Saruna ar mākslas kritiķi Jāni Borgu 28.05.2024
Lietu vērtība atklājas salīdzinājumos un kopsakarībās. Kā visā lielajā laikmetīgās mākslas ainā iekļaujas Māris Kundziņš? Ko var spriest pēc viņa gadsimtu mijas divdesmit gados rakstītajām vēstulēm? Vai Kundziņa vēstuļu formu kaut kādā veidā var identificēt ar meilārtu? Rakstos kā meilārta paraugs, piemēram, ir aprakstīta Tava sarakste ar Rietumberlīnē pagājušā gadsimta 70. gados dzīvojušo mākslas galerijas izpilddirektoru Valdi Āboliņu.
Meilārts ir vēstuļu jeb pasta māksla. Tur vēstule tiek pārvērsta par grafisku vai pat glezniecisku mākslas darbu. Dažkārt tā var būt papildināta ar instalācijas, asamblāžas, kolāžas elementiem. Gan aploksne, gan vēstule tiek mākslinieciski apdarināta, padarīta par artefaktu. Tiek rīkotas meilārta izstādes, vēstules tiek kolekcionētas un tirgotas. Protams, liela vērtības nozīme še izriet arī no autora personības.
Kas par personību bija Valdis Āboliņš un kā tu ar viņu sāki sarakstīties?
Āboliņš bija internacionāla līmeņa kreisais intelektuālis, arhitekts, mākslas teorētiķis, Rietumberlīnes Jaunās tēlotājas mākslas biedrības (NGBK) izpilddirektors. Bet jau studiju gados Āhenes Tehniskajā augstskolā viņa vadībā notika skandalozā fluxus performance, veltīta atentāta pret Hitleru gadadienai. To izpildīja vācu avangarda radikālākais mākslinieks Jozefs Boiss. Labējāk noskaņoti skatītāji izprovocēja kautiņu, kurā Boisam “uzšāva pa snuķi”. Kautiņš pārtapa par simboliski daudznozīmīgu hepeningu. To fiksēja fotoreportieri. Un visu vācu presi apstaigāja ikoniskā bilde - Boiss ar asiņainu degunu un protestā paceltu krustu rokā, tā kļūdams slavens. Tas bija viņa pasaules starts fluxus mākslas izvirdumā. 70. gadu sākumā Āboliņš bija atbraucis uz Rīgu, viņu atveda uz lietišķajiem (Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola – Z.K.), kur es mācīju kompozīciju. Mēs iepazināmies, pakāpeniski sadraudzējāmies un sākām sarakstīties. Viņa vēstules meilārta nozīmē patiesi bija kas īpašs. Īsti mākslas darbi – ar dažādas formas un formātu papīriem, ar raibiem šriftiem un dāsnām kolāžu piedevām.
Un kā tu reaģēji?
Centos neatpalikt un adekvāti atbildēt. Šajā kontekstā domāju, ka Kundziņa vēstules, ar dažiem izņēmumiem, īsti neatbilst meilārta standartiem. Taču jūtu, ka viņš ir no tās pašas zortes kā Boiss vai Āboliņš. Tāds neodadaistisks fluxētājs.
Kā mākslinieki Latvijā sāka pievērsties tādām jaunām izteiksmes formām kā performances, hepeningi un instalācijas? Vai ar Andra Grīnberga akcijām?
Andris Grīnbergs pārstāvēja 60. gadu hipiju kultūru, bet viņš nebija vienīgais. Avangardisma pirmie atsevišķie “izsitumi” parādījās 60. gadu otrajā pusē. 70. gados viss notika arvien intensīvāk. 80. gados jau biezā slānī. 90. gados Latvijas mākslas arēnā ieradās teju vesels radikāļu ešelons.
Arī Hardijs Lediņš?
Hardijs Lediņš bija viena no Latvijas avangarda mākslas centrālajām virsotnēm. Viņa “Nebijušo sajūtu restaurēšanas darbnīcas” organizētie koncerti - akcijas, “Gājieni uz Bolderāju” un citi pasākumi 80. gados piesaistīja lielu radošās jaunatnes ievērību. Savukārt mana pieredze šajā jomā veidojās citā kompānijā, neformālā grupā – pollucionistos. To vadīja sirrealistiski domājošs grafiķis Māris Ārgalis. Tur kopīgās mākslas aktivitātēs rosījās kādi seši dalībnieki. Man tuvākais domu biedrs bija kādreizējais Mākslas akadēmijas studiju biedrs, dizainers Valdis Celms. Mūs abus uzskatīja par “klucistiem”, jo savas modernisma idejas nereti piesedzām ar Gustava Kluča “boļševismu”. Kā zināms, viņš piederēja pie padomju 20. gadu konstruktīvisma – ģeometriskā abstrakcionisma veida. 60. gadu padomju mākslas dzīves visai smacīgajā un ideoloģiski kontrolētajā gaisotnē darbošanās Gustava Kluča aizsegā ļāva justies kā aiz buldozera.
Tomēr ideoloģiskās vētras skāra arī pollucionistus. Lai gan mūsu saskare ar oficiālās mākslas uzpasētājiem bija itin saulaina un neapēnota, mums regulāri pildījās izstāžu prakse, notika visa veida publikācijas, tomēr vienā klusā 80. gadu pirmās puses brīdī , proti – partijas ģenseka J. Andropova laikā, nāca “zibens no skaidrām debesīm”. Bez jebkādām apsūdzībām un skaidrojumiem mūsu grupu vienkārši izgaiņāja un aizklapēja ciet ar viena gada publicitātes liegumu. Laika gaitā iznira ziņa, ka J. Andropovs esot devis Vissavienības rīkojumu uz disidentu darbošanos reaģēt nevis reaktīvi, bet gan proaktīvi. Tas nozīmēja, ka nevajagot gaidīt, līdz kaut kas pretpadomisks notiks, bet gan apslāpēt potenciālas iespējamības pat hipotētiskā iedīglī, kad “noziegums” vēl nemaz nav plānots un realizējies. Mākslinieku M. Ārgali “nozāģēja”, bet jau pēc kādiem pieciem gadiem viņš iznira kā dolāru miljonārs un kļuva par baņķieri.
Tātad varam secināt, ka ne viss 70. un 80. gados ritēja gludi?
70. gadu otrajā pusē, kad es dažus gadus sabiju “rozīšu” (J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola ) direktors, uz Rīgas toreizējo Filharmoniju ar klasiskās mūzikas koncertu sēriju no Maskavas atbrauca izpildītājmākslas virtuozi pianists Aleksejs Ļubimovs un vijolniece Tatjana Grindenko. Taču viņiem aiz slēptās radikāla avangardisma oderes slēpās “diversijas” nodoms. Un akadēmisks publiskais koncerts Filharmonijas kamerzālē pēkšņi vērtās skandalozā fluxus akcijā ar nošu lapas aizdegšanos, aizmiegošu pianistu, metāla bumbiņām stīgās… Mūziķu izdarības konservatīvo publikas daļu iedzina šokā. Tantītes un onkuļi pārskaitušies metās laukā no koncertzāles, ar troksni aizcērtot durvis. Kultūras ministrija, protams, arī reaģēja ar paredzētās koncertturnejas aizliegumu. Taču mākslinieki vēl pakavējās Rīgā, lai sniegtu dažus nesankcionētus koncertus gadījuma telpās. Izveidojās pasākuma atbalsta grupa, kuru koordinēja brīvdomīgais muzikologs Boriss Avramecs. Es arī tai piebiedrojos. Vienu koncertu mums izdevās noorganizēt Lietišķās mākslas vidusskolā toreizējās F. Engelsa (tagad Stabu) ielas namā. Tur notika Džona Keidža “5 minūtes klusuma” (“5 minutes silence”) pirmizpildījums Rīgā un visā Latvijā. Otram koncertam bija jānotiek Mūzikas akadēmijā, toreiz – Konservatorijā, bet tās vadība atteica. Izdevās vienoties ar Mākslas akadēmiju, bet tur bija sliktas klavieres. Atbalstītāju komanda uz koncerta laiku tās “aizņēmās” Konservatorijā un ar kravas mašīnu pārveda uz Mākslas akadēmiju. Jau bija uzbangojusi milzīga ažiotāža, aula plīsa pušu no ieinteresētās publikas. Koncertā tika ieplānota performētāju grupa “iz publikas”. Es arī tajā pieteicos un attiecīgajā brīdī uzstājos kā neprātīgi jūsmīgs un pa zāli auļojošs koncerta klausītājs. Ilgi nebija jāgaida. Jau nākamajā dienā Kultūras ministrijā par mani ienāca sūdzība. Vai mākslas skolas direktors prātā sajucis? Mani “uz kafiju” izsauca pats ministra vietnieks. Skaidroju, ka tā nebija nekāda prātā sajukšana, bet gan inscenējums programmas ietvaros. Iespējamās represijas nesekoja, iztika tikai ar pirksta pakratīšanu. Lai es uz priekšdienām padomājot, kā neapēnot savu administratīvo statusu. (Kā izlasīju internetā, Ļubimovam tas tik vienkārši nebija beidzies. Bijis izsaukums uz Maskavas čeku, bāriens no Latvijas kultūras ministra un aizliegums turpmāk iebraukt Rīgā – Z.K.)
Ko Latvijas laikmetīgajā mākslā atnesa 80 gadi?
Lielas pārmaiņas. Piemēram, 1972. gada galvenais notikums šajā jomā bija izstāde Biržas ēkā, toreizējā Zinātniski - tehniskās informācijas namā Doma laukumā. Tur izstādījās kādi 50 autori, jaunie mākslinieki, kuri pārstāvēja dažādas aktuālā modernisma ievirzes - popārtu, minimālismu, kinētisko mākslu utt. Taču tas bija pretrunā ar kompartijas ideologu kultivēto socrealisma doktrīnu. Tālab visu pasākumu atļāva tikai ar atrunu, ka tā būšot nevis mākslas, bet gan dizaina izstāde, kas veltīta komjaunatnes kuri tur gadadienai. Tas nu rīkotājiem bija pilnīgi vienalga. Ja varas kungiem tā tīk, lietas labā varam buldogu nosaukt kaut vai par strīpaino kaķi. Bet 1984. gadā situācija Latvijas mākslas dzīvē jau bija tik tālu nobriedusi, ka lietas varēja saukt īstajos vārdos. Par socreālismu vairs neviens nerunāja. Pētera baznīcā Mākslas dienu ietvaros “eksplodēja” izstāde “Daba. Vide. Cilvēks”. Tajā piedalījās jau kādi simts mākslinieki – modernisti. Šoreiz – bez kādas liekulīgas maskēšanās. Izstādes iniciators bija gleznotājs Ojārs Ābols. Man šajā projektā laimējās būt par viņa asistentu. Izstāde guva milzīgus panākumus un popularitāti. Viss virzījās uz saulainu, slavas apstarotu finālu. Taču negaidīti izstādi puslaikā slēdza. Bija uzradusies kāda Austrumvācijas ortodoksālu komunistu delegācija, kas bija “svētāki par pašu pāvestu”. Viņi sacēla brēku, ka sūdzēšoties Maskavā par Rīgā notiekošu kontrrevolūciju. Partijas “ceka” Rīgā, protams, reaģēja ātri un “pareizi”. Izstādi slēdza un visiem medijiem pieļāva tikai kritiskas recenzijas. Tādas izpalika, un ap ievērojamāko kultūras dzīves notikumu iestājās kapa klusums. Pētera baznīcā notika kritiski iecerēta apspriešana. Tajā piedalījās daļa no izstādes dalībniekiem, daži kritizētāji no Mākslas akadēmijas konservatīvās profesūras un partijas centrālkomitejas ideoloģiskās daļas pārstāvji. Man savukārt tika atvēlēta tāda kā advokāta loma. Taču iecerētais “tiesas process” izgāzās, jo kritizētāju fronte izsīka dramatiskā argumentācijas vājumā. Īpaši komiski izklausījās dažu partijas bosu apelācijas uz svētās vietas zaimošanu. Reliģijas apkarotāju prātos pēkšņi uzplauka “svētuma trīsas”. Kādu laiku jau likās, ka tagad nu atkal sāksies jauni reakcijas uzplūdi. Ka atkal sāksies visādu mākslas formālistu, modernistu un “ēzeļa astes” smērmaņu – abstrakcionistu apkarošanas kampaņa, kādu jau reiz piedzīvojām 60. gadu vidū. Taču, par laimi, šīs bažas nepiepildījās. Apmēram pēc gada viss mainījās. Sāka pūst Gorbačova pārbūves un brīvības vēji. Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo to zināja agrāk par visiem citiem, tālab varēja atļauties pārsteidzošu “forteli”. Kādas radošajai inteliģencei adresētas uzstāšanās laikā viņš pēkšņi paziņoja, ka partija paļaujas uz jaunajiem māksliniekiem avangardistiem, jo viņi dara to, kam tic, bez konjunktūras apsvērumiem. 80. gadu vidū krasi mainījās varas nostāja pret agrāk tik nevēlamajiem mākslas radikāļiem. 1988. gadā Rietumberlīnē, izcilā vietā, pašā pilsētas centrā, notika vērienīga un visnotaļ oficioza izstāde “Rīga – latviešu avangards”. Darbus izstādei atlasīja vācieši. Pēc tam Vācijas kreisā prese rakstīja – redz, kā mūsu buržuju avīzes ir melojušas un cik radikāla ir padomju māksla!
Pēkšņi jūs kļuvāt par padomju mākslas flagmani ārzemēs! Fenomenāli!
Rīgā sāka notikt vācu mākslinieku izstādes. Tagadējā Nacionālā Mākslas mūzeja telpās aizritēja plaša Valda Āboliņa meilārta ekspozīcija. Tās dizainu un iekārtošanu uzticēja man. 80. gadu otrajā pusē būtiski svarīga bija cenzūras un ārzemju braucienu ierobežojumu atcelšana. Iestājās kaut kas līdzīgs Rietumu brīvībai.
Latvijā laikmetīgā māksla tomēr vairāk koncentrējās izstāžu zālēs, kamēr Sietlā, kā redzam no Kundziņa vēstulēm, daudzas mākslas akcijas notika ielās, parkos, sabiedriskās vietās, ar plašu publikas līdzdalību.
Domāju, ka Sietlā laikmetīgā māksla tāpat koncentrējās arī izstāžu zālēs, kā jebkur citur. 60. – 90. gados arī Latvijā tā pietiekami daudz manifestējās gan publiskajā telpā, gan ar pietiekami plašu ielas publikas līdzdalību. Tā tas notika, piemēram, slavenajās Mākslas dienās vai Kino dienās… Atcerēsimies arī Miervalža Poļa Zelta cilvēka provokatīvās pastaigas Rīgas ielās vai avangardistu mākslas akcijas Līvu laukumā un Stacijas laukuma gājēju tuneļos…Domāju, ka še var rast noteiktus saskares punktus ar 60. gadu performancēm arī Ņujorkā. Man īpaši mīļa bija kāda ielas akcija “Fluksmobilis”. Tur kopā ar fluxētājiem grabēdami pārvietojās kādi desmit vienā braucamrīkā sasaistīti velosipēdi. Tas bija visai sirreāls skats. Viens no neodadaistiskās Fluxus kustības galvenajiem aizsācējiem Ņujorkā bija lietuvietis Jurģis Mačūns (George Masjunas ), kurš pēc Otrā pasaules kara bija nonācis Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņam līdzās jāmin arī cits lietuvietis – režisors Jons Meks, kas bija visas Amerikas avangarda kino krusttēvs. Fluxus kustība bija filozofija, kas apvienoja literātus, mūziķus, māksliniekus, kuri par primāro uzskatīja procesu nevis pabeigtu projektu. Eiropā šī kustība izplatījās galvenokārt Vācijā. Pazīstami ir arī Vīnes akcionisti, galvenokārt ar maksimāli izaicinošām, skandalozām izdarībām. Viņi par savu mākslas darbību nereti sēdēja cietumā. Pazīstamākais no viņiem bija Hermanis Ničs, kura izstādi “Orģiju un mistēriju teātris” 2021. gada nogalē varēja redzēt mūsu Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Pats viņš uz to neieradās, drīz vien arī mira. 1971. gadā Ničs no katoļu baznīcas nopirka arhibīskapa Princendorfas pili, kuras bēniņos ierīkoja darbnīcu, aptuveni 200 metru garumā, kur seši viņa asistenti uz 10 metru lieliem audekliem operēja ar cūkas asinīm un iekšām. Viens viņa darbs bija parafrāze par Jēzus sišanu krustā, kur Jēzus vietā bija uzšķērsta cūka. Niča nedeklarētā devīze bija – ne diena bez miljona, un viņa darbus tiešām pirka miljonāri. Savām performancēm viņš mobilizēja simtiem cilvēku, un viena tāda performance izmaksāja ap trim miljoniem eiro. (Vēlāk izlasīju, ka Niča darbu jēga ir neļaut Austrijas sabiedrībai noliegt savu vainu Otrajā pasaules karā – Z.K.) Pēc redzētā un lasītā Māris Kundziņš bija īsts akcionists.
Māra Kundziņa mākslā nav nekādu ekstrēmu izpausmju, tomēr Sietlas latviešu sabiedrība to nepieņēma. Atceries apturēto videodemonstrējumu un pirms atklāšanas noņemto izstādi. Kā tev šķiet, kāpēc tā?
Māra Kundziņa mākslā es nesaskatu kādus saskarsmes punktus ar klaida latviešu tautiskajiem sentimentiem, kas nemitīgi gremdējās sapņos par Latvijas bērziņiem. Kundziņš manuprāt vairāk bija internacionāls kosmopolīts, vērsts uz aktuālo avangarda kultūru. Tā savukārt likās pilnīgi sveša daudziem Amerikas tautiešiem, galvenokārt attiecīgas pieredzes vai izglītības trūkuma dēļ.
Pēc 40 gadiem, ja par ierašanās laiku uzskatām aptuveni 1950. gadu? Es saprotu rūpes par latvietības saglabāšanu, bet ir taču izaugusi jauna paaudze, izglītojusies Amerikā, ar plašāku redzesloku.
Šķiet, konkrētajās situācijās tie jaunie ar plašo redzesloku nebūs bijuši pie teikšanas. Taču pat Amerikā smags provinciālisms laikam ir ne mazāk izplatīts kā mūsu mīļajā Latvijā. Tādēļ tik daudziem Kundziņš zīmējās kā kultūrhuļigāns. Tas būtu kā bērnudārzā iet runāt par seksu. Tie cilvēki nav attiecīgi skoloti, viņiem nav atbilstošas pieredzes, tādēļ atliek tikai ņirgas un ķiķināšana. Planetāri tikai dažās zemēs rodama lielāka mākslas saprašana. Tā, piemēram, Japāna ir bagāta ar izsmalcinātu kultūras izpratni, kas sakņojas vēstures dzīlēs un tradīcijās. Marks Rotko pie viņiem ir teju dievības statusā.
Mārim Kundziņam ļoti patika Japāna. Viņš rakstīja, ka labprāt būtu palicis dzīvot Japānā, ja ne ģimene. Viņš man atsūtīja japāņu komponista un mākslinieka Hiroši Jošimuras (Hiroshi Yoshimura) piemiņas izstādei “Formas skaņa, skaņas forma” (Sound of Shape, Shape of Sound) Haijamas Modernās mākslas mūzejā veltītas grāmatas kopiju japāņu un angļu valodā. Tajā ievietota arī Māra Kundziņa vēstule, kurā viņš dalās savās atmiņās par mākslinieku, kā arī viena Jošimuram veltītā Kundziņa grafiskā darba reprodukcija.
Vienmēr bijis tā, ka mākslā tomēr būtiskākais izrādījies tās elitārais sektors. Tostarp arī avangards. Tā izpratne prasa noteiktu sagatavotību un, galvenais, vēlēšanos lasīt un izpētīt, ko redzētais nozīmē. Parastās skolās to nemāca. Man rodas iespaids, ka tagad Latvijas skolās vispār vairs neko nemāca, un valsti sāk pārņemt pusanalfabēti.
Kāpēc neizveidojās Māra Kundziņa sasaiste ar Latvijas mākslu? Viņam bija interesants priekšlikums apmainīties ar idejām – kāds Latvijas mākslinieks taisītu instalāciju pēc Kundziņa idejas un otrādi.
Tā acīmredzami bija kaut kāda menadžeriska neveiksme. Fortūna neiepūta vajadzīgajās burās – Kundziņš nesatika īstos cilvēkus. Viens, otrs, trešais nočammājās… Tas viss tā īsti latviski. Žēl, ka neviens neatveda viņu pie manis uz Sorosa centru (Jānis Borgs no 1992. gada bija “Sorosa Mūsdienu mākslas centrs – Rīga, Latvija” direktors). Būtu viņam izstāde vai kāda performance un instalācija, piemēram, Pedvālē pie Ojāra Feldberga un viss cits. Uz Ameriku aizdoties radošā braucienā gribētāju arī uzrastos bariem vien.
Iedomājos Māra Kundziņa “garu laivas” un stilizētās Jāņu mucas – cik tas viss labi izskatītos Pedvāles brīvdabas muzejā. Varbūt Māris pat būtu varējis beigās savas “mucas” nodedzināt, kā bija gribējis. Piemiņas pasākumu Mārim Kundziņam Sietlā sarīkoja amerikāņu mākslinieki.
Es pēc visa jūtu, ka viņš ir bijis kārtīgs savējais, pilns ar internacionāla līmeņa idejām un vērtībām. Bet visi kopā dažādos veidos tās novērtēt un celt dienas gaismā nejaudājām. Kas nopūdelēts, tas nu dus dižajā neveiksmju un nožēlu kalnā. Bet Māris Kundziņš ar savām vērtībām lai ieplūst mūsu mākslas vēstures atmiņā.
Atpakaļ