Tas ir laiks!
Valda Liepiņa    20.11.2018

 

 

Ar šiem vārdiem tūkstotis dziedātāju ieskandēja leģendāro latviešu rokoperu “Lāčplēsis”. Un ar šiem pašiem vārdiem izskan rokopera. Trīsdesmit gadus pēc Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokoperas trauksmainās un emocionālās pirmizrādes, vārdi “Tas nav atvars, kas gredzenus griež -/ Tas ir laiks” skan tikpat spēcīgi. Rokopera “Lāčplēsis”, tāpat kā tauta, ir kā gredzens, kas nemitīgi griežas, bet aizvien mainās un pilnveidojas. Vārdos nevar aprakstīt emocijas, ko pārdzīvoja lielais Nāciju koris, kuŗā apvienojās dziedātāji no visiem pasaules kontinentiem, kuŗi nedēļā pirms Lāčplēšu dienas bija ieradušies, lai piedalītos rokoperas atjaunotajā versijā. Arī mans Luksemburgas koris “Meluzīna” piedalījās, kā arī viena dziedātāja no manas dzimtās Austrālijas. Pirmo reizi skanēja lielais koris Zigmara Liepiņa simfoniskajam orķestrim pārrakstītajai rokoperas versijai. Emocijas un pārdzīvojums bija jūtams katrā koŗa izdziedātajā notī un vārdā. 

 

Bija daudz dziedātāju, kuŗi rokoperas pirmo skanējumu bija klātienē piedzīvojuši. Citiem, kā man, bija iespējams to piedzīvot tikai pāri okeaniem, caur pienestām ziņām un ierakstiem. Neviļus bija jāatceras zināms sarūgtinājums par savas mītnes pilsētas latviešu neizpratni par jaunā “Lāčplēša” nozīmi, Latvijai nostājoties uz atjaunotās neatkarības ceļa. Kad mēs ar vairākiem jauniem latviešiem rīkojām stāstījumu par jauno izrādi un rokoperu, uz sarīkojumu ieradās vien saujiņa klausītāju. Varbūt toreiz viņi vēl nebija gatavi ieraudzīt Pumpura un Raiņa Lāčplēsi jaunā gaismā? Varbūt viņi vēl nebija gatavi noticēt jaunam pavērsienam? Lai nu kā tas bija, laiks ir turpinājis mūs apskalot ar viļņiem – un ar laiku. Pirms desmit gadiem Dziesmu svētku laikā šajā pašā Arēnā Rīga skanēja rokoperas koncerta versija. Toreiz man bija iespēja to klātienē piedzīvot. Melotu, ja teiktu, ka koncertu neapmeklēju ar zināmu piesardzību. Man toreiz, tāpat kā daudziem skatītājiem šoreiz, šķita, ka nevajag mēģināt atkārtot neatkārtojamo. Pirms desmit gadiem sapratu, ka ir jāatdzīvina arī neatkārtojamais. Jo Lāčplēša eposs ir nebeidzams. Arī tagad, trīsdesmit gadus pēc pirmizrādes, mūsu valsts Simtgadē, Lāčplēsis atnāca pie mums pavisam citāds. Stāsts ir tas pats, simbolika tā pati, bet to iemiesojums pavisam cits. Jautājumi un pārdomas pēc izrādes arī citi, jo laiks ir cits. Un šoreiz, citā laikā, man bija iespēja piedalīties jaunajā Lāčplēša interpretācijā. Gredzeni griežas. 

 

No oriģinālās izrādes šoreiz piedalījās vien daži. Jānis Skanis Teicēja lomā, Zigfrīds Muktupāvels – Līkcepure un jodi un ziņotāji – grupa “Jumprava”. Protams, ka pie taustiņiem neiztrūkstoši bija arī pats komponists, kuŗš stafeti koŗa un orķestŗa diriģēšanai bija nodevis savam dēlam Jānim Liepiņam, kuŗam, „Lāčplēsim” skanot pirmo reizi, bija vien daži mēneši. Man šķita, ka visu tēlu izpausme bija pilnībā mainījusies režisora Viktora Runtuļa vadībā. Lai gan eposa notikumu laiks nav būtībā mainījies, galvenie spēlētāji ir daudzšķautnaināki un mūsdienīgāki. Teicējs ir laika dokumentētājs – gadu gaitā arī viņš ir mainījies, izteiksme mierīgāka, brīžiem rezignētāka. Vai tas tāpēc, ka viņš tagad redz cīņas gaŗo ceļu? 

 

Līkcepure – visuresošais, visuredzošais, neviena nemanītais rēgs. Muktupāvels ar savu balss varenumu un viltīgo tēlojumu pārliecināja visus. Koris piedalījās mēģinājumos, kur aktieri/dziedātāji piedalījās savos tērpos, bet ne pilnā grimā. Tur Muktupāvelam nebija izrādē uzliktā parūka. Jāteic, man šis ikdienišķais izskats likās pat spēcīgāks nekā izrādē ar parūku – šādi viņš tiešām varētu iejukt pūlī. Kangara lomas atveidotājs Marts Kristians Kalniņš savā balsī izpauda lielu emociju gammu. Šis nebija nodevējs vārda vienkāršajā nozīmē - viņš drīzāk bija nodevējs pret savu gribu. Nu, gribējās viņam līdzināties Lāčplēsim, varbūt brīžiem paspīdēt, bet Tēvzemi viņš nodeva sava egoisma un muļķības dēļ. Taču viņam uz šī ceļa nonākt palīdzēja gan viltīgais Līkcepure, gan agresīvais, bet vienlaikus harizmātiskais Dītericchs. Visi atceramies Nika Matvejeva spēcīgo tēlojumu un dziedājumu Dīteriha lomā. Tādēļ Atim Ieviņam un režisoram šīs lomas atveidē varēja būt visgrūtāk. Tēls bija pavisam cits. Saviem līdzskrējējiem visu varošais un noteicošais. Viņš atgādināja gan vēsturē pazīstamas personas, gan tādas, kas šodien ieņēmuši varu. Gudrs un spēcīgs risinājums. Koknesis Jāņa Buķeļa izpildījumā mums nesa kaut ko jaunu, mūsdienīgu. Arī šis nebija viegls uzdevums, jo Aivars Brīze ir iegājis vēsturē ar savu “roķīgo” izpildījumu. Buķeļa balss tembrs bija līdzīgs, bet stāja pavisam cita. Šis Koknesis bija stalts, atturīgs, allaž uzticīgs. Spēcīga bija Lāčplēša un Kokneša zinošā un uzticības pilnā saskatīšanās pāri skatuvei dažu ainu beigās. Ne velti pēdējā savā ainā Koknesis bija tērpies kā virsnieka tērpā. 

 

Ja pirms trīsdesmit gadiem jodi un ziņotāji arī bija ļaunāki, šoreiz viņi bija neorganizēti, iztapīgi līdzskrējēji. (Tērpos gan viņiem varēja būt karsti, jo uz galvām visiem bija melnas zeķes.) No koristu rindām varēju novērot, kā viņi noskrēja lejup pa kāpnēm un tad atkal augšā, lai piedalītos teju vai nākamajā ainā. Bet viņu vitalitāte un kustības nevienu brīdi neliecināja par aizskatuves “sportu”. Arī Laimdota (Ginta Krievkalna) gadu gaitā kļuvusi stiprāka, uzstājīgāka. Te varējām saskatīt latviešu sievieti, kuŗa cīnās par savu mīlu un mērķi. Šoreiz viņa caur miegu nejautāja, kur ir Lāčplēsis, bet to atkārtoti un uzstājīgāk prasīja. Arī kopdziedājumos ar Lāčplēsi, Laimdota bija līdzgaitniece, nevis ēna. Staburadzei (Ieva Sutugova) un Ziemeļmeitai (Ieva Kerēvica) bija statiskas lomas, nodziedot savas dziesmas, stāvot uz augšējā pakāpiena. Staburadze bija suģestējoša, aicinoša, mudinoša un līriska. Ziemeļmeita, savukārt, bija izaicinoša un skarba. Pašu Lāčplēsi atveidoja Dons. Viņam droši vien bija visgrūtākais uzdevums, jo trīsdesmit gadus rokoperas varonis Lāčplēsis ir saistījies tieši ar Igo. Pavisam cits Lāčplēsis. Man šķita, ka viņš bija vairāk  tāds varonis, kam viss notiek ap viņu – viss ir vērsts uz viņu, bet pats neko neveido, neplāno, neiedarbina. Viņš ir it kā pasīvais varonis. Varbūt man šis traktējums radās divu iepriekšējās dienās redzētu izrāžu iespaidā. Filmā “Homo novus” (Anšlavs Eglītis), jaunā mākslinieka Upenāja veiksme ir galvenokārt, pateicoties citu cilvēku darbībai un notikumu sakritībai. Nacionālajā teātrī redzētajā lugā “Mežainis” (Jānis Balodis) galvenais varonis, piecdesmit gadus nejauši mežā palicis vīrietis kļūst vienlaikus par nodevēju, varoni un mežabrāli, lai gan viņš ir  tiešām nejauši “aizķēries” mežā neīstajā (vai īstajā) brīdī. Šāds pasīva varoņa traktējums Lāčplēsim mums var šķist neērts uz pieņemtā fona, taču tas liek padomāt par tiem, kas dažu savu īpašību dēļ tiek iecelti varoņu statusā, bet notikumus veido citi ap viņiem. 

 

Tāpat kā pirms trīsdesmit un desmit gadiem, skatītājus un dalībniekus vienojošais un spēcīgākais rokoperas dziesma bija “Atgriešanās”: Celies, sastingusī auka!/ Mosties, cerība, no miega! Putiet, padevības pelni! /Tīries, atmiņa, no sārņiem!/ Celieties, svešumā stingušie ļaudis,/ Un topiet par miesu siltu un dzīvu./ Pielīpi atpakaļ, atgrieztais riecien! Celies, sastingusī auka!/ Mosties, cerība no miega!/ Putiet, padevības pelni! Tīries, atmiņa, no sārņiem!/ Raisies, apziņa, no varas! Aunies, doma, baltas kājas!/ Atver, mīla, savas acis! Celieties, svešumā stingušie ļaudis! Atgriešanās, atgriešanās…”

 

Vārdu nozīme tad un tagad ir cita, bet emocijas tādas pašas. Šī ir kļuvusi par vienu no Igo populārākajām dziesmām. Viņš un arī rakstniece Māra Zālīte bija gan ģenerālmēģinājumā, gan koncertā, turklāt pirmajā  bija iespēja baudīt arī Igo “Atgriešanās” dziedājumu. 

 

Daudzbalsīgais koris arī parādīja savu spēku un varenumu. Aplausiem un uzrunām beidzoties, mākslinieki nogāja no skatuves, bet koris atsāka dziedāt un turpināja. Līdz mākslinieki bija spiesti atgriezties un vēlreiz nodziedāt “Atgriešanos”...