"Ko tieši es varētu darīt?"
   20.08.2019

 

 

Dārgie svētceļnieki un viesi!

 

Sirsnīgi sveicu jūs visus, kas esat ieradušies no visām Latvijas malām šeit, Aglonas svētvietas sakrālajā laukumā, lai uzticētu Dievam visas savas cerības, sapņus un sirds ilgas. Es ticu, ka noietais ceļš un kopīgā lūgšana palīdzēs mums atvērties uz to gudrību, mieru un spēku, kas nāk no Augšienes, dara mūs  labākus, dod iedvesmu un  skar dziļākās dvēseles stīgas. (..)

 

Daudzi no mums stāvēja Baltijas ceļā, kuŗa gadadienu atcerēsimies 23. augustā.  Kopš tā laika dzīve ir ritējusi tālāk, bijusi pilna ar jauniem notikumiem un pārsteigumiem. Protams, mums gribas saprast šo notikumu jēgu, un šeit palīdzīgu roku sniedz Baznīcas sociālā mācība. Tā atbild uz jautājumu: ko tieši es varētu darīt, lai uzlabotos mana un līdzcilvēku dzīves kvalitāte? (..)

 

(..) Kristus mācība, kas iemieso cilvēka loģikai paradoksālu un neiedomājamu vēstījumu, jau divtūkstoš gadu garumā piesaista uzmanību. Kāpēc tā notiek? Cilvēki meklē atbildes uz viņiem svarīgiem dzīves jautājumiem. Kādi tad ir tie jautājumi, kas skar Latvijas sabiedrību kopumā?

 

Pirmais no tiem: ir pagājuši gandrīz 30 gadi, kopš esam atguvuši neatkarību, daudz tiek runāts par sasniegumiem, bet kāpēc tik daudzos cilvēkos nav īsta gandarījuma par sasniegto? Gluži otrādi, ikdienā saskaramies ar rūgtumu, neapmierinātību un asu kritiku. Nav svarīgi, vai citu skatījumā Latvija ir vai nav veiksmes stāsts. Ir svarīgi, kā jūtas cilvēki, kas dzīvo Latvijā! Valsts pārvaldes, tās amatpersonu galvenais uzdevums ir rūpēties par cilvēkiem, kuri to veido, veido mūsu valsti. Lai darītu to kvalitatīvi, ir jāsaprot sabiedrības un ekonomikas attīstības likumsakarības, jāpieņem tām atbilstoši likumi, arvien uzlabojot šo likumu nepilnības. Pie tam ir ārkārtīgi svarīgi spēt paredzēt pieņemto lēmumu sekas, arī ilgtermiņā. Ir jāsaprot, kā šie lēmumi un tiem sekojošā rīcība ietekmēs ikkatru cilvēku un viņa dzīvi. Tie ir nosacījumi, lai cilvēki būtu apmierināti ar savu valsti un vēlētos tajā dzīvot. Tomēr fakti rāda, ka cilvēki joprojām atstāj Latviju, iedzīvotāju skaits pastāvīgi samazinās. Demogrāfiskās tendences nedrīkst ignorēt, jo valsts bez cilvēkiem nav iedomājama.

 

Kāpēc cilvēki pamet Latviju un arī palikušie izvairās no ilgtermiņa mērķu īstenošanas un nopietnas uzņēmējdarbības? 

 

Cilvēkus biedē nedrošība par nākotni. To rada vairāki iemesli:

 

‒ valsts institūta un sabiedrības atsvešināšanās, bieža nosacījumu maiņa, kas skar iedzīvotāju dzīves apstākļus, arī uzņēmējdarbību un nodarbinātību.

 

Cilvēki alkst pēc noteiktības un paredzamības, pēc stabilitātes. Aizvadītajos gados pie mums ir bijis tik daudz pārmaiņu, ka tas ir radījis bažas un bailes par savu nākotni. Piemēram, šī gada sākumā pie mums daudzi tūkstoši cilvēku ar šausmām uzzināja, ka ir palikuši parādā valstij Iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). (..)

 

Vēl viens piemērs šai atsvešinātībai ir arī plašsaziņas līdzekļos jau izskanējušais notikums, kurā VID pārvaldītā Nodokļu un muitas policija veica kratīšanas piecās Romas katoļu draudzēs un izņēma tajās atrodošos naudas līdzekļus 36 t. Eiro apmērā, kas ir šo draudžu aptuveni pusotra, divu mēnešu budžets. Es ceru, ka šī notikuma patiesais iemesls ir informācijas un izpratnes trūkums par Baznīcas darbību. Ir svarīgi saprast, ka esam “vienā laivā” un abu pušu vērtības ir cieņa, tiesiskums, godprātīga attieksme pret finansēm un atbildība sabiedrības priekšā. Gadījumā, ja atšķiras izpratnes kādos jautājumos, ir svarīgi to nokomunicēt un risināt domstarpības dialoga ceļā, nevis no spēka pozicijām. (..) 

 

‒ Netaisnība, nevienlīdzīga attieksme un pretruna starp vārdiem un darbiem.

 

Cilvēkus sadusmo,  aizvaino un skumdina netaisnība, ar ko tie saduras ikdienā. Tiesiskā valstī spēka struktūras stāv likuma un pilsoņu tiesību sardzē, aizstāv konkrēto cilvēku. Toties tad, kad spēka struktūras, piesedzoties ar likuma burtu, tiek izmantotas partikulāro – ideoloģisko, polītisko vai biznesa – interešu virzīšanai, cilvēki jūtas iebiedēti. Tad, kad likums tiek instrumentalizēts, tas vairs nekalpo, lai aizstāvētu konkrēto cilvēku un viņš sāk justies kā policejiskā valstī.

 

Netaisnības izpausme ir ekonomisko grūtību un križu seku likvidācijas izmaksu novelšana uz trūcīgāko iedzīvotāju pleciem, krizes pārvarēšanai izmantojot galvenokārt sociālās sfēras un infrastruktūras financējumu. Tas uzņēmējdarbību ir ne tikai kavējis, bet arī virzījis spekulatīvā un augsta riska finanču jomā, kas nevienlīdzību vēl vairāk palielina. Izskatās, ka arī nodokļu reforma, kuŗai bija jāsamazina plaisa starp turīgākajiem un nabadzīgākajiem, tomēr nav sasniegusi savu mērķi. (..) 

 

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ekonomiskajai darbībai un materiālajam progresam ir jākalpo cilvēkam un sabiedrībai. Dieva plānā ekonomika ir tikai līdzeklis indivīda un sabiedrības vispārējai izaugsmei un cilvēka dzīves kvalitātes celšanai. Bagātība pastāv tādēļ, lai tajā dalītos. Materiālie labumi vienmēr ir domāti visiem; toties jebkāda pretlikumīga to uzkrāšana ir amorāla, jo ir klajā pretrunā vispārējam piešķīrumam, ko Dievs Radītājs attiecinājis uz visiem labumiem (sal. N 328). Ļaunums ir pārmērīga pieķeršanās bagātībām. (..)

 

Kad iestājas Dieva valdīšana mūsu dzīvē, tad atklājam, ka mūsu valsts, Latvija – tas nav abstrakts veidojums, bet reāli, dzīvi un konkrēti cilvēki, un tādi jēdzieni kā solidaritāte, kopīgais labums, labumu piešķīrums visiem, subsidiaritāte un līdzdalība pārstāj kļūt par abstrakciju, bet kļūst saprotami un piepildās ar konkrētu saturu. Un tādā sabiedrībā, kas respektē šos principus, var celties ikviena tās locekļa dzīves kvalitāte.

 

Aizvadītās trīsdesmitgades pārbaudījumu jēgu mums palīdz saprast pāvesta Jāņa Pāvila II teiktais: “It visas cilvēku  ciešanas, ik  sāpes un  vājums sevī  glabā pestīšanas  un  prieka  apsolījumu. ''Brāļi, tagad es priecājos, ciešot  par  jums, '' rakstīja apustulis Pāvils  (Kol 1,24). Tas attiecas  uz  visām  ļaunuma izraisītajām ciešanām. Tas attiecas uz  milzīgo sociālo un  polītisko  ļaunumu, kas satricina  un  plosa mūsdienu  pasauli... 

 

Noslēgumā gribu citēt pāvesta Franciska teikto Latvijai: „Simtgades svinības atgādina, ka ir svarīgi turpināt koncentrēties uz Latvijas brīvību un neatkarību, kas noteikti ir dāvana, bet kas vienlaikus ir arī uzdevums, kas iesaista visus. Strādāt brīvības labā nozīmē iesaistīties cilvēku un sabiedrības pilnīgā un visaptverošā attīstībā... Garīgā spēja saredzēt tālāk, kas konkrēti izpaužas ikdienišķos, mazos solidāritātes, līdzjūtības un savstarpējas palīdzības apliecinājumos, ir bijusi jums par balstu un ir devusi nepieciešamo radošumu, lai radītu jaunu sociālo dinamiku.”

 

Lai Dievs mums palīdz to visu īstenot praksē. Āmen!