"Es centos skatīties tikai uz cilvēka spējām, dvēseli un centību"
   23.01.2018

 

 

1938. gada 23. janvārī zinātniece un rakstniece Agate Nesaule svin 80. dzimšanas dienu. Savā dzīvē viņa ir saņēmusi profesionālas atzinības, godalgas, zinātnisko pētījumu novērtējumus, prieku un gandarījumu par literāro jaunradi. Tomēr Agates Nesaules dzīves gājums vistiešākā veidā saaužas ar viņas literārajos darbos ierakstīto traģisko vēstījumu. Agrā bērnībā pārdzīvots Baigais gads (ģimene slēpusies mežā), bailes, 1944. gada rudenī sešu gadu vecumā bēgļu ceļš kopā ar ģimeni – tēvu, bijušo Nītaures-Zaubes draudžu mācītāju Pēteri Nesauli, māti Valdu, vecmāmiņu Līni Kness-Knezinski un māsu Beāti uz Vāciju, kur ģimene nonākusi krievu okupācijas zonā Vācijā un pieredzējusi necilvēcību.

 

Kad izdodas izbēgt krievu zonas, Agate Nesaule, maza bēgļu meitene, Vācijā DP laikā angļu zonā uzsāk savas skolas gaitas un izglītību turpinās angliskā vidē Amerikā. Šis aspekts iezīmē Agates Nesaules smeldzi par piederību. Ne velti draugs Džons (John), kam veltīts romāns “Sieviete dzintarā”, saka: “Cik grūti tam vajag būt, izlikties visu laiku, ka tu esi amerikāniete. Nav šaubu, ka tava latviskā daļa arī ir nozīmīga.” Emigrācija, kaŗa sekas, traumatiskā pieredze, piederības meklējumi un sievietes liktenis visos šajos krustpunktos ir Agates Nesaules daiļrades centrā. 

 

Lasītāji un zinātniskā vide iepazīst zinātnieci Agati Nesauli un rakstnieci Agati Nesauli pastarpināti, tomēr dziļi sevī viņai nācies sadzīvot ar bērnībā pieredzētās necilvēcības sekām un ar daudziem noklusējumiem apkārtējā sabiedrībā. Kaut arī tik daudzi bija pieredzējuši laikmeta polītisko kolīziju traģēdijas, visbiežāk tās it kā kļuva par katra individuālo traumu, plašākā sabiedrībā(s) par to netika runāts. Izrādījās, ka runāt un stāstīt ir nepieciešams ne vien pašiem notikumu aculieciniekiem, bet tas ir nepieciešams arī vēlākā laikā dzimušajiem, jo Agates Nesaules literārais vēstījums bija ne vien personisks un dziļi individuāls, tā bija arī liecība par cilvēku likteņiem kādā polītiski vēsturiskā laikā, un reizē arī atgādinājums – neaizmirst, bet pašai autorei „izkļūt no iesprostojuma dzintarā”. 

 

Pārdzīvojusi bēgļu gaitas Vācijā, pēc pamatīgas sijāšanas izceļošanas dienestos, ģimene, pateicoties kāda amerikāņu mācītāja galvojumam, izceļoja uz Ameriku un nonāca Amerikas vidienē, Indianapolē, kur kā jau imigrantiem nācies apmesties ne pārāk pievilcīgā, trūcīgā rajonā, tomēr bērnus no šī rajona tolaik pieņēma prestižajā Šortridžas (Shortridge) ģimnazijā, vienā no labākajām šāda veida mācību iestādēm ASV. Agate Nesaule kādā intervijā stāsta, ka šeit ieguvusi ļoti labu izglītību, “visus priekšmetus mums pasniedza ļoti augstā akadēmiskā līmenī. Četrus gadus mēs pēc izvēles varējām apgūt latīņu, grieķu, vācu, franču un spāņu valodu, un tas viss Amerikā, kas nebūt nav zeme, kur ļoti tiektos pēc valodām!

 

Mana izglītība bija tādā līmenī, ka, iestājoties Indianas universitātē, man nebija jāapmeklē pirmie angļu literātūras kursi, tāpat nebija jāmācās neviena valoda. [..] Taču citādi ģimnazija mums, iebraucējiem, bija ļoti grūts posms. Salīdzinājumā ar pārējiem mēs savādi izskatījāmies, savādi ģērbāmies un runājām. Šajā ģimnazijā vairums bija ļoti bagātu vecāku bērni, un viņi no mums, tādiem pusmežoņiem, bijās un vairījās. Man, piemēram, ģimnazijā gluži atklāti lika saprast, ka augstskolā nebūs ko darīt, augstākais jābeidz kādi komerckursi, jāiemācās rakstīt ar mašīnu, jo skaidrs, ka nākotnē varēšu būt tikai sekretāre. Ģimnazijā pārdzīvoto es atcerējos, kad jau pati biju profesore un strādāju ar studentiem. Es vienmēr mēģināju neievērot, vai manā priekšā sēž zēns vai meitene, melns vai balts, bagāts vai nabags. Es centos skatīties tikai uz cilvēka spējām, dvēseli un centību.” 1956. gadā saņēmu Šortridžas vidusskolas svešvalodas godalgu, “ko ik gadu piešķir katras skolā mācāmās svešvalodas sekmīgākajam skolēnam – latīņu valodā šogad balvu saņēma Agate Nesaule”.

 

Tēvs Pēteris Nesaule kalpoja Indianapoles ev. lut. draudzē, bet  galvenais dzinulis mācīties, studēt Agatei Nesaulei bija mātes Valdas Nesaules piemērs, kuŗa bijusi ļoti inteliģenta un apdāvināta sieviete. Viņai studēt Latvijas Universitātē neizdevās, jo vajadzējis atbalstīt brāļus. Ierodoties Amerikā, māte strādājusi gan par trauku mazgātāju, gan konservu fabrikā, bet viņas gribasspēks un zināšanu alkas bija tik lielas, ka iestājusies Indianas universitātē un 70 gadu vecumā aizstāvējusi doktora gradu salīdzinošajā literātūrā, lasījusi lekcijas angļu un amerikāņu literātūrā gan Indianapoles vakara universitātē, gan katoļu kolledžā.

 

Pēc izcilām sekmēm Šortridžas vidusskolā Agate Nesaule ar Izadoras Feiblemanes stipendiju uzsāka angļu valodas studijas Indianas Universitātē Blūmingtonā ar specializāciju pedagoģijā, kaut gan sākotnēji sapņojusi par medicīnas studijām. Sekmīgi un mērķtiecīgi veidojās Agates Nesaules akadēmiskā izaugsme – bakalaura grads (1961), maģistra grads (1963), doktores grads (1972), disertācija „The Feminism of Doris Lessing”). Agate Nesaule ir starptautiski pazīstama angļu un amerikāņu 20. gs. literātūras profesore Vaitvoteras (Whitewater) universitātē; pēc viņas iniciatīvas 20. gs. 70. gadu sākumā universitātē izveidota Sieviešu studiju programma, viņa bijusi šīs programmas direktore. 

 

1987. gadā Agati Nesauli ievēlēja par ASV Vidējo valstu moderno valodu (Midwest Modern Language Association) apvienības prezidenti. Lūkojoties uz Agates Nesaules zinātnieces un rakstnieces ceļu, nevar nepamanīt, ka ļoti būtisku lomu ieņem sievietes personību pētniecība, tostarp arī Aspazijas daiļrade. 1988. gadā Agate Nesaule saņem Deivida Sandera apbalvojumu par izcilu darbu Viskonsīnas universitātē, seko citas balvas, tostarp 2010. gadā Agate Nesaule saņem gadskārtējo reģionālo balvu literātūrā. Ilgus gadus viņas ikdienas pasaule ir akadēmiskā vide un darbs, kur galvenās intereses angļu un amerikāņu 20. gs. literātūra, sieviešu tiesības un sieviešu zinātnes kursi. 1991. gadā Agate Nesaule pirmo reizi viesojas Latvijā, piedaloties Pasaules zinātnieku kongresa Izglītības sekcijā, par sieviešu tiesībām personiskā, ekonomiskā un polītiskā dzīvē un par sieviešu zinātnieču sasniegumiem, aktualizējot jautājumu – ”otrais dzimums”. 

 

Latviešu sabiedrībai Agate Nesaule vairāk pazīstama kā rakstniece, pirmā publikācija „Tālrunis zvana” ar Andra Neretas vārdu lasāma Jaunajā Gaitā 1956. gadā, tomēr ilgus gadus literārā jaunrade paliek it kā ēnā. 1995. gadā Soho apgādā Ņujorkā iznāca Agates Nesaules romāns „A Woman in Amber: Healing the Trauma of War and Exile”– autobiogrāfisks stāstījums par latviešu mācītāja ģimenes ciešanu un briesmu pilnām bēgļu gaitām Otrā pasaules kaŗa beigās, dzīvi Vācijā bēgļu nometnēs un vēlāko iedzīvošanos ASV; romāns par „pārdzīvojumu dziedēšanu”, „spēcīga pretkaŗa grāmata” (D. Lessinga), „grāmata iznēsāta fragmentārās atmiņu šķembās 40 gadus, līdz autore saņēmusies tās saliedēt un uzticēt papīram” (I. Karule). Rakstīšana par pārdzīvoto Agatei Nesaule bija “kā terapija, lai varētu atbrīvoties no bērnībā gūtajām psīchiskajām traumām. Visai grāmatai cauri vijas attiecības ar ģimenes locekļiem, galvenokārt ar māti, pašas garīgā izaugšana ar dedzīgo apņēmību mācīties un “tikai neraudāt!”” (I. Gubiņa). Grāmatas nobeigumā Agate Nesaule saka: “Latvija ir tālu projām, tās tīrās upes piesārņotas, tās bērzi nozāģēti. Es tur nekad vairs nedzīvošu, ne arī es tur piederētu, ja atgrieztos. Es rakstīšu savus stāstus angliski, ne savas mātes – latviešu valodā.” Tā ir grāmata, kas ļauj saprast tautas traģēdiju, pārdzīvoto un neaizmirstamo traģismu, kas vēstījumā šķetināts mazas meitenes epizodiskā virknējumā, pārklājoties laikiem (tagadne-pagātne), vietām un notikumiem.

 

Grāmata rada atsaucību visdažādākajās lasītāju auditorijās, jo tā bija viena no pirmajām grāmatām, kas pēc pusgadsimta stāstīja par Otrā pasaules kaŗa bēgļu pieredzi. Intervijā Agate Nesaule atzinusi: “Apmēram trīs gadus pavadīju, atbildot uz vairāk nekā 300 vēstulēm par „Sievieti dzintarā” un runājot par šo grāmatu akadēmiskās, rakstnieku un pretkaŗa konferencēs. Arī daudzos grāmatu veikalos un universitātēs.” Pieredzētā izstāstīšana (tas viņu atbrīvo beidzot no „dzīves dzintarā” – no ieslēgtības šausmu pilnajā pagātnē) literārā formā, romānā kļūst par dvēseles terapiju. Jo būtiski ir izstāstīt, ne sevī ilgstoši glabāt šādu traumatisku pieredzi, kas, nespējot to pārvarēt, var kļūt postoša. Romāns ieguva American Book Award (1996) un Wisconsin Librabrians Outstanding Achievement (1995) balvas, atzinību recenzijās dažādos izdevumos, atzīstot, ka “darbs ir atmiņas (a memoir), kam pamatā autores autentiska pieredze”. 1997. gadā romāns iznāca latviešu valodā Rīgā (izdots atkārtoti 2004. g.), tulkots un izdots arī vācu, zviedru, krievu valodā.

 

Romāna publicējumam Latvijā bija plaša rezonanse – romānā aktuālizētā traumatiskā pieredze rosināja pētīt, analizēt, debatēt par Otrā pasaules kaŗa ilgstošajām sekām un negatīvajām pieredzēm. Jāpiekrīt Ilgas Švechas reiz teiktajam, ka autore ar šo darbu pauž mīlestību savai mātei, kā arī savai tautai. “Tikai tad, kad māte Latvija met važas, meita rada literāru darbu, meklējot dziedinājumu atmiņās par māti, kuŗa bēgļu kuģī, atstājot Liepājas krastmalu, teica: “Apsolies, ka tu nekad to neaizmirsīsi!” Neaizmirstamais ir pelēkā miglā ietītais vientuļais bērzs – Agates Nesaules pēdējā kopējā dzimtenes ainava ar māti.” Neīstenota, šķiet, palikusi iecere pēc romāna motīviem uzņemt filmu Amerikā. Romāns dramatizēts un Sniedzes Ruņģes režijā izrādīts 3. Pasaules zinātnieku kongresa laikā Rīgā 1999. gadā.

 

2009. gadā Madisonā apgādā Terrace Books iznāca Agates Nesaules romāns „In Love with Jerzy Kosinski”. Autore atzinusi, ka tas savij vairākas tēmas: pirmkārt, tas ir romāns par romantisku un ļoti pakļāvīgu latviešu sievieti, otrkārt, tas ir romāns par latviešiem, kuŗi ieradās Amerikas vidienē pēc Otrā pasaules kaŗa, un, treškārt, romāns izsaka autores cieņu un līdzjutību pret ebrēju ciešanām Otrā pasaules kaŗa laikā. 

 

1953. gada decembrī Laiks vēstīja, ka Indianas Latviešu biedrības namā Indianapolē pēc Agates Nesaules deklamācijām ieradies tālu ziemas ceļu veikušais Ziemassvētku vecītis ar gaidīto dāvanu maisu. Tagad līdzās sirsnīgiem sveicieniem dzimšanas dienā gribētos vēlēt rakstniecei Agatei Nesaulei drīz sagaidīt romāna “Shopping for Relatives” (fragmentus no romāna autore lasījusi 3x3 nometnē Katskiļos 1999. gadā) tulkojuma latviešu valodā iznākšanu grāmatā ar nosaukumu “Iepērkos radiem”. Laika lasītāji 2017. gadā atsevišķos fragmentu tulkojumos jau nedaudz ielūkojušies romāna lappusēs, kas sola atklāt latvieša un Latvijas sarežģītos un traģisko likteņu samezglojumus, kas šķīra ģimenes, pasaulē izkaisīja dzimtas un tuviniekus. 

 

P. S.  Romāns nāks klajā mūsu redakcijas serijā Laika Grāmata šovasar. Tā izdošanu atbalsta ALA Kultūras fonds, par ko izdevēja un autore ir ļoti pateicīgas! – Red.