EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Stāsts par brīvību
130026
Publicitātes foto

Sallija Benfelde    04.10.2023

 

 

 

Latvijas novados pirmizrādi piedzīvo režisores Ilzes Kungas-Melgailes spēlfilma „Mana brīvība”. Latvija šo filmu izvirzījusi ASV Kinoakadēmijas Oskara balvai.

 

Tā ir filma par Atmodas laiku, par mūsu brīvību, par Itu Kozakēviču, kuŗa Atmodas laikā kļuva par vienu no redzamākajām un nozīmīgajām mazākumtautību līderēm centienos pēc brīvības un neatkarības. Viņas sacītais “Par jūsu un mūsu brīvību!” kļuva par Latvijā dzīvojošo poļu, ukraiņu, baltkrievu un krievu lielo aicinājumu. Ita bija Latvijas poļu savienības priekšsēdētāja, 1990. gadā viņu ievēlēja par Augstākās padomes deputāti, viņa kļuva par Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētāju. Ita bija poliete, filoloģe, pārvaldīja deviņas valodas, un var apgalvot, ka Ita Kozakēviča bija īsta, patiesa un inteliģenta, viņas pēkšņā nāve trīsdesmit piecu gadu vecumā bija trieciens, zaudējums Latvijai. 1990. gada  28. oktobrī Ita Kozakēviča Italijā piedalījās Vispasaules ārzemju poļu biedrību konferencē un noslīka, peldoties Tirēnu jūrā pie Gaetas. Viņas nāves apstākļi joprojām nav īsti skaidri – vai tiešām Itas sirds neizturēja milzīgo darba slodzi un stresu, vai arī kāds “palīdzēja”, lai tā notiktu. 

 

Tomēr filma nav tikai par Itu, tā ir par mums visiem, par to, ka, par spīti domstarpībām, tikai plecu pie pleca varējām atgūt neatkarību un brīvību. Filmas režisore intervijā žurnālam Ir saka, ka īsta brīvība ir tad, ja cilvēki nebaidās un ir gatavi arī kaut ko upurēt, atdot citu dēļ, tautas dēļ. „Tagad domāju — kā mēs esam nonākuši līdz tik lielam rūgtumam par savu valsti? Ko esam pazaudējuši no Atmodas sapņa un tā laika sajūtām, mērķtiecības un apņēmības? Vai brīvas valsts ideja nav pazudusi mūsu ikdienas rūpēs un gājienā uz labklājību? Un kas mums, tik mazai tautai, ir labklājība? Ņemot vērā ģeogrāfisko atrašanās vietu, iedzīvotāju skaitu, iespējas un mūsu vēsturi — kas ir labklājība?”, pieminētajā intervijā vaicā četru bērnu māmiņa, režisore Ilze Kunga-Melgaile. Viena no atbildēm manuprāt ir – esam aizmirsuši, ka Latvijā dzīvo arī citu tautību cilvēki. Protams, latviešu valoda un kultūra ir mūsu valsts valoda un kultūra, tai būtu jābūt kā lielai un siltai seģenei, zem kuŗas katrs var justies silti un droši, ar savu valodu, savām dziesmām, izrakstītajām seģenēm un kopīgo brīvību un mīlestību pret Latviju. Formāli, protams, tā ir, Latvijā ir mazākumtautību biedrības, pasākumi, bet aizvien biežāk ar mazākumtautībām daudzi cenšas runāt ar dusmām, pamācot un solot sodīt. Atkal jāteic, ka likumi ir jāievēro, bet  ja ar cilvēkiem sazinās naida vai vienaldzības valodā, atbilde ir tāda pati. Latvijā nav mazākumtautību līdeŗu, kuŗiem īsti uzticētos gan latvieši, gan citu tautību cilvēki. Kaŗš Ukrainā gan ir apvienojis un saliedējis daudzus, tomēr ikdiena nereti ir bēdīga.

 

Manuprāt, atbilde ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesora, filozofa Venta Sīļa Facebook rakstītajā: „Vērtības kā valstiskuma pamats. Kāpēc cilvēki vispār apvienojas kaut kādās grupās - ciltīs, bet pēc tam arī valstīs? Tāpēc, ka uzticas viens otram un mīl viens otru. Un tāpēc var paļauties uz otru, sadarboties un saprast viens otru. No šejienes tālāk izriet visas pārējās vērtības - izpalīdzība, drosme utt.  Satversmē, starp citu, ir noteiktas sabiedrības kopīgās vērtības un pastāvēšanas mērķi: “latviešu valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene”. Pašreiz notiekošā polītiskā krize, kuŗu te Liepnieks (polittechnologs – aut.) apzīmējis ar frazi “Mēs nepatīkam viens otram”, patiesībā ir tādu polītdarboņu, kā viņš pats, radīta krize. Ētikas krize. (..) izeja no tās ir diezgan acīmredzama: atgriešanās pie ētikas, kā pie sociālo attiecību pamata. Atgriešanās pie vērtībām, kas tiek praktizētas ikdienā, jo tikai tā šīs vērtības vispār var eksistēt – nevis vārdos, bet darbos”.

 

Var tikai piekrist gan režisores, gan profesora sacītajam, tā domā ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji. Tā domā cilvēki arī citās pasaules valstīs, bet situācija nav vienkārša. Ukrainas nākotnes institūta starptautiskās polītikas eksperts Iļja Kusa savā blogā raksta: “Situācija Slovākijā un citās valstīs mainīsies. Un reizēm  ne tā, kā mēs gribam. Vēlēšanas ir gaidāmas Polijā, Lielbritanijā, ASV un Eiroparlamentā.” Jāpiebilst, ka Slovākijā vēlēšanās visvairāk balsu ieguva populistiskā ekspremjera Roberta Fica vadītā promaskaviskā partija Smer-SD. Bet Polijā, Varšavā, 1. oktobrī pilsētas centrā pulcējās tūkstošiem protestētāju no opozīcijas pret valdošo partiju “Likums un taisnīgums”. Kā zināms, valdošā partija "Likums un taisnīgums", kas bieži konfliktē ar Eiropas Savienību un saskārusies ar apsūdzībām par likuma varas graušanu valstī, šobrīd aptaujās ieņem pārliecinošu pārsvaru. Par to gatavi balsot aptuveni 35% vēlētāju. Vēlēšanas notiks 15. oktobrī.

 

Mēs tiešām esam dažādi, nereti balsis var iegūt, solot lielāku sviestmaizi ar biezāku desas šķēli. Ētika tiek nolikta maliņā, jo to sviestmaizīti vajag katru dienu. Tomēr nav un nevar būt patiesas un īstas brīvības bet ētiskām, cilvēciskām pamatvērtībām.

 

 


 

Atpakaļ