EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Saruna par to, kas svarīgs latvietim
117091

Alda Staprāne-Medne intervijā Ligitai Kovtunai    08.06.2021

 

 

Liekot lietā savas zināšanas un pieredzi komunikācijas nozarē Latvijā, tu esi iesaistījusies vērienīgā projektā – filmas “Zeme, kas dzied” tapšanas svarīgā posmā, kas saistās ar tās publicitātes veidošanu un līdz ar to arī atbalsta piesaistē. Kāpēc tas tev ir interesanti un nozīmīgi?

      

Vispirmām kārtām – filmas tēma ir par latviešiem ļoti būtiskām vērtībām. Īstenībā taču pirmie mūsu Dziesmu svētki, tālajā 1873. gadā, saukti par Dziedāšanas svētkiem, bija dziedāšana par brīvību. Šo svētku tradīcija ir saglabāta 150 gadus, cauri ļoti smagiem vēstures brīžiem, ieskaitot padomju okupācijas laiku. Tā iekļauta UNESCO kultūras mantojumā, tātad starptautiski novērtēta kā unikāla un neapšaubāmi ir starp tām vērtībām, kas, kā tagad bieži mēdz teikt, - “nes Latvijas tēlu pasaulē”. Es teiktu – tas ir latviešu spilgts vēstījums pasaulei, ar ko mums jālepojas.

      

Runājot par latviešu koriem un kordziedāšanu,- acīmredzot tas patiešām ir kaut kas īpašs, kas mums jāizmanto šai vēstījumā. Nāk prātā diriģents no Amerikas Kriss Velšs, kas, ieklausījies latviešu kordziedāšanā, gan “atklāja” sev Latviju, gan te atrada sev dzīvesbiedri, Lielbritānijā dzimušo latvieti Māru Sinku.

 

Un Čikāgas amerikāņu koris iedzied dziesmas latviski, un 2022. gada Vispārējos dziesmu svētkus Minesotā, St. Paulā, līdz ar latviešu koriem Ešenvalda kompozīcijas dziedās viņu lieliskais koris. Tās taču “nobruģē ceļu” arī topošās filmas izplatīšanai pasaulē. Turklāt jau daudz paveikusi mūsu Lolita Ritmane ar mūziku filmai “Dvēseļu putenis”.

      

Filmas veidotāju un izplatītāju mērķis jau arī ir vēstījumu nest plašā pasaulē, nevis tikai paturēt to “vietējai lietošanai.” Te jāpiezīmē, ka režisora Māra Martinsona darbi arī guvuši starptautisku ievērību, tostarp balvas Ķīnā un Japānā. Un tomēr - pats svarīgākais ir radīt šo filmu kā detalizētu, korektu vēstures liecību nākošajām latviešu paaudzēm. Līdz šim taču ne viss laikmeta raksturojums pirms 150 gadiem, ne pati Dziesmu svētku idejas rašanās un tik ļoti interesantais īstenošanās ceļš nav apkopoti vienviet. Tāpēc arī taps grāmata, par ko jums vislabāk pastāstīs Dainis Īvāns, kurš jau ilgus gadus šo svētku fenomenu pēta. Es esmu priecīga būt noderīga un līdzdarboties šā lielā darba tapšanā.

 

Vai tev kā komunikācijas nozares pārstāvei tas ir liels vai ļoti liels darbs?

 

Atbildēšu kā mēdz teikt Latvijā - “normāls”! Pašai interesantākais ir tas, kas līdz šim lielākoties esmu strādājusi ar komerciālām reklāmām, attiecīgi – ar “komerciāliem” klientiem. Man tiešām patīk “pārdot” saldējumu un telekomunikāciju pakalpojumus, ir gandarījums, ka tas izdodas. Un tomēr – ir tik svarīgi, ka tava darba rezultāts ir ne tikai “monetārs”, bet paliek vēsturē. Mūsu komandas pieredzē ir arī darbs ar mākslas tematiku, piemēram, ar Laikmetīgās mākslas muzeju fondu, daudziem Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstītajiem kultūras projektiem, to skaitā Rundāles pils restaurāciju. Arī filma “Zeme, kas dzied” atstās nospiedumu kultūrtelpā.  

      

Tavas “saknes” ir Amerikā un mākslas pasaulē, esi pazīstamā latviešu mākslinieka Raimonda Staprāna un zinātnieces Ilonas Staprānes meita. Izaugusi vidē, kam piederīgas visas “klasiskās” latviskās aktivitātes, sākot no latviešu skoliņas. Tad jau zināsi teikt, kāpēc šāda vēsturiskā vēstījuma tapšana ir interesanta vienam trimdas latviešu bērnam?

      

Tāpēc, ka Dziesmu svētku tradīcija it visur trimdā un vienmēr ir bijusi tā stiprākā, turklāt – viena no nedaudzām, kas bijusi dzīva kā trimdā, tā Latvijā.

 

Tātad – vienojoša, kopīga. Ilgu laiku taču pastāvēja divas dažādas pasaules, paralēlas dzīves. Bet Dziesmu svētkos abas uzreiz, momentā pārklājās! Tas, lūk, ir pamats ne tikai tam, ka ir “interesanti” – tas liek domāt par sava darba jēgu. 

      

Runājot par saikni ar trimdu, protams, esmu pārliecināta, ka ārzemju latvieši un viņu organizācijas iesaistīsies, mēs, filmas veidotāji to katrā ziņā sagaidām. Jau atsaukušies Austrālijas latvieši. Savukārt mēs esam gatavi stāstīt, rādīt, uzrunāt, ir izveidoti filmas fragmentu video no pirmā filmēšanas posma (teaser). Aicinām ne tikai ziedot naudu, bet arī sūtīt arhīva materiālus, senas lietas, atmiņu stāstus – visu, kas saistās ar to laiku, kad tapa un izauga latviešu dziesmu svētku tradīcija, lai pēc iespējas pilnīgi un autentiski atveidotu šo vēstures stāstu. Un šis pavisam konkrētais stāsts, manuprāt, ir svarīgs ikvienam latvietim, lai kurā pasaules malā viņš dzīvotu. Svarīgi ir arī tas, kā viņš to nodos nākošajām paaudzēm. Ir iemesls par to domāt.

      

Vai, pēc tavas pieredzes, arī Latvijā ir atdzīvojusies un aug mecenātisma tradīcija, īpaši attiecībā uz kultūru, kas joprojām ir dzīva trimdā?

      

Jā, aug! Bet – lai kļūtu par mecenātu, ir jābūt zināmam labklājības līmenim. Vienkārši sakot, ir jāvar atļauties. Un ja tas viss ir, gluži dabiski var pievērsties augstākiem mērķiem. Latvijā, augot labklājībai, tā notiek, bet – vēl ir daudz, kur augt…

      

Tu Latvijā esi jau gandrīz ceturtdaļgadsimtu, te ir tavas mājas, ģimene, darbs. Vai šad tad nepietrūkst Amerikas lielpilsētu plašās elpas, ritma, kur “uzlādēt baterijas”?

      

Savas “baterijas uzlādēju” Eiropā, daudz ceļojam gan kopā ar dzīvesbiedru Māri, gan, cik iespējams, kopā ar vecākiem. Mums ļoti patīk ceļot, pavadīt long weekend Venēcijā, Parīzē un citur, kur ir tik daudz kultūrvēstures klātbūtnes. Turklāt tas ir tepat, tik tuvu… Tagad gan tā visa ir pietrūcis. Tā pat kā Kalifornijas saules. 

 

Bet šajās dienās beidzot pošos ceļā uz Sanfrancisko, lai satiktu savus vecākus, māsu – tas ir tik svarīgi! Pandēmijas laikā pieķēru sevi sajūtam, ataustam atmiņā tos stāstus, ar kuriem izaugu, ko man stāstīja vecāki, vecvecāki, ko dzirdēju latviešu skoliņā. Stāstus par to, kā bija jādodas prom no Latvijas, kā tika šķirtas ģimenes. Līdz šim, izrādās, biju dzīvojusi pilnīgā komfortā – tas nekas, ka mani vecāki dzīvo tālu prom no Latvijas, jo es taču varu un viņi var iesēsties lidmašīnā un atlidot! Dēls Kristaps studē Oregonā, viņš taču arī ir sasniedzams! Bet kad viss šis sākās un mani tuvākie cilvēki bija tur, kur bija, es aptvēru – mēs taču esam nošķirti, robežas slēgtas… Pirmo reizi aptvēru, cik tas ir dramatiski, kādas izjūtas pārdzīvoja cilvēki tolaik, un vēl 50 garus gadus … Man patiešām bija reālas bažas, vai jebkad vēl satikšu viņus, savus vecākus, savu dēlu?! Sajūta tāda, it kā mūs šķirtu frontes līnija, un vienīgā vēlēšanās – kaut tas ātrāk beigtos!

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA