"Mūsos visos ir vēlme radīt ko paliekošu!"
Vilis Vītols intervijā Agnesei Rimicānei    05.02.2019

 

 

Šogad aprit 10 gadi, kopš tiek īstenots viens no vērienīgākajiem projektiem Latvijā – Likteņdārzs. Tā idejas autoram Vilim Vītolam visu mūžu bijusi raksturīga apbrīnojama neatlaidība, sīkstums un spēja turēt godā savas saknes. Mēs tiekamies brīdī, kad pēc 13 gadu darba „Kokneses fonda” padomes priekšsēža amatā, viņš savu darbību turpinās kā Likteņdārza labās gribas vēstnieks, savukārt padomes priekšsēža amatā stāsies viena no fonda dibinātājām Sandra Kalniete.

 

Jūs esat trimdas latvietis, kas ar savu ģimeni atgriezies Latvijā. Cik liela nozīme  trimdā bija latviešu organizācijām?

Savulaik es sešus gadus biju Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes loceklis. Biju arī Dienvidamerikas latviešu apvienības valdē, kā arī darbojos Latvijas Brīvības fondā, kas vāca līdzekļus  PBLA darbībai. Latvijas Brīvības fondā  darbojos kādus divdesmit gadus, līdz ar ko līdzekļu vākšanā man ir liela pieredze. Varu pat teikt, ka savā ziņā es visu mūžu esmu to darījis.

 

Vai šī darbošanās bija tā, kas ierosināja ideju par Likteņdārzu?

Doma par Likteņdārzu man radās, atgriežoties Latvijā un redzot, cik liels posts mūsu tautai ir nodarīts,  ko savulaik  izdarījušas Krievija un Vācija, cik daudzi cilvēki ir gājuši bojā un bijuši spiesti pamest Latviju. Redzēju, ka šai lielajai pagājušā gadsimta traģēdijai īstenībā nav piemiņas vietas. Mums, protams, ir Okupācijas mūzejs, bet tas galvenokārt ataino padomju okupācijas varas darbus, bet mūsu tautai bija zaudējumi arī pirms tam – divos pasaules kaŗos, kuŗos latviešiem piedalīšanās tika uzspiesta. Tāpat jāpiemin  arī latviešu tautas zaudējumi pagājušajā gadsimtā, kas sākās ar 1905. gada revolūciju, kad pēc revolūcijas notika izrēķināšanās, un daudzi tūkstoši cilvēku tika noslepkavoti, nošauti bez tiesas, un vēl vairāki tūkstoši bija spiesti atstāt Latviju, tostarp  Kārlis Ulmanis, Rainis un Aspazija. Visiem šiem traģiskajiem zaudējumiem nebija vienas piemiņas vietas. Kad sākās Otrais pasaules kaŗš,  Latvijā dzīves līmenis un ienākumi bija apmēram tādi paši kā Somijā, pat mazliet labāki, bet pēc tam, kad krievi aizgāja 1991. gadā, Latvija bija Afrikas līmenī, un šī ekonomikas sagraušana piespieda cilvēkus atkal doties prom un meklēt darbu citur. Manuprāt, mūsu tautas lielākais zaudējums ir  cilvēki, kuŗi bijuši dažādu apstākļu spiesti aizbraukt no Latvijas – gan toreiz, gan tagad, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Šie zaudējumi ir briesmīgi, jo 20. gadsimta sākumā Latvijā bija apmēram tikpat daudz cilvēku, cik Norvēģijā un Dānijā, bet tagad pēc simt gadiem tur iedzīvotāju skaits ir dubultojies, bet mūsu ir palicis tikai divi miljoni... 

 

Jūs kopā ar sievu Martu esat „Kokneses fonda” un „Vītolu fonda” dibinātāji. Kas jūs mudināja ziedot tik lielus personīgos līdzekļus sabiedriskiem projektiem?

Diemžēl mūsu kapitālistiskā pasaule ir iekārtota tā, ka bez naudas nav iespējams īstenot nevienu, pat vislabāko ideju. Un tā kā mums bija iespēja atbalstīt,  sapratām – lai šādu Likteņdārza projektu uzsāktu ir nepieciešami lieli līdzekļi. Mans uzskats – ja pašiem pietiek un ja mums ir veicies, tad ir arī jādara kaut kas citu labā. Tāda pati filozofija bija arī manam tēvam – pat tad, kad mēs dzīvojām ļoti nabadzīgos apstākļos, viņš ziedoja un atbalstīja citus. Tas mani ir iedvesmojis un pavadījis visu dzīvi.

 

Vai jums bija daudz domubiedru, ar kuŗiem kopā attīstījāt Likteņdārza  ideju?

Visa dibinātāju grupa ir  izcili cilvēki, piemēram, akadēmiķis Jānis Stradiņš, Māra Zālīte un Sandra Kalniete – viņi Likteņdārza idejai jau no pirmās dienas piešķīra svarīgumu un uzticamību. Vēl noteikti jāpiemin Viesturs Cīrulis – viņš tolaik  bija Kokneses domes priekšsēdis un ļoti labi saprata šādas piemiņas vietas vajadzību. Kad es pirmo reizi ar viņu runāju par Likteņdārza ieceri, viņš uzreiz pateica:  „Jā, tas ir jādara!” Bet tā kā Viesturs Cīrulis bija ļoti apzinīgs un atbildīgs, viņš rīkoja aptauju Kokneses pagasta iedzīvotājiem un, ziniet, ‒ tikai divas personas bija pret šo projektu. Valdīja liela vienprātība, ka tieši Koknesē jāveido šī piemiņas vieta. Arī tas bija liels atbalsts un arī ziedojums no Kokneses iedzīvotājiem – nodot šo zemi, lai tur veidotu Likteņdārzu, jo tā salas zeme ir ļoti vērtīga. 

 

Tagad, pēc  vairāk nekā desmit gadiem, manas izjūtas ir tādas pašas kā sākumā – es uzskatu, ka šāda piemiņas vieta ir vajadzīga, un  esmu priecīgs, ka mums tāda ir. Manuprāt arī vietas izvēle ir pareiza – skaistā vietā, pie Daugavas, Latvijas vidienē. 

 

Cik nozīmīgi, jūsuprāt, cilvēkam sava mūža laikā ir radīt kaut ko paliekošu vai  vismaz iesaistīties kaut kā nozīmīga radīšanā?

Man šķiet,  jebkuŗā cilvēkā ir tāda vēlme – īpaši, kad dzīve tuvojas noslēgumam. Tad mēs katrs paskatāmies, vai ir izdevies izdarīt kaut ko tādu, kas ir paliekošs. Manuprāt, protams, vissvarīgākais ir aiz sevis atstāt bērnus, bet dažādu apstākļu dēļ dažiem cilvēkiem tas nav iespējams. Un šī vēlēšanās kaut ko paliekošu atstāt, ir arī iemesls, kāpēc daudzi cilvēki ziedo šādam lielam projektam. Savukārt mēs Kokneses fondā šo ziedotāju vārdus mēģinām saglabāt, nosaucot kādu objektu ziedotāja vārdā. Bet lielāko ziedotāju vārdi ir ierakstīti īpašās plāksnēs.  Mēs ļoti nopietni domājam, kā saglabāt Likteņdārza atbalstītāju vārdus, jo cilvēkiem, kas kaut ko dod šādam labdarības projektam, ir jāpasaka paldies un viņi jāgodina, turklāt pateicībai ir jābūt paliekošā formā. 

 

Ko varat teikt par „ziedošanas kultūru” Latvijā? 

Tā neapšaubāmi ņemas spēkā, un to veicina tie cilvēki, kas ziedo labdarībai. Cilvēki ļoti atbalsta gan Kokneses fondu, gan Vītolu fondu, un īpaši jāpiemin  ārzemēs dzīvojošie latvieši – piemēram, Vītolu fonds pagājušajā gadā saņēma apjomīgu testamentāro ziedojumu no Gunāra Šterna Austrālijā, kas pilnīgi pārmainīja fonda darbību – tagad fonds var piešķirt stipendijas visiem, kuŗiem tās patiešām ir vajadzīgas.  Lūk, Gunārs Šterns  ir izcilākais piemērs, kāds vien var būt, patriots līdz sirds dziļumiem, kuŗš ar savu ziedojumu apliecinājis, ka  ir drošs un pārliecināts par Latvijas valsts un  latviešu tautas nākotni.

 

Kādam, jūsuprāt, jābūt tam vēstījumam, ko Likteņdārzs  nesīs nākamajās paaudzēs?

Likteņdārzs noteikti būs svarīga piemiņas vieta, kas galvenokārt veicina patriotismu. Man šķiet, ka patriotisms ir ļoti nepieciešams, īpaši tad, ja tauta ir maza. Mūsu pastāvēšanu apdraud zemā dzimstība,  emigrācija, un tieši patriotisms patiesībā ir vienīgā ideoloģija, kas visām šīm nelaimēm var stāties pretī.

 

Redziet, Likteņdārza sākotnējā iecere bija radīt piemiņas vietu, kur mēs atminamies un godinām tos cilvēkus, kuŗus Latvija ir zaudējusi. Vienalga, kuŗā pusē viņi ir stāvējuši, karojuši un no kā cietuši. Laika gaitā  redzu, ka Likteņdārzam rodas arī citas funkcijas, proti, parādīt, ka, neskatoties uz šiem lielajiem zaudējumiem, mēs tomēr esam sīksta tauta – izturīga un mums ir tas kodols, kas izdzīvo pāri visam. Likteņdārzs ir piemineklis latviešu tautas sīkstumam un izturībai. 

 

Noslēgumā es vēlos minēt mūsu lielā vēsturnieka un rakstnieka Ulža Ģērmaņa teikto, kad viņš tika iesaukts leģionā un bija jādodas kaŗā, proti, atvadoties no savas mammas, viņš sacīja: “Es neko neaizmirsīšu, un es nekad nepadošos!”  Tas, manuprāt, vislabāk raksturo arī Likteņdārzu, kas tiek veidots, lai mēs neaizmirstu un nekad nepadotos!