Trimdas bērnu bērni - Uldis Brūns
Astrīda Jansone    01.11.2016

 

Šoreiz – Uldis Brūns no Austrālijas. Iekārtojamies pie galdiņa virtuvē,  runājamies tur un baudām Ulža cienastu – cepumus ar dzērvenēm un balto šokolādi, kādus ražo tikai Latvijā. Vispirms noskaidroju, ka viņa vecāki – tēvs Marģeris Brūns un mamma Biruta Freimane ir dzimuši 1933. gadā, tātad Uldis pavisam noteikti ir trimdas bērnu bērns, jo 1933. gadā dzimušie trimdā aizgāja, vēl būdami bērni.

 

Uldi iepazinu jau pirms pāris gadiem, kad kopā darbojāmies Okupācijas mūzeja biedrības valdes un mēs abi bijām Muzeja Biedrības revīzijas komisijā. Tad vēl nezināju ka viņš ir latvietis, kuŗš dzimis Austrālijā. 

 

Uldis stāsta: „Mani vecāki abi ir no Vidzemes, tēva senči nāk no Grobiņas puses, bet mammas – no Lēdurgas puses. Abi vecāki gan dzimuši Rīgā un, tāpat kā visi trimdas latvieši, devušies bēgļu gaitās. Mana vecmāmiņa bija cilvēks, kas labi runāja krievu un vācu valodās. Fronte viņus Vācijā bija sasniegusi tādā ātrumā, ka viņi nebija paspējuši aizbēgt un kādu brīdi palikuši krievu zonā. Kad kaŗavīri viņiem bija likuši doties uz Austrumiem, atpakaļ uz mājām, vecmāmiņa bija tiem sastāstījusi, ka viņi tikai grib satikt radus un tad visi kopā došoties uz mājām. Tā viņi izglābās no krieviem un nonāca amerikāņu zonā, Blombergas nometnē. No Vācijas vecāki nonāca Austrālijā, Adelaidē. Tur arī esmu dzimis, 1957. gadā.

 

Es arī izskolojos Adelaidē. Man ir bakalaura grads polītikā un vēsturē, bet otrs grads man ir tieslietās. Arī bakalaura grads, un tad vēl pēcstudiju programma (post graduate- legal practice). Tātad - esmu jurists, un ilgi arī strādāju par juristu. Studijas vilkās ilgi, jo strādāju un studēju vienlaikus. Tikai divus pēdējos gadus varēju tikai studēt, jo biju pats iekrājis pietiekoši daudz naudas, lai varētu to atļauties. Es strādāju pavalsts darbā, vēlāk pie Industrial Relations kādā mazā nevalstiskā organizācijā. Tur nostrādāju kādus 13 gadus, tad strādāju arī pie Dienvidaustrālijas izglītības ministrijas projekta, kuŗā darbojās kādas 15 dažādas organizācijas. Tas bija līgumdarbs uz vienu gadu. Kad tas beidzās, man likās, ka ir labs brīdis noīrēt māju un nokārtot dzīvi tā, lai vienu gadu varētu pavadīt Latvijā.

 

Tas man bija tāds „pirmskrizes projekts” – aicināt arī citus Austrālijas latviešus vienu gadu pavadīt Latvijā, turklāt pats gribēju to izdarīt pirmais, lai redzētu, kā īsti būs. Es aicināju ārzemju latviešus jeb „veco trimdu” vienu gadu ziedot Latvijai. Gribēju palīdzēt jauniešiem iedzīvoties, atrast dzīvokli, darbu un iepazīstināt viņus ar dzīvi Latvijā. Es jau zināju, ka vairākiem Rietumu latviešiem dzīvokļi Rīgā stāv tukši. Varēju viņiem palīdzēt arī atrast skolas. Man pašam bija divi bērni, un es arī šo to zināju par skolām. Palīdzēju atrast arī ģimenes ārstu. Izveidoju mājaslapu par cilvēkiem, kas te ir atbraukuši un kuŗiem patīk šeit dzīvot. Diemžēl tad sākās krize, un  Ziemsvētku laikā aizbraucu atpakaļ uz Austrāliju, jo Latvijā man vairs nebija pilna laika darbs. Biju pārliecināts, ka Austrālijā mani atjaunos tajā pamestajā darbā, taču... man divus mēnešus vispār nebija naudas, pat īri samaksāt. Laimīgā kārtā tiku savai krizei pāri. Diemžēl ārzemju latviešiem šai laikā bija zudusi interese Latvijai ziedot, un mans projekts nonāca strupceļā, līdz beidzot tam atmetu ar roku. 

 

Tagad redzu, ka īstenojas projekts „Sveika, Latvija!” un arī projekts, kuŗa ietvaros jaunie latvieši var braukt un strādāt dažādā kultūras iestādēs un Okupācijas mūzejā. Amerikas latviešu apvienība (ALA) tam piešķir naudu. Tas ir ļoti labi! Jo jaunieši redz, ka dzīve Latvijā ir interesanta un jēgpilna. Personīgi pazīstu Kanadas latviešu meiteni Džūliju Giffordi, kuŗa atbrauca, viņai patika, un viņa te palika. Patiesību sakot, arī es jau 1990. gadā, kad pirmo reizi biju Latvijā, biju izdomājis, ka kaut kad noteikti gribēšu dzīvot Latvijā. Es tā arī biju audzināts, mēs ģimenē visi ticējām, ka Latvija būs brīva, un kādreiz te atkal dzīvosim. Mēs bijām droši, ka atbrauksim un tad izbraukāsim visu Latviju. Tā ceļošanas ideja man toreiz ļoti patika. Nu arī esmu Latviju izbraukājis krustām šķērsām. 2005. gadā atbraucu pārliecībā, ka tas būs uz vienu gadu, tā kā mudināju citus ārzemēs dzimušos latviešus. Man plāns taču saucās: „Ziedo vienu gadu Latvijai!”.

 

No sirds vēlējos Latvijā izdarīt kaut ko pozitīvu, turklāt man pa visiem gadiem Austrālijas darba vietās bija sakrājies laiks, ko es varēju izmantot kā atvaļinājumu. Biju izdomājis, ka pirmos mēnešus raudzīšos, kā ir, tad meklēšu patstāvīgu darbu. Sagadījās, ka dabūju ziņu par darba iespēju Aizsardzības ministrijā sakarā ar NATO samitu, ko rīkoja Latvija. Edgars Rinkēvičs šobrīd ārlietu ministrs, tolaik bija Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs un meklēja komandu, kas palīdzēs strādāt nozīmīgajā samitā. Darbu dabūju, biju viņa komandā – biju uzņēmējvalsts Latvijas transporta koordinators. Darbs turpinājās arī nākamajā gadā, un tā mana ideja par braukšanu atpakaļ uz Austrāliju pēc viena gada vairs „nebija spēkā”.

 

Nu jau biju Latvijā divus gadus. Kad biju tos te nostrādājis, sapratu, ka vairs neesmu gatavs doties atpakaļ un Austrāliju. Man Latvijā patika, te bija interesanti. Tad manu darbu pagarināja uz vēl vienu gadu, un es paliku. Es nolēmu – man taču te patīk, kāpēc lai es brauktu prom. Uz Austrāliju taču varu aizbraukt ciemos. Ģimene gan aizbrauca atpakaļ uz Austrāliju. Man ir divi bērni – meita Liene un dēls Kristaps. Meita tagad plāno studēt Eiropā, un es ceru, ka viņa izvēlēsies Latviju. Pats tagad strādāju par tulkotāju. Man nav mājaslapas vai reklāmas internetā, tomēr darba man pietiek. Tulkoju no latviešu valodas uz angļu, tulkoju Lietišķās mākslas mūzejam, Biržas mūzejam, Nacionālai Aizsardzības akadēmijai un vēl citām valsts un privātām iestādēm. Ir darbs gan mākslas jomā, gan arī no politiskajā.

 

Tas viss mani interesē un arī patīk. Ģimene mani ir atstājusi un aizbraukusi atpakaļ uz Austrāliju, bet man vairs nav nekādas vēlēšanās tur atgriezties. Meita gan runā, ka viņai Latvijas pietrūkst.. Viņa ļoti labi runā latviski. Man te ir labi draugi, un es jūtos kā zivs ūdenī. Varbūt man Latvijā palīdzēja iesakņoties arī tas, ka es strādāju tādos darbos, kur visi bija latvieši, un visi bija labi cilvēki. Spēlēju basketbolu, esmu korporācijā Latvia, un arī tas man palīdz rast biedru un draugu pleca sajūtu. Latvias biedrus jau biju iepazinis Sidnejā un Toronto, un te Latvijā es varu šīs draudzības nostiprināt un vieglāk veidot jaunas. 

 

Savu brīvo laiku es te pavadu, kā jau minēju, spēlējot basketbolu, un arī daudz ceļojot. Esmu bijis Brazilijā, jo arī tur man ir radi. Esmu bijis Chorvatijā, Serbijā, Anglijā, Īrijā, Francijā, Spānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā, Igaunijā, Lietuvā, Vācijā, Polijā... Kad esmu sakrājis kādu bišķīti naudas, tad tik sakrāmēju somas un dodos ceļā. Interesējos arī par polītiku, biju kandidāts uz Eiropas parlamenta vēlēšanām no Nacionālās apvienības, bet, saprotams, ka mani neievēlēja, jo Latvijā neesmu pietiekami labi pazīstams. Esmu Okupācijas mūzeja biedrības revīzijas komisijā, arī Daugavas Vanagos kā šeit, Latvijā, tā Austrālijā, tātad garlaicīgi man nav. Bez tam Latvijā taču ir bezgalīgi aktīva kulturālā vide – te vienmēr kaut kas notiek, vai ziema, vai vasara.

 

Man ļoti interesē Latvijas demografijas un diasporas jautājumi,  joprojām mēģinu uz šejieni dabūt šurp jaunos ārzemju latviešus. Piemēram, Krišjānis Putniņš no Adelaides ir pārcēlies, iedzīvojies Latvijā, un izveidojis restorānu/klubu „Ala”, arī „Trompete”. Tajos tiekas jaunie cilvēki, iepazīstas un sadraudzējas. Egils Kaljo, par kuŗu Laikā un Brīvā Latvijā jau bija rakstīts, tur diezgan bieži mūzijēja ar savu ģitaru un dzied. Ja enerģiski cilvēki ar idejām še atbrauc un paliek, te rada jaunas darbavietas, varam tikai priecāties. Ja jau paši savu Latviju gribam, tad pašiem tā ir jāveido. Mēs nevaram gaidīt, kamēr Eiropa vai kāds cits to darīs mūsu vietā.” 

 

Mana saruna ar Uldi ir galā, un es atkal esmu bezgala priecīga, ka man bijusi izdevība parunāties ar vienu no trimdas bērnu bērniem, kas Latvijā atradis savas īstās mājas.