"Dāvināt vajag klātbūtni..."
Daiga Mazvērsīte    15.11.2016

 

Komponistam jau sen vairs mati nesniedzas līdz pleciem, toties viņa neparastais humors dzirkstī joprojām un arī skaņu paletē krāsu netrūkst. Diemžēl zudusi liela kāre spēlēt klavieres – to Mārtiņš dara vien tik daudz, lai uzturētu sevi formā. „Man neder tas un nevajag to, kas ir visiem,” tā Brauns raksturo sevi. Arī viņa mūzika nav tāda kā visiem, un varbūt tieši tur slēpjas viņa panākumu atslēga...

 

„Nē, nekādas intervijas. Kad sieva uzzina, ka pie mums brauks žurnālisti, viņa sāk mazgāt grīdas un logus, bet viņai jau tā ir daudz, ko darīt,” ierosinājumu tikties noraida komponists Mārtiņš Brauns. Viņš nu jau 10 gadus dzīvo Baltezerā, savu vecāku vasarnīcā, kuŗu nosiltinājis un iekārtojis pastāvīgai dzīvei. Uz galvaspilsētu skaņradis atbrauc labi ja divas, trīs reizes nedēļā, kad kaut kas darāms. Un ko stāstīt arī neesot – komponists vēlas runāt tikai „par lietu”, proti, savu mūziku. 

 

Kaut gan īstais Mārtiņa Brauna 65. dzimšanas dienas datums bija 17. septembris, lielkoncerts Nacionālajā teātrī notiks Valsts svētku mēneša laikā, 23. novembrī. Skanēs Brauna simfoniskā poēma Remonts un koŗa dziesmas, dziesmu cikls Ūdens, kuŗa tapšanu rosināja dziedātāja Igo, un, protams, vecie, 80. gadu grāvēji. Tos atskaņos savulaik leģendārā Brauna vadītā rokgrupa Sīpoli. 

 

Bet tieši dzimšanas dienā, 17. septembrī Mārtiņš devās uz Strenčiem, kur vietējie pašdarbnieki rādīja, kā prot izdziedāt un izdejot viņa mūziku. Jubilārs uzstājās arī pats. Piedevām, sākot ar 20. novembri, notiks Brauna jubilejai par godu rīkotā koncertturneja Darbi un nedarbi. Līdztekus dzirdētiem un populāriem skaņdarbiem skanēs viņa radītas jaunas vai maz dzirdētas dziesmas ar Broņislavas Mārtuževas un Plūdoņa vārdiem solistu Aijas Vītoliņas, Ievas Sutugovas, Daumanta Kalniņa, Ata Ieviņa u.c. Latvijas jauno mākslinieku sniegumā. Protams, Mārtiņš nesēdēs mājās, bet būs klāt koncertos pie taustiņdēļa – šo turneju viņš gaidījis ar lielu prieku, jo tāpat kā vecam cirka zirgam arī Braunam rampas gaismas uzvēdī sirdi sildošas atmiņas.

 

Kad jaunās paaudzes klausītājam palūgsi nosaukt kādu Dziesmu svētkos skanošu dziesmu, viņš pirmāmkārtām minēs tieši Mārtiņa Brauna himnu Saule, Pērkons, Daugava. Kopš sacerēšanas tā kļuvusi  neatņemama ikvienu Dziesmu svētku sastāvdaļa Latvijā un ārpus tās. 

 

Taču Brauns nav milzīgu auditoriju cienītājs, kaut gan viņam nekas nav pretī spēlēt lielā zālē, taču ar noteikumu, ka var katram klausītājam ielūkoties acīs. Skaņradim nepieciešams kontakts un enerģijas apmaiņa ar publiku, un, arī pateicoties Mārtiņa neparastajai, pat aktieriskajai atraisītībai uz skatuves, katra viņas uzstāšanās kļūst par neparastu notikumu. Iespējams, visoriģinālākie koncerti Braunam Latvijā un pie trimdas tautiešiem notikuši kopā ar populāro dziedošo aktieri Edgaru Liepiņu, kad tapa programma Gods tev un tavam suņam jeb Tas, ko Zenta neatļāva (1984). 

 

Sazin’ no kā mantots Mārtiņa Brauna artistiskums, ja viņa vecāki bija ievērojami mediķi. Taču mamma spēlēja klavieres, tēvs – vijoli, un jau agrā bērnībā atklājās, ka puikam ir absolūtā dzirde, par ko tās īpašnieks nekādā sajūsmā nebija. Varētu pat teikt, ka pret paša gribu zēna ceļš veda uz E. Dārziņa mūzikas vidusskolu, kur, iestājies klavieŗklasē, Brauns vēlāk pārcēlās uz zēnu kori un pēc balss lūzuma - uz kordiriģēšanas nodaļu. Taču četru stundu ilga klavieŗu spēlēšana katru dienu jauneklim nebija pa spēkam, turklāt samērā agri Mārtiņš saprata, ka grib spēlēt nevis uzdoto, bet pats savas kompozicijas. Un ‒ kā daudzus viņa vienaudžus padsmitnieka gados ‒ Mārtiņu Braunu sāka vilināt džezs un rokmūzika. Modē bija Rolling Stones un Animals, kuŗus kopēja Brauna pirmā rokgrupa – Dzintara lelles. Mārtiņš šai ansamblī spēlēja klavieres, ģitaru un mutes harmonikas.

 

Sešdesmito gadu beigās Brauns Rīgā bija viens no retajiem džinskostīma īpašniekiem Rīgā, hipijs ar matiem līdz elkoņiem. Tāds viņš spēlēja blūzus savā nākamajā ansamblī Sfinksi, kas gādāja par deju mūziku kultūras namā Ziemeļblāzma. 

 

Kāda tieši būs viņa radītā mūzika, Brauns tolaik vēl īsti nezināja – viņš tika pieņemts Ādolfa Skultes kompozicijas klasē, un, kā saka pats, kļuva par „divu kungu kalpu” – prasmīgi orientējas gan rokmūzikas izteiksmes līdzekļos, gan akadēmiskā žanra smalkumos. Un patiesībā brīžam grūti nodalīt, kur pie teikšanas bijusi Mārtiņa rokera personība, kur akadēmiskā skola guvusi virsroku – iznācis neatdarināmais Brauna oriģinālstils!

 

Svarīga Mārtiņa dzīvē bija draudzība ar kursabiedru, gados vecāko skaņradi Vilni Šmīdbergu, kas vēlāk kļuvis par Latvijas Lielās mūzikas balvas laureātu ar akadēmiskiem skaņdarbiem, bet tolaik bija viens no latviskās rokmūzikas celmlaužiem. Tieši Šmīdbergs un tagad slavenā pianista Vestarda Šimkus tēvs Gunārs izveidoja pirmo īsti latvisko grupu Katedrāle, kas atskaņoja pašsacerētas dziesmas dzimtajā valodā. 70. gadu sākumā tā izjuka, taču Šmīdbergs bija kaismīgs nacionālists un ieskaidroja Mārtiņam, ka pietiks spēlēt no Rietumiem kopētus „firmas gabalus” – jākomponē pašam! Vilnim Tukumā bija grupa, kuŗas priekšgalā abi nostājās 1975. gadā, bet drīz vien vadoņa lomā palika viens pats Brauns. Viņš izdomāja sīvi kodīgo nosaukumu Sīpoli, kas padomju ierēdņiem varbūt izsauca pa asarai. Sīpoli gan nepiedzīvoja Raimonda Paula vai Imanta Kalniņa fenomenam līdzīgu popularitāti. Taču šī ansambļa priekšgalā bija ļoti neordināra personība, kas atteicās rakstīt šlāgerus. Mārtiņa Brauna lielā kaislība bija teātris – tiešā un pārnestā nozīmē. Tiešā bija tāda, ka no 1975. līdz 1982. gadam Brauns bija Nacionālā, tolaik Drāmas teātŗa mūzikālās daļas vadītājs, bet pārnestā – par Mārtiņa pirmo sievu kļuva šī  teātŗa aktrise Iveta Brauna. Mārtiņam precoties bija tikai divdesmit viens gads, Ivetai – vēl mazāk. Viņi bija Rīgas skaistākais pāris…

 

Tolaik mazliet huliganiskais Brauns bija sacerējis blūzus ar melnādainā dzejnieka, Padomju Savienības drauga Lengstona Hjūza dzeju, kā citādi viņiem ļautu tolaik dziedāt blūzus? Dažus Mārtiņa blūzus iestudēja arī dumpinieciskā Liepājas rokgrupa Līvi. Tos dziedāja arī Brauna ansamblis Sīpoli, kuŗu pirmā virsotne bija uzvara Tbilisi rokfestivālā Gruzijā, 1980. gadā. Pēc šī notikuma par ansambli sāka runāt skaļā balsī, taču Mārtiņš nemācēja komponēt vieglas dziesmiņas, kam pēc pirmās noklausīšanās varētu dungot līdzi. Viņam padevās nopietns ārtroks, kuŗā sakausējās akadēmiski rūpīgi un vērienīgi izstrādāta temas ar nesamaitāti dabisku roka enerģiju un aizrautību. Brauns, kā jau vitāli šarmanta un nedaudz ekstrēma personība,  koncertos uzvedās ne sliktāk kā Rietumu slavenības. Protams, televizorus pa viesnīcas logiem viņam neļautu mest...  Piedevām Mārtiņš šad tad dziedāja pats, ar ko atšķīrās no saviem līdzgaitniekiem – skaņražiem. Turklāt šad tad sacerēja arī dzeju, vai vismaz piedzejoja, kā tas notika ar Ulža Bērziņa vārdiem dziesmām izrādei Mauglis Jaunatnes teātrī. Par latvju roka tautasdziesmas Jauna ēra piedziedājumu kļuva tieši Brauna izdomātās rindas „jauna ēra nāk, nu tu esi beksaidā…” Bērziņš bijis nikns, ka viņa dzejolis sacūkots, bet dziesmu joprojām dzied un skandē radio.

 

Kolibri, Moljērs, Saniknotā slieka, Mauglis, Alberts, Gaidīšanas svētki, Suns un kaķe – šīm un citām izrādēm sacerētās dziesmas ieguva dzīvi ārpus teātra, tāpat kā Valmieras teātrī iestudētās lugas Sirano de Beržeraks galvenā tēma Mīla ir kā uguns, kuras pareizais nosaukums ir Dzimtene. Tas bija tikai 1985. gads, kad Brauns rakstīja tik drosmīgu dziesmu. Un bija tikai 1988. gads, kad turpat Valmieras teātrī Valentīns Maculēvičs iestudēja Raiņa poēmu Daugava ar Mārtiņa mūziku. Tās fragmentu Saule. Pērkons. Daugava ar Raiņa dzeju 2014. gadā par savas neatkarības himnas pasludināja katalāņi, bet jau iepriekš izskanēja aicinājums to padarīt par Latvijas himnu. 

 

Milzu gandarījumu sagādājusi sadarbība ar Radio kori un diriģentu Sigvardu Kļavu, iestudējot dziesmu ciklu ar Broņislavas Mārtuževas dzeju. „Es dzejnieci labi pazinu, braucu pie viņas ciemos,” saka komponists, kā pēdējo gadu darbu piesaucot arī savas sešas dziesmas Kartupeļu operā – ļoti interesantā mūzikāli skatuviskā darbā par mazā kartupeļa piedzīvojumiem, kas gan piedzīvoja pavisam nedaudzas izrādes. 

 

Par savas daiļrades augstāko sasniegumu rokmūzikā Brauns sauc ciklu Mēness poēma ar Māras Zālītes dzeju, viņa pēdējo darbu kopā ar Sīpoliem pirms aiziešanas no ansambļa vadības 1986. gadā. Tolaik virsroku guva Mārtiņa akadēmiskā mūzikālā gaume – viņš iesaistījās radošās jaunatnes kamerkoŗa Sindi Putnu dārzs darbībā, kļuva par tā māksliniecisko vadītāju. Sadarbības sākumā viņš koŗa vajadzībām aranžēja Karla Orfa kantāti Catulli Carmina ar Ievu Akurateri un Niku Matvejevu galvenajās lomās, uz skatuves bija arī pats. Putnu dārzam Mārtiņš sarakstīja vairākas koŗa dziesmas, iestudēta kopīga Ziemsvētku programma, kori ar ovācijām uzņēma Italijā, Izraēlā, Somijā. Tolaik vispār viņš ceļoja daudz. Arī ciemojās pie trimdas latviešiem, un, 1992. gadā sniegdams autorkoncertu Stokholmā, Brauns iepriecinājis klausītājus ar blūziem un teātŗa mūziku paša priekšnesumā un palepojies, ka pēdējos gados koncertējis arī Afrikā un Austrālijā. 

 

Vēl tālāk par komponistu aizceļojuši viņa darbi, tostarp filmas ar Brauna mūziku – Aveņu vīns, Emīla nedarbi, Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili un Spēle, kuŗā tituldziesmu dziedāja toreizējā Rīgas Operetes teātŗa solists Valdis Tālis. Teātra vairs nav, Tālis mīt Amerikā, bet dziesma palikusi iemīļota latviešu klausītājiem. Un visu vecumu skatītājiem noteikti patikušas arī Avārijas brigādes animācijas filmiņas – tikai retais ievērojis, ka arī tām mūziku komponējis Mārtiņš, kas tūdaļ pēc konservātorijas beigšanas sacerēja divas simfoniskās poēmas, kas guļ  atvilknē. Vai varbūt pazudušas, jo Brauns nav no krājējiem – savu skaņdarbu notis nav sakrāmējis mapēs, un nu nākas pašam no ierakstiem šifrēt vecas dziesmas, lai tās varētu atskaņot un notīs izdot. Vien šī, komponista 65. jubilejas gada sākumā klajā nāca pirmais Mārtiņa Brauna nošu krājums ar dziesmām no izrādēm Sirano de Beržeraks, Alberts, dziesmas ar Plūdoņa dzeju un uzveduma Sensācija. 

 

Varbūt ar laiku tiks izdots arī Mārtiņa koŗdziesmu krājums, kur par virsotni viņš pats uzskata dziesmu Ziedu kompozīcija, kas uzrakstīta, mūžībā aizejot viņa un Ivetas dēlam Jānītim. Netikdami pāri sāpēm, skaistais pāris izšķīrās, bet ar laiku atkal satuvinājās un bija domubiedri līdz Ivetas nāvei. To pārdzīvot palīdzēja arī Mārtiņa meita Austra, kuŗai viņš atrādīja savas kompozicijas. 

 

Savu trakulīgo rokera tēlu un jaunajai paaudzei nepazīstamo koncertazartu Mārtiņš Brauns atdzīvināja jau 2008. gada rudenī, kad pēc 33 gadu ilgas klusēšanas Dailes teātrī atjauninātā sastāvā kopā sanāca grupa Sīpoli uz koncertu Kamēr tu šo spēli spēlē. Likās, ka nu tik birs jaunas dziesmas kā no pārpilnības raga, bet nekā. Ar gadiem bija apdzisis komponista dauzonīgums un vēlme mainīt pasauli. Tā vietā nākusi vēlme pēc mīlestības, un ne tikai to saņemt, bet, galvenais, dāvāt citiem. Un punktu Mārtiņa iecerēm attiecībā uz Sīpolu augšāmcelšanos pielika dziedātāja un basģitārista Nika Matvejeva pāragrā nāve. 

 

Starp citu, padzirdis, ka raksts top arī avīzei Laiks, Mārtiņš Brauns saminstinājās. „Esmu parādā Ņujorkas latviešu korim, kas man lūdza sacerēt Ziemsvētku kantāti, ko viņi katrugad pasūta kādam latviešu komponistam. Man sanāca tikai divas dziesmiņas, kuŗas aizsūtīju un pieteicu, ka pat naudu man nevajag. Trūkst labas dzejas,  un pantiņi par silīti un piparkūkām man neder. Pats esmu ticības meklējumos, katru dienu šaubos, tāpēc gribu cilvēkiem dot kaut no sevis, nevis tos mūžīgos stereotipus. Mana Ziemsvētku lūgšana ir: Dievs, atbrīvo mani no dāvanām un dāvināšanas. Pēc manām domām, dāvināt vajag klātbūtni. Tas ir tas foršākais, nevis kaut kādas mantiņas!”

 

Tad arī dāvināsim komponistam jubilejā klātbūtni – ieklausoties viņa mūzikā vai lasot novembrī gaidāmo Otto Ozola grāmatu par Mārtiņa Brauna dzīvi un daiļradi.