Saistošs stāsts par teātri Ogrē
Silvija Geikina    19.10.2023

 

 

 

Latviešu teātŗa vēsture kļuvusi bagātāka ar nozīmīgu pētījumu. Apgāds Laika grāmata  izdevis krāšņu un apjomīgu grāmatu  “Teātris Ogrē”.  Tās autore teātra zinātniece Ieva Rodiņa iedziļinājusies amatieŗu teātra mākslas attīstībā Ogrē un tās novadā, sākot ar pašiem pirmajiem mēģinājumiem skatuves mākslā  19. gadsimta 70. gados, beidzot ar Ogres pilsētas teātŗa iestudējumiem 21. gadsimta 20. gados.

 

Plašais informatīvais materiāls sakopots  trīs lielās nodaļās. Pirmajā daļā lasītājs var iepazīt  agrākās liecības par latviešu vēlmi spēlēt teātri 19. gadsimta 70. gados. Pēc pašas pirmās izrādes latviešu valodā – Aleksandra  Johana Stendera lokalizētās lugas “Žūpu Bērtulis” Rīgas Latviešu biedrībā 1868. gada 2. jūnijā teātŗa spēlēšanas azarts aizsākās visā Latvijā. Ievas Rodiņas pētījumā uzzinām, ka  “pirmās ziņas par teātŗa spēlēšanu Ogres novadā saistāmas ar dzejnieku, skolotāju, jaunlatvieti Ausekli jeb Miķeli Krogzemi”. Tas ir tēlains un aizkustinošs  stāsts par to, kā jauns palīgskolotājs mēro 10 kilometrus gaŗu ceļa gabalu, lai Ziemassvētkos “Vecuteļu” mājās iestudētu divus viencēlienus. Varam iztēloties, kā tas bija – ziema, sniegs, aukstums, droši vien vēls vakars vai pat nakts un vientuļš gājējs. Un tad ir nākamais 1874. gads, kuŗā Auseklis, neskatoties uz vietējā mācītāja nepatiku un sašutumu, iestudē Richarda Tomsona lugu “Mika nāk mājās”.  Autore pētījusi daudzus vēstures materiālus, lai atdzīvinātu šo seno notikumu. Viņas darbs ir uzmanību piesaistošs un vērtīgs ar faktu jaunatklāsmi.

 

Interesantas ir ziņas par vairāku Ogrē dibinātu biedrību aktivitātēm teātŗa mākslas organizēšanā. Līdzīgi kā citos Latvijas novadu centros 20. gadsimta  pirmajā un otrajā desmitgadē, arī Ogrē  tiek dibinātas dažādas biedrības, kuŗās tiek izrādītas lugas. Autore izpētījusi to gadu presi un atradusi daudz informācijas par nopietnu lugu iestudējumiem vairākās biedrībās. Piemēram, Ogres Ugunsdzēsēju palīdzības biedrība uzvedusi Ļ. Tolstoja “Dzīvo mironi”, G. Hauptmaņa “Nogrimušo zvanu”, pieminēti arī vairāki Rīgas teātŗu aktieŗi, piemēram: Ella Jēkabsone, Voldemārs Ābrams, kuŗi bieži viesojušies Ogres biedrību iestudējumos.

 

20. gadsimta divdesmitajos trīsdesmitajos gados rodas labvēlīgi apstākļi nopietnai un daudzmaz regulārai  teātŗa mākslas attīstībai Ogrē. Autore iepazīstina lasītāju ar  vairāku režisoru, piemēram, Eduarda Mika un Kristapa Lindes veikumu Ogres Kultūras veicināšanas  biedrības teātrī. Īpaša uzmanība veltīta pazīstamajam aktierim, režisoram un skatuves mākslas pedagogam Kristapam Lindem un viņa veiktajiem brīvdabas uzvedumiem trīsdesmitajos gados, starp kuriem ir Aspazijas “Vaidelote”, Raiņa “Indulis un Ārija”. Nodaļa ir bagātīgi ilustrēta un lasītājs var iepazīt plašos brīvdabas uzvedumus, izteiksmīgos un krāšņos aktieru gājienus cauri pilsētai uz brīvdabas izrādes vietu. Teātris kā svētki, kā plašu tautas masu pulcēšanās vieta grāmatas lappusēs atdzīvojas pārliecinoši un izteiksmīgi.

 

“20. gadsimta četrdesmitajos, piecdesmitajos gados Ogres teātŗa vārds saistāms ar vairākiem Latvijas teātrī atzītiem aktieŗiem un režisoriem, kuŗi īsāku vai ilgāku laiku strādājuši ar Ogres kultūras nama dramatisko kolektīvu,” raksta Ieva Rodiņa. Tie ir Rūdolfs Baltaisvilks, Kārlis Ādernieks, Kārlis Pabriks, Marga Tetere-Valdmane, Kārlis Valdmanis, Gunārs Cilinskis. Šo režisoru iestudētie darbi, starp kuŗiem ir daudzas latviešu autoru – Raiņa, Rūdolfa Blaumaņa, Annas Brigaderes, Jāņa Jaunsudrabiņa lugas grāmatā ir  samērā plaši analizētas, atsaucoties uz vērtējumiem to gadu presē, arī uz atmiņu stāstījumiem. 

 

Nozīmīgu ieguldījumu Ogres amatieru teātra attīstībā devuši Biruta un Georgs Kovaļonoki, kuri Ogrē strādājuši no 1979.- 2002. gadam. Ielūkojoties repertuāra sarakstā redzam, ka abu režisoru uzmanības centrā ir latviešu autoru darbu iestudējumi. Jāņa Jaunsudrabiņa, Rūdolfa Blaumaņa, Annas Brigaderes, Harija Gulbja, Gunāra Priedes, Noras Vētras- Muižnieces, Vijas Ventas, Laimoņa Pura lugas nenoiet no Ogres teātru skatuves. Birutas Kovaļonokas vadībā tiek organizētas nopietnas jauno aktieru apmācības, kas ievērojami paaugstina iestudējumu māksliniecisko līmeni. Dzīvi un saistoši Ieva Rodiņa grāmatā stāsta par nozīmīgākajiem šī perioda uzvedumiem, par jauno aktieru audzināšanas darbu, par teātŗa panākumiem Latvijas mēroga skatēs un atzinību viesizrādēs citās valstīs. 

 

Liela un nozīmīga vieta grāmatā atvēlēta režisoram Jānim Kaijakam –  pašreizējam Ogres pilsētas teātŗa vadītājam. “Par pirmo Jāņa Kaijaka, tobrīd (Drāmas) Nacionālā teātŗa  aktieŗa, režijas darbu Ogrē kļūst dramaturga Robēra Tomā kriminālkomēdija “Lamatas” (1988), ko pēc savas mātes - Birutas Kovaļonokas aicinājuma iestudēt piekrīt Jānis Kaijaks,” raksta Ieva Rodiņa. Citējot paša režisora viedokli, iepazīstot atsauksmes un vērtējumus tā gada presē, autore iepazīstina ar šo un vēlākajiem Jāņa Kaijaka iestudējumiem. Par Ogres teātŗa vadītāju Jānis Kaijaks gan kļūst 21. gadsimta sākumā. Pa šiem gadiem Ogres amatieŗu teātris kļuvis par vienu no vispamanākajiem un atzinīgi vērtētajiem  ansambļiem Latvijā. Jāņa Kaijaka iestudētās izrādes  nereti kļuvušas par uzvarētājām dažādās skatēs. Tās ir skatītāju mīlētas un kritiķu  slavētas. Autore iepazīstina lasītāju ar tādiem populāriem režisora uzvedumiem kā Jaroslava Hašeka “Šveiks”  Moljēra “Dons Žuans”, Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, A. Čehova “Ivanovs”, H. Ibsena “Sanatorija” (“Tautas ienaidnieks”) u.c. 

 

Izrāžu aprakstos autore iekļāvusi ne tikai teātŗa kritiķu vērtējumus, bet arī aktieŗu stāstus par darbu pie lomām, režisora norādījumus un attieksmi pret aktieriem.  Tieši iestudējumu mākslinieciskā kvalitāte, režisora mērķtiecīgā un profesionālā pieeja aktieŗu ansambļa komplektēšanā un audzināšanā daudzējādā ziņā bijusi par iemeslu tam, ka Ogres teātris kļuvis par pirmo pilsētas teātri Latvijā.  Ievas Rodiņas grāmatā lasāms: “2020. gada 23. oktobrī pēc Ogres novada pašvaldības deputātu vienbalsīga lēmuma, konsultējoties ar Kultūras ministriju un balstoties profesionālu teātŗa kritiķu rekomendācijās, Ogres teātris iegūst pilsētas jeb reģionāla teātŗa nosaukumu”.  Tas vienlaicīgi ir liels panākums, gods un atbildība reizē. Pilsētas teātra statusa iegūšana to it kā attālinājusi no amatieŗu teātŗa līmeņa, taču profesionāla teātŗa līmenis pilnībā vēl nav sasniegts. Jāpiekrīt autorei, ka “teātŗa organizatoriskais pamats un iestudējumu estētiskais veidols ir profesionāla teātŗa līmenī. Tikmēr Ogres teātŗa aktieri nav diplomēti.” Režisors Jānis Kaijaks atzīst, ka “reizēm tas izskan kā arguments, lai apšaubītu mūsu spējas būt nopietni uztveramam teātrim.” Un piebilst, ka  vispirms viņš teātrī strādā ne tikai kā režisors, bet arī kā pedagogs. Tas nozīmē iestudējumu mākslinieciskā līmeņa celšanos un tuvināšanos profesionālajam teātrim.

 

Grāmatas otrās nodaļas nosaukums ir “Teātris un Dzīve” un tā veltīta Ogres teātŗa aktieriem. Alfabēta kārtībā sakārtoti ievērojamāko Ogres teātŗa aktieŗu dzīvesstāsti, viņu profesijas apraksti, analizētas nozīmīgākās lomas. Varam iepazīt visdažādāko profesiju  cilvēkus, kuŗi savās ikdienas gaitās ir gan galdnieki, kokapstrādes darbinieki, biznesa cilvēki, skolotāji, ierēdņi, tirdzniecības jomā strādājošei, taču visiem viņiem ir  kopīga  aizraušanās ar skatuves mākslu. Tie ir cilvēki, kam teātris kļuvis par nepieciešamību. Autore šajā nodaļā intervē pašus aktierus. Gandrīz visi no viņiem uz jautājumu kādēļ  pievērsušies teātra spēlēšanai atbild, ka teātris viņiem dod iespēju gūt tādas sajūtas, kādas ikdienas dzīvē nevar  piedzīvot. Teātris daudziem ir vieta, uz kuŗu atnākot, aizmirstas viss cits, pazūd  citi prieki un bēdas. Diezgan daudzi Ogres teātŗa aktieri pievērsušies skatuves mākslai savu vecāku ietekmē. Viņu vecāki piedalījušies kādā amatieru teātrī un iesaistījuši tajā arī bērnus, kuriem teātris kļuvis par kaisli un aizraušanos no bērnības. Spriežot pēc aktieŗu teiktā, Ogres teātrī valda īsti ģimeniska gaisotne. Daudzi atzīst, ka “teātŗa kolektīvam ir liela nozīme, viņi ir mana otrā ģimene”. Interesanti atzīmēt, ka  aktieŗu vidū ir arī daudz ģimenes cilvēku. Te kopā spēlē vīrs un sieva, vecāki un bērni. Tas, šķiet, vēl vairāk pavairo šo ģimenisko sajūtu.  Aktieŗu portretos nozīmīga vieta ierādīta arī Jāņa Kaijaka viedoklim. Par katru no saviem aktieŗiem režisors var pateikt kaut ko labu un būtisku. Domāju, ka šī labestīgā, mākslu un cilvēkus mīlošā attieksme, kāda valda Ogres pilsētas teātrī un kāda tiek atainota Ievas Rodiņas grāmatā ir vēl viena pievienotā vērtība, kas šo teātŗa saime un tā vadītāju padara tik cienījamu un mpzīmīgu. 

 

Trešā grāmatas nodaļa – “Ogrē iestudēto izrāžu chronika” ir nenovērtējami nozīmīgs materiāls, par ko vēl ilgus gadu desmitus grāmatas autori slavēs un apbrīnos teātŗa vēsturnieki. Chronikas veidošana ir darbietilpīgs un sarežģīts process, tāpēc jāsaka liels paldies par paveikto. Un ne tikai par chroniku, bet arī par saistošo un izsmeļošo stāstu par Ogres teātŗa vēsturi. 

 

Jāatzīst gan, ka grāmatas izmērs vairāk līdzinās fotoalbumam. Tā ir neērta lasīšanai, to nevar paņemt līdzi somā, lai ieskatītos, braucot transportā, vai ierušināties gultā ar grāmatu rokā. Grāmata vēlas atrasties uz galda un pieprasa visu uzmanību sev. Taču ir saprotama arī autoru vēlme to veidot tieši tādu –  apjomīgu, lielu un smagu. Šādā formātā izcili labi izskatās fotoattēli, to grāmatā ir daudz. Aktieŗu un režisoru portreti, aktieŗi lomās, skati no izrādēm ir skaisti un izteiksmīgi un rosina šo grāmatu ne tikai lasīt, bet arī aplūkot, un iztēloties  iestudējumus uz skatuves. Šīs skaistās  un iespaidīgās grāmatas izdošanu finansiāli atbalstījuši Ogres novads un Steel.