Runāsim par Latgali
   26.03.2012

Paldies Frankam Gordonam par viņa vērojumiem un pārdomām par Latgali. Tas ir temats, kas mīļš un tuvs man, un tādam tam jābūt mums visiem, jo Latgale mūsu vēsturē vienmēr ir bijusi ļoti dārga un neatņemama dzimtenes sastāvdaļa.

Atzīstos, arī pats esmu dzimis latgalietis vistālākajā Latgales nostūrī – Purvmalā, tātad aiz Latvijas robežas, kur mani vecāki, abi vidzemnieki, bija nosūtīti pirmajā skolotāju darbā nest „apgaismību” toreiz varbūt vistumšākajā, nesen no Krievijas atkaŗotajā Latvijas stūrī.

Tā ir, ka Latgale mums vienmēr bijusi kā mūsu pasakās un tradicijās tā trešā (vai ceturtā) meita ģimenē, sērdienīte, pelnrušķīte, sirdsskaidra bārenīte salīdzinājumā ar lepnajām jaunākām māsām, skaistām un izgudrām mātesmeitām. Ir bijis kā Brigaderes pasakā, ka uz Latgali vienmēr esam skatījušies no augšas, gan ar interesi, ar līdzjūtību, arī ar labu gribu un sirsnību,  tomēr no augšas - palīdzēt, pabalstīt, stiprināt šo mūsu sērdienīti.

Fakts tomēr paliek, ka tieši no Latgales ir nācis mūsu Latvijai stiprums, vitālitāte, dzīvības spēks, kas tik ļoti bija nepieciešams mūsu jaunajai valstij un varbūt vēl vairāk ir vajadzīgs tieši tagad mūsu tautas izdzīvošanai. Visu mūsu Latvijas pastāvēšanas pirmo  laiku  no Latgales nāca mūsu dzīvais spēks. Tās bija Latgales lielās daudzbērnu ģimenes, kas ļāva mūsu tautai augt un vairoties, kamēr pārējā pārtikušajā Latvijā ģimenes kļuva aizvien mazākas un nespēja vairs segt nobiruma tiesu. Tāpat ar darbaspēku, kuŗa mūsu kultūrālajā zemē vienmēr ir bijis par maz, un strādnieki bija jāmeklē no Polijas, Lietuvas.

Diemžēl vienmēr arī ir bijis tā, ka latgaliešiem bieži nācās sajust, ka viņu „gudrās māsas” un pārgudrie brāļi skatās uz viņiem  no augšas, pat ja ar draudzību un visa laba gribēšanu. Tas pats turpinās arī tagad. Latgale joprojām ir palicis mūsu sāpju bērns, vēl jo vairāk tāpēc, ka tur ir visvairāk krievu. Bet krievu jau netrūka arī tajos laikos, un ar tiem vienmēr ir sadzīvots, Krievija aizvien ir nožēlojusi savu zaudējumu Vitebskas guberņai. Arī Polija savulaik kāroja pēc  savas Inflantijas. Latvijas valdībai tad bija jākaŗo pret slavenajiem ārzemju aģentiem, komūnistiem un pārpoļotājiem. Diemžēl tā turpat pieskaitīja arī latgaliešu „separātismu”, un tāpēc Latgale bija jāpārlatvisko. Tas bija kļūmīgi. Nekādu separātismu Latgale negribēja, tā gribēja piederēt pie Latvijas, bet bieži dabūja justies tās jaunākā brāļa Antiņa lomā. Tādas latgaliešu valodas nebija. Bija vairs tikai augšzemnieku dialekts. Un visi nosaukumi bija jāpārlabo oficiālajā valsts mēlē.

Vai mēs esam sapratuši un pienācīgi novērtējuši, ka Latgale un latgaļu (vai letgaļu) cilts ir tā īstenā latviešu pamatcilts, kuŗa  vācu krustnešu okupācijas varā lielā mērā kolonizēja arī pārējo Latviju, saplūstot ar līviem (lībiešiem), kuršiem un zemgaļiem. Arī latgaliešu valodas mīkstās skaņas ir daudz tuvākas mūsu vienīgās brāļu tautas – leišu valodas skaņām, bet mūsu literārā valoda ir pārņēmusi lībiski  igaunisko pirmzilbīgo akcentu un skaidrās skaņas no mūsu ziemeļpuses kaimiņiem. Skanīgās Latgales intonācijas būtu godā ceļamas, ne glabājamas kā etniski  vēsturisks suvenīrs.

Latgalei tagad būtu jāpiešķiŗ lielāka loma tās īpatnību saglabāšanā un stiprināšanā, jo gadsimtiem ilgi tā mācējusi sadzīvot un pārdzīvot gan ar krieviem, gan poļiem. Kur arī mums liela pacietība vēl būs vajadzīga.

Mana laika Latvijas valdības mērķis bija Latgales skolās jau no pirmās dienas mācīt tikai „pareizo” latviešu valodu, atstājot dialekta lietošanu vienīgi  ģimenē un starp tuviniekiem. Tā publiska lietošana tad raksturotu tikai inteliģences un izglītības trūkumu. Jādomā, nekas daudz tur nav mainījies. Tātad atstāt dialektu valodniekiem un tautiskiem dziesmotājiem. Sagaidīt kaut ko vairāk laikam atkal nozīmētu „separātismu” – kas būtu pret Eiropas Savienības prasībām. Tad būtu jāprasa:  kas mums ir svarīgāks - Latgale vai Eiropas Savienība?

Man jāiebilst arī pret Franka Gordona pausto Latgales salīdzinājumu ar Slovakiju. Čechi un slovaki ir divas dažādas tautas ar ļoti atšķirīgu vēsturi un ļoti atšķirīgu valodu. Tos vienā valstī sastiķēja Pirmā pasaules kaŗa uzvarētāji Rietumi, rekonstruējot Eiropu uz sabrukušo veco impēriju drupām. Tāpat kā savstarpēji vienmēr naidīgos Balkānus sastiķēja kopā  vienā Jugoslavijā (Dienvidslavijā). Lai novērstu „balkānizēšanos”, kam tik un tā agri vai vēlu bija jānotiek.

Slovakijai tā līdzība ar Latgali ir vienīgi tāda, ka,  ieslēgta starp lielajām, kaŗeivīgajām poļu un ungāru zemēm, tā vispār nevarēja pie neatkarības tikt līdz Pasaules kaŗam. Čechija toties ir jau sena karaļvalsts ar bagātīgu vēstures un kultūras mantojumu ciešā saskarsmē ar tās kaimiņu vāciskajām zemēm. Tādā situācijā Slovakija neglābjami nonāca pabērna lomā, un pilna neatkarība tai bija loģiski nepieciešama. Arī šo tautu valodas ir ļoti atšķirīgas. Čechi, poļi, krievi nevar savstarpēji saprasties savās valodās, turpretim slovaki ir saglabājuši tik tīri skaidru slavu pamatvalodu, ka, domāju, katrs ar daudzmaz labām zināšanām jebkuŗā slavu valodā varētu gluži ciešami sarunāties ar slovaku viņa mēlē.

Latgaliešu valoda vai izloksne, saucam to, kā gribam, nekad neapdraudēs valsts valodu un nenozīmē „separātismu”, par ko mūsu gudrās galvas ir bažījušās. Tā būtu jāceļ godā un jāveicina kā Latgales, mūsu vitālākās sastāvdaļas, košums un lepnums un mūsu visu kopējā bagātība.

Dzintars Svenne