona” dziesmu aptaujā, par spīti tam, ka varai tas ļoti nepatika. 2018. gadā radio SWH rīkoja aptauju ”Visu laiku labākās simtgades dziesmas”, un starp simts populārākajām un mīlētākajām dziesmām „Dzimtā valoda” bija otrajā vietā aiz Mārtiņa Brauna „Saule, Pērkons, Daugava”.

 

Bet vai ar mūsu dzimto un valsts valodu viss ir tik vienkārši, vai to mīlam un godājam tāpat kā šo dziesmu? Latviešu valodas aģentūra rēgulāri veic latviešu valodas situācijas izpēti, pašlaik notiek pētījuma „Valodas situācija Latvijā 2016-2020” datu apstrāde un analīze. Ar aģentūras laipnu palīdzību mūsu laikraksts varēja ielūkoties minētā pētījuma manuskriptā un atsūtīja arī citus datus.

 

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, 2000. gadā latviešu valoda dzimtā bija 58 procentiem, bet krievu – 37 procentiem iedzīvotāju. Savukārt 2019. gadā latviešu valoda dzimtā bija 60 procentiem, bet krievu joprojām 37 procentiem iedzīvotāju. Acīmredzot latviešu valodas kā dzimtās valodas lietotāju skaits palielinās tik lēni, jo notiek iedzīvotāju skaita samazināšanās. Jāpiebilst, ka etniskā piederība ne vienmēr sakrīt ar valodas lietojumu, un valodas lietojums un etniskais sastāvs ir dažādu vēsturisko situāciju un okupācijas gadu polītikas sekas. Latviešu īpatsvara svārstības labi var redzēt tabulā, kas veidota pēc CSP datiem.

 

 

Latviešu īpatsvars (procentos no iedzīvotāju kopskaita)

 

 

Dažādu gadu tautas skaitīšanas dati apliecina, ka krievu valodas lietojums krasi pieaudzis okupācijas gados. Piemēram, 1930. gadā trešās tautas skaitīšanas laikā krievu valoda kā dzimtā bija aptuveni 13 procentiem iedzīvotāju, 1959. gadā jau 31 procentam, bet 1989. gadā – 42 procentiem. Salīdzinot dažādas iedzīvotāju vecuma grupas, visvairāk latviešu valoda kā dzimtā ir gados jaunākiem cilvēkiem (vecumā līdz 24 gadiem) – aptuveni 69 procentiem, bet vecuma grupā no 65 gadiem un vecākiem valsts valoda dzimtā ir 58,8 procentiem cilvēku.

 

Tie, kuri dzīvoja Latvijā okupācijas gados, vēl labi atceras, ka saziņa latviešu valodā publiskajā jomā bieži bija neiespējama. Šodien tā joprojām ir apgrūtināta dažos Latvijas reģionos pakalpojumu jomā. Turklāt aizvien pamanāmāk ikdienā ienāk angļu valoda, un jaunieši to nereti izmanto arī privātajā saziņā. Sabiedrības attieksme pret angļu valodu gan ir neitrālāka, jo tā nav uzspiesta okupācijas valsts valoda, bet brīvprātīga izvēle. Dažādie apstākļi, nosacījumi, pieredzes, attieksmes, uzskati u. c faktori var ietekmēt ne vien valodas noturību, bet arī šaurākā skatījumā – valodas polītikas īstenošanā aktuālo izpratni par to, kas ir publisks un oficiāls, kas ir privāts un neoficiāls un kur ir abu robežas.

 

Valsts valodas polītikā būtiskas ir tās sociolingvistiskās funkcijas  (sociolingvistika – valodniecības nozare, kas pēta valodas funkcijas sabiedrībā un sociālo faktoru iedarbību uz valodu - Red.) funkcijas, kas attiecas uz valsts un sabiedrības interesēm: valodu publiskajā telpā, dažādās iestādēs, plašsaziņas līdzekļos, izglītībā, darbavietā u. c. Lai noskaidrotu latviešu valodas lomu plašākā mērogā, valodas situācijas izpētē par pēdējiem pieciem gadiem tika noskaidrota respondentu pieredze valodu izvēlē privātā saziņā (ģimenē, ar draugiem u. c.), un tās ir jomas, ko valsts nevar regulēt, bet kas parāda valodu pozīcijas sabiedrībā.

 

Latvijas iedzīvotāju valodu lietojumu visvairāk ietekmē apkārtējā vide: dzimtā valoda vai valoda, kuŗā cilvēki galvenokārt sazinās ģimenē, valoda, kuŗa tiek lietota saziņai apkārtējā sabiedrībā – vietā, kur cilvēks dzīvo. Protams, arī valodu prasme. Latvijā valodu lietojumā pastāv samērā lielas reģionālās atšķirības, kam pamatā atšķirīgs aplūkoto reģionu demografiskais sastāvs. Atšķirības, kā jau minēju, ir arī vecumgrupās. 

 

Kopumā ikdienas dzīvē sabiedrībā visvairāk tiek lietota latviešu valoda, otrā vietā ir krievu valoda un trešā ir angļu valoda, kas pagaidām parādās kā lietota, kuŗas lietojums ir pieaudzis  dažās jomās un saziņas situācijās, piemēram, uzņēmējdarbībā un augstākajā izglītībā.

 

Priecē tas, ka latviešu valodā gada laikā (aptauja tika veikta 2019. gadā) bija sazinājušies gandrīz visi aptaujātie neatkarīgi no etniskās piederības vai dzimtās valodas. 93–97 procenti no visiem aptaujātajiem, kuŗi pēdējā gada laikā ir sazinājušies darbā, valsts un pašvaldību iestādēs, mācību iestādēs, veselības aprūpes iestādēs, ikdienas situācijās uz ielas, veikalā utt., ir lietojuši latviešu valodu. Nedaudz mazāks ir to īpatsvars, kas ir lietojuši latviešu valodu pēdējā gada laikā sociālajos tīklos (90 procenti) un privātajās jomās, t. i., saziņā ar ģimeni un draugiem (83–87 procenti). Vislielākā daļa latviešu valodu pēdējā gada laikā ir lietojuši oficiālās saziņas jomās, kā arī publiskajā neformālajā vidē, bet mazāk – privātās saziņas jomās.

 

Tiesa gan, lai arī visi aptaujātie gada laikā ir lietojuši latviešu valodu, to īpatsvars, kuri sazinājušies pārsvarā latviešu valodā, ir mazāks. Analizējot datus, redzams, ka labā ziņa ir: šajās situācijās gandrīz četri cilvēki no pieciem pārsvarā sazinās latviešu valodā, un tas nozīmē, ka priekšroku latviešu valodai dod ne tikai tie, kas ģimenē sarunājas latviešu valodā. Tātad nevar sacīt, ka iedzīvotājiem latviešu valodas prasmju ļoti trūkst.

 

Valodu lietojums tiem, kas ģimenē sazinās krieviski, būtiski atšķiras no tiem, kas ģimenē sazinās latviski. LVA 2019. gada aptaujas dati rāda, ka vislielākā daļa no krievvalodīgajiem pēdējā gada laikā ir lietojuši latviešu valodu darbā, valsts un pašvaldību iestādēs, kā arī veselības aprūpes iestādēs, veikalā un līdzīgās ikdienas situācijās. Nedaudz retāk šie respondenti ir uzrunājuši nepazīstamus cilvēkus Latvijā latviešu valodā, un mazāk ir izmantojuši latviešu valodu, lai lietotu sociālos tīklus, sazinātos ar draugiem un ģimenes locekļiem. Tikai  9- 14 procenti no tiem, kuŗi ģimenē runā krievu valodā, minētajos gadījumos latviešu valodu nav izmantojuši.

 

Dati ir daudz plašāki un apjomīgāki nekā šajā rakstā minētie. Pēc mēneša vai diviem tie tie kopā ar secinājumiem tiks oficiāli publicēti un ar tiem varēs iepazīties ikviens. Tomēr jau tagad, manuprāt, dažas tendences ir labi redzamas. Kā zināms, Latvijā nereti izskan divi, pilnīgi pretēji viedokļi – vieni teic, ka latviešu valoda iet bojā, tajā tiek lietots daudz svešvārdu,  joprojām ir krievu valodas piesārņojums, strauji aug angļu valodas un anglicismu lietošana. Otri savukārt saka, ka valoda iet bojā, jo mūsu kļūst mazāk un daudziem ir vienalga, kādā valodā runāt. Domāju, ka patiesā situācija gan ir “kaut kur pa vidu”, kā bieži mēdz būt situācijās, kad uzskati ir pilnīgi pretēji. Latviešu valodas prasmes, kaut lēnām, tomēr aug, lietotāju skaits arī. Tas, ka ikdienā to lieto mazāk cilvēku nekā varētu, lielā mērā, manuprāt, ir atkarīgs ne tikai no valsts nostājas, atbalsta un izpratne, bet arī no mums katra. Tas nenozīmē, ka ar dusmām un nepatiku jāvēršas pret katru, kuŗš ar mums vēlas runāt citā, ne valsts valodā, jo dusmas un nepatika rada tādu pašu pretreakciju. Manuprāt mums jābūt neatlaidīgiem un mērķtiecīgiem savas dzimtās un valsts valodas lietotājiem, lai to nezaudētu.