Spirdzinošs dzīvesprieka malks
Gundega Saulīte    05.04.2016

 

Kā atsaucoties dabas atmodai un visapkārt jaušamajām pavasaŗa vēsmām, mūzikas un skatuves mākslas cienītājiem tiek piedāvāts Latvijas Operetes fonda jaunākais iestudējums – P. Abrahama operete „Balle Savojā”. Izrādes norises vieta – pirms dažiem gadiem atjaunotā Ziemeļblāzmas kultūras pilsVecmīlgrāvī, kur plaša parka vidū paceļas majestātiskā celtne.  Tiem, kuŗi no Rīgas centra devušies „ceļojumā” uz šo kultūrvēsturisko vietu, kas izsenis saistās ar mecenāta Augusta Dombrovska vārdu, nebūs jāviļas – operetes iestudējums sagādā svētkus gan acij, gan ausij, turklāt skatuves darbs izskan atzīstamā mākslinieciskā līmenī. Tā ir kvalitātīva atpūtas brīžiem adresēta „vieglā” žanra izrāde, un patiesie operetes mākslas cienītāji ļoti labi saprot, cik daudz sviedru, pūļu un laika jāpatērē, lai sasniegtu šādu vieglumu.

 

Šī  P. Abrahama operete, kas sacerēta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, ir jau trešais Latvijas Operetes fonda lielās formas inscenējums trīs gadu laikā. Par godu entuziastu kopai, kas direktores un producentes Agijas Ozoliņas-Kozlovskas vadībā neatlaidīgi lauž ceļu uz mērķi – profesionāla Operetes teātŗa rēgulāras darbības atjaunošanu, jāatzīst –ja salīdzinām ar N. Dostāla „Klīviju” (2014) un  F. Lehāra „Jautro atraitni”(2015), jaunais iestudējums uzrāda ne vien trupas potenciālu, bet arī pamanāmu profesionālo izaugsmi un vērā ņemamu ansambļa saliedētību. Jaunā iestudējuma veidotājiem diriģentam Normundam Vaicim, režisoram Gundaram Silakaktiņam, choreografam Albertam Kivleniekam, scēnografam Ivaram Novikam un kostīmu māksliniecei Juratei Jurjānei-Silakaktiņai izdevies radīt izrādi, kas skan dzidri un viengabalaini. Atsevišķie operetei tik nepieciešamie elementi kopā saliedēti lietpratīgi un asprātīgi, raisot solistu spēles prieku, aizrautīgu mūzicēšanu un raitu darbības ritējumu. 

 

Režisoram G. Silakaktiņam izdevies izveidot savu mērķtiecīgu un teksta ziņā lakonisku libreta versiju, kas pasargāta no liekvārdības un sliktas gaumes jokiem. Taču visbūtiskākais panākums ir izrādes dzīvais pulss, vienotā skatuves darbībā saliedējot atsevišķos mūzikālos numurus. Līdz ar to stāsts par divu nesen precētu cilvēku mīlestības likstām – tieksmi uz sānsoļiem, greizsirdību, aizdomām, pievilšanos, kam neizbēgami (pēc žanra likumiem) seko izlīgums un piedošana – tiek izstāstīts spraigi, temperamentīgi un koncentrēti. 

 

Ja maestro N. Vaicis gādā par orķestŗa ritmiem un džezisko spožumu, tad īstenus brīnumdarbus veicis choreografs Alberts Kivlenieks, panākot, ka skaitliski nelielais koris un dejotāju grupa kopā ar solistiem dejas stichijā dzīvo brīvi, atraisīti un azartiski. Bravo! 

 

Augstu meistarību apliecina kostīmu māksliniece Jurate Jurjāne-Silakaktiņa, ļaujot vairākkārt aizrauties elpai, kad skatuvi piepilda atkal jauna darbojošos personu grupa atšķirīgu toņu un stilu tērpos. Kostīmu līniju precizitāte, krāsu harmonija un stilu daudzveidība uz skatuves ne tikai uzbuŗ Parīzes austākās sabiedrības illūziju, bet lieliski sabalsojas ar ritmu un harmoniju kontrastiem operetes mūzikālajā tekstā. 

 

Izrādes veiksmi kaldina solistu darbs galvenajās lomās. Ar vokālu stabilitāti un labu partnerību Madlēnas un viņas vīra Aristīda de Foblā lomās darbojas Anta Jankovska un Nauris Indzeris. Ja viņu mīlas stāstam ir arī mazdrusciņ sāpīgu skumju nokrāsa, tad otrs pāris – Marlēnas Keines Dēzija Dārlingtone un Emīla Kivlenieka Mustafā Beja duets sprēgāt sprēgā dzīvespriekā un pārgalvībā. Kad darbībā iesaistās Irmas Pavāres Tangolita, Aristīda mīļākā, viņas vokāli un plastiski  izteiksmīgajā tēlā valda noslēpumaina pievilcība. Precīza vieta atrasta arī „runājošo” lomu tēlotājiem, no kuŗiem izteiksmīgākie šķita Madara Zariņa sulainis Arčibalds un Ineses Jasmanes-Rūrānes istabene Bebē. 

 

Nav taču īpaši jāpierāda – laba operetes izrāde spēj radīt prieku un pacilāt prātu, tās pēcgarša, kā tas ir šoreiz pēc „Balles Savojā”, saglabājas vairāku dienu gaŗumā. Šī iedarbība līdzvērtīga C vitamīna devai, kas tā vajadzīga mūsu organismiem. Un ne tikai pavasarī.