Tukšums aizpildīts
Arnolds Klotiņš    12.07.2017

 

Koloniālisma vēsturnieku vidē ir spārnots teiciens – pakļautajām tautām tika atņemtas tiesības ne tikai uz tagadni, bet arī uz pagātni. Tā notika sovjetizācijas gados arī Latvijā. Vairākums agrāko grāmatu tika iznīcinātas vai slēptas lasītājiem nepieejamos bibliotēku “speciālajos fondos”. Nācijas kultūras pagātne lielā mērā tika ignorēta un radīts iespaids, it kā īstā vēsture sāktos tikai ar 1940. gadu. It īpaši tika pelts vācbaltiešu kultūras mantojums, atradās pat cilvēki, kas plānoja nojaukt Vecrīgu un tās vietā izveidot sociālistisku pilsētu ar plašiem prospektiem.

 

Pēc valsts neatkarības atjaunošanas, atgūstoties no aplamu teoriju uzmācības, Latvijas vēsturnieki drīz atklāti pateica, ka par spīti pārestībām mūsu senči no vācbaltiešiem ir daudz mācījušies. Viņu kultūra ir mūs agri tuvinājusi Rietumeiropai, jo tā bija Eiropas mākslas tendenču spogulis.

      

Vairākus gadu desmitus bija jāklusē arī par Latvijas vāciešu mūzikas norisēm. Tomēr jāsecina, ka klusībā darbs arī šajā vēstures laukā nebija apstājies, un tagad mūsu priekša ir grāmata par agrāk gandrīz neskartu Latvijas mūzikas dzīves nozari, kuŗas vēsture sniedzas atpakaļ līdz 1840. gadam un, protams, ir turpinājusies pēc valsts dibināšanas, – “Simfoniskā koncertdzīve Jūrmalā līdz 1940. gadam”. Grāmatas autors Elmārs Zemovičs ir bijis ilggadējs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestŗa mūziķis, pēc tam mūzeju darbinieks, tagad joprojām vienatnē strādā savā speciālizācijā – Latvijas instrumentālās mūzikas izpildmākslas vēsturē. 

      

Elmārs Zemovičs mūsu mūziķu un mūzikas pētnieku vidē ir pavisam īpašs cilvēks. Apbalvots ar spēju skatīt lietas arī kopsakarā, viņš tomēr izceļas ar iedziļināšanos ik faktā, ar gandrīz nepārskatāmā faktoloģiskās informācijas lauka pārzināšanu un praktiķa pieeju tā izgaismošanā. Atšķirībā no Latvijas caurmēra mūzikologiem Zemovičs ir visupirms avotu pētnieks, viņa kolorītā figūra un možais skatiens ir tas, ko, apmeklējot bibliotēkas, esmu sastapis visbiežāk. Pie grāmatas pakāpeniski strādāts gadu desmitiem, numuru pēc numura un gadu pēc gada pārlapoti turpat pussimts dažādi laikraksti un žurnāli. Grāmatas personu un skaņdarbu rādītājā var saskaitīt ap 1300 mūziķu uzvārdu, un vairākums no tiem latviešu literātūrā par mūziku parādās pirmo reizi.

      

Grāmatā Jūrmalas simfonisko koncertu vēsture iedalīta divos laikposmos: līdz Pirmajam pasaules karam un – no valsts dibināšanas līdz 1940. gada okupācijai. Viegli saprast, ka pirmajā laikposmā, kas sākas pirms 19. gadsimta vidus, absolūti dominē vietējās vācbaltiešu sabiedrības norises. Šeit orķestŗu, solistu, diriģentu, mūzikas kritiķu vārdi, kas īsi komentēti, kā arī sava laika preses vērtējumi, attēli u. d. c. dati pa lielākajai daļai latviešu izdevumā parādās pirmoreiz. Ne mazāk pirmreizējas ir ziņas par spēlētajiem skaņdarbiem. Tiem norādīts ne tikai Jūrmalas pirmatskaņojuma datums, bet novērsti arī rēgulārie mūzikas vēsturnieku klupšanas akmeņi –reizi par visām reizēm sniegtas precīzas ziņas par katras latviešu kompozicijas rašanos un pirmatskaņojumu, lai kur tas būtu noticis.

      

Kā priekšvārdā norāda autors, viņš strādājis visupirms kā chronists. Grāmatas pirmajā daļā, kur tikai pamazām gadu gaitā ienāk latviešu tautības solisti, diriģenti un komponisti, autors, pilnīgā saskaņā ar savu lietišķo, objektīvo pieeju, šo latviešu parādīšanos viscaur vācbaltiskajā vidē sevišķi neizceļ. Savā ziņā tas nav nekāds zaudējums, jo latviešu mūziķi tad šeit parādās kā ar visiem citiem līdzvērtīgi, likumsakarīgi spēlētāji, nevis kā eksotiski izņēmumi, kuŗi būtu sensacionāli jāizgaismo. Tomēr nenoliegsim, ka no latviešu mūzikas vēstures viedokļa šo nacionālo “pionieru” parādīšanās izraisa īpašu interesi, taču viņu vārdi starp daudzajiem cittautiešiem var nesagatavotam lasītājam arī palikt nepamanīti, tāpēc kaut kāda to izcelšana tekstā (tas darīts vienīgi ar diriģentu vārdiem) nebūtu nākusi par sliktu.

      

Tas pats sakāms par latviešu kritiķiem, kuŗu vērtējumi arī gadu gaitas ainā pakāpeniski vairojas. Atzīstami, ka autors samērā daudz iepazīstina ar Jāņa Zālīša vērtējumiem, bet varējām vēlēties, lai arī viņa priekštecis kritikā Emīls Dārziņš, kuŗš 1908.-1910. gadā rakstījis vairākus desmitus kritiku par Jūrmalas simfoniskajiem koncertiem, būtu pārstāvēts. Ir jau tiesa, ka Dārziņa kritikas vairākkārt izdotas un labāk pazīstamas. Tomēr viņa spriedumi intelektuāli papildinātu dažus citētos cittautu kritiķus, kuŗi pārāk bieži iztikuši ar tādām paviršām atziņām, kā “orķestris spīdoši tika galā ar saviem pienākumiem”(17. lpp.) un tamlīdzīgām.

      

Ļoti vērtīga un informātīvi bagātīga lasāmviela paveŗas arī, ieskatoties grāmatā skartajā otrajā laikposmā (1920 -1940). Arī šis Jūrmalas koncertu posms, kur dominējuši latviešu mūziķi, mūsu literātūrā par mūziku maz aplūkots. Šeit atklājas gluži jauni fakti par skaņdarbiem un diriģentiem, kuŗi līdz šim nemaz nav bijuši mūzikas informācijas apritē.

     

Grāmatā aptvertais 100 gadu laikposms Jūrmalas un Ķemeru simfonisko koncertu dzīvē aizpilda nepiedodami ilgi ciestu tukšumu mūsu vēsturē. Sava īpaša nozīme ir vācu un pārējo cittautiešu darbības fiksācijai grāmatā. Kā varējām pārliecināties, piemēram, 2014. gada aprīlī Rīgā sarīkotajā starptautiskajā konferencē par vācu un latviešu mūzikas attiecībām 19. un 20. gadsimtā, tad arī pašu vācu mūzikas vēsturnieku informācija par viņu tautiešu darbības periodu Baltijas zemēs ir gauži fragmentāra un nepilnīga. Šī perioda mantinieki esam mēs, un mums jābūt atbildīgiem, lai informācija, ko pamatoti var no Latvijas lūgt kollēgas ārzemēs, būtu apkopota, pēc iespējas pilnīga un pieejama. Elmāra Zemoviča grāmata ir līdz šim, liekas, pats lielākais solis minētā uzdevuma veikšanas ceļā.

      

Pateicība arī grāmatas pievilcīgā ārveida nodrošinātājiem un visai izdevēju komandai, kā arī apgādam Laika grāmata, kas pēdējos gados laidis klajā ne tikai šo, bet vēl vairākas citas mūzikas tematiku iztirzājošas grāmatas. Lai veicas turpmāk!