“Polītiķa darbs nav tīrīt sniegu!”
Kultūras ministre Agnese Logina intervijā Ligitai Kovtunai    17.01.2024

 

 

 

Kādā no savām pirmajām intervijām ministres amatā jūs teicāt apmēram tā – “ja es ņemtu un šķipelētu sniegu, tad vienkārši netiktu pie stratēģisku jautājumu risināšanas.” Ko ar to domājat?

To, ka publicitātes veidošanas vārdā polītiķi mēdz aizrauties ar nebūtiskiem PR gājieniem, tā vietā, lai pievērstos nopietnām stratēģiskām lietām. Tas nepalīdz atrast ilgtermiņa risinājumus savā nozarē. Polītiķa darbs nav tīrīt sniegu, bet gādāt par to, lai sniegs būtu notīrīts. Protams, ir grūti nošķirt svarīgāko no mazāk svarīgā, kādreiz gribas panākt straujāku rezultātu, bet tas ir un paliek īstermiņa sasniegums. Polītiķiem ir jāredz kopaina, un es trenējos nošķirt vienu no otra. Kā? Viens no maniem “vingrinājumiem” ir skaidri iztēloties, ka mans termiņš amatā reiz beigsies, kā beidzas visi, un manā vietā stāsies cits cilvēks. Varbūt pat ar pilnīgi pretējiem uzskatiem un vērtībām, kas atšķiras no manējām. Tad mēģinu saprast, kuŗas ir tās lietas, kas jāievieš, lai mans veikums netiktu “sagāzts”. Uzskatu ka, strādājot Rīgas domē, man tas izdevās. Piemēram, attiecībā uz sakārtotiem un loģiskiem konkursiem un naudas sadali tajos. Rezultātā ir uzrakstīti nolikumi, kas nosaka vērtēšanas kritērijus, prioritātes, kas paredz atbalstīt jaunus projektus un nebraukt pa vecām sliedēm. Vienā vārdā – attīstību.

 

Jūs savā amatā turpināt darbu pēc ministra, kas nāk no diezgan atšķirīga polītiskā spēka, - Nauris Puntulis pārstāv Nacionālo apvienību, jūs – “Progresīvos”. Kā jums klājas ar pēctecības risinājumiem?

Mums ir profesionāli un cilvēciski labas attiecības, satiekamies, runājamies – par visiem jautājumiem, kas skar kultūras nozari ilgtermiņā. Īstenībā visi mani priekšgājēji amatā ir bijuši nozares patrioti un katrs ir atstājis savu rezultātu. Vienaldzīgo te nav bijis. Protams, ir jomas, kuŗās mūsu domas nesaskan, bet tāpēc ir jāatrod svarīgākais, kas jāturpina, par ko jācīnās, lai būtu cieņpilna attieksme un finansējums no valsts puses. Puntuļa kungs, piemēram, allaž ir bijis nesamierināms pret cenzūru, un tas man ir ļoti simpātiski. Vairāk vērības šobrīd jāpievērš mediju un sabiedrības jautājumiem. Mediju polītikas pamatnostādnes tā arī netika pieņemtas.

 

 

Taču tieši N. Puntuļa laikā tika gluži praktiski atbalstīti diasporas mediji, slēdzot līdzdarbības līgumus. Lai gan līguma summa nav liela, tas apliecina Kultūras ministrijas ieinteresētību, īpaši par kultūras dzīvi diasporā, kas vienkārši mutuļo sarīkojumu bagātībā. Paldies arī par labi sakārtoto atskaites sistēmu, kas ļoti atvieglo mūsu darbu! Izmantojot izdevību, vēlos pateikties Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamentam, ko vada Jeļena Šaicāne un kuŗā strādā diasporas organizācijām labi pazīstamā un allaž atsaucīgā eksperte Gunta Robežniece!

Pati, strādājot Rīgas domē, esmu saskārusies ar pārlieku birokratiju atskaitēs, tāpēc katrā ziņā atbalstīšu loģiskus risinājumus.

 

 

Turpinot par pēctecību – decembrī saņēmām ļoti priecīgu ziņu: noslēdzies konkurss par projektu ilgi lolotajai Rīgas filharmonijai!

Šis fakts arī mani ļoti iepriecina – vairāku iemeslu dēļ. Pirmām kārtām – tika kliedētas bažas, ka šis projekts varētu vispār kaut kur pazust. Tā tiešām bija mana prioritāte, stājoties amatā. Cerams, ka vismaz šai ziņā ir pielikts punkts 30 gadu ilgam procesam, ko vienkārši varu nosaukt par muļļāšanos. Visvairāk priecē tas, ka varam iet uz priekšu. Priecājos arī par to, ka starptautiskajā konkursā uzvarēja mūsējie – Austra Mailīša un Jāņa Saukas biroji, kas startēja ar ļoti zīmīgu devīzi – “Baltic Shine jeb Baltijas mirdzums.” Atminēsimies arī, ka Austra Mailīša architektu birojs kopā ar Juŗa Pogas biroju saņēma Izcilības balvu kultūrā par Mežaparka Lielo estrādi “Sidraba birzs”, kas jau tika novērtēta ar Starptautisko architektūras balvu 2022. Cerams, pēc pieciem gadiem Rīgas filharmonija vērs durvis. Esmu jau sākusi darboties finansējuma meklējumu virzienā, tikusies ar Rīgas domes amatpersonām, kas apstiprinājuši, ka arī viņiem tā ir polītiskā prioritāte. Nākamā gada laikā jāizstrādā būvprojekts, tad arī būs skaidrība par izmaksām. Priekšā sarunas ar Finanšu ministriju, un mierīga būšu tikai tad, kad finansējums būs “iecementēts” attiecīgā dokumentā. Vēsturiskie līkloči beidzot būs noslēgušies, un nenoliedzami to veicināja maiņas Rīgas domes vadībā.

 

 

“Mantojumā” saņēmāt daudzus kultūras objektus, kas tuvākajā laikā jāpabeidz. Piemēram, Latvijas Nacionālās operas un baleta dekorāciju noliktavas un mēģinājumu telpas Meirānu ielā, Šķirotavā. Piebildīšu, ka LNOB Ģilde Amerikā jau savākusi līdzekļus jauna flīģeļa iegādei.

Līdz ar to uzlabosies arī Rīgas apkaimes infrastruktūra industriālajā Šķirotavā – tātad divējs labums: gan Opera tiks pie jaunām un mūsdienīgām telpām, kas atvieglos tās darbu, gan mūsu pilsēta uzlabosies izskatā un kultūrā.

 

 

Jūs “iemēģinājāt” krēslu Jaunā Rīgas teātŗa skatītāju zālē…

… un arī atjaunotajā Leļļu teātrī. Jaunā Rīgas teātŗa stāsts ir viens no tiem, kam esmu sekojusi līdzi padziļināti, un tam par iemeslu ir mans iepriekšējais darbs Rīgas Kinomūzeja direktores amatā. Arī šis mūzejs ir viena no Kultūras akadēmijas struktūrvienībām, un mēs visi ļoti gaidījām pārcelšanos uz Rīgas Tabakas fabrikas telpām, kur bija izmitināts Jaunais Rīgas teātris, kamēr tiek savests kārtībā Lāčplēša ielas nams. Kultūras akadēmijai Ludzas ielā katastrofāli trūkst telpu, bet pārvākšanās process ievilkās gadiem, plānots pārcelties bija 2018.-2019. gadā… Labā ziņa ir tā, ka dabā redzējām, ka viss notiek! Architektes Zaigas Gailes vadībā izstaigājām telpas, pārliecinājāmies, ka teātris ir gatavs uzsākt savu jauno darba cēlienu. Telpas ir mūsdienīgas, bet ar ļoti lielu cieņu pret vēsturi.

 

 

Top Vāgnera nama restaurācija, par ko esam rakstījuši, gavilējot, ka “Rīga beidzot atgriežas Vāgnera pasaules kartē.”

Lielisks valsts un privātās iniciatīvas piemērs! Kultūras ministrija šobrīd gan vairāk sniedz tādu kā morālo atbalstu, palīdzot ar dokumentu kārtošanu. Visu cieņu Mārim Gaiļa kungam, kas prata piesaistīt Vācijas finansējumu! Līdzīgs objekts ir Pēterbaznīcas atjaunošana, kuŗam arī tiek piesaistīti Vācijas līdzekļi. 

 

 

Atgriežoties pie diasporas – vai jūsu prioritāšu sarakstā ir arī jautājumi, kas saistīti ar tās aktuālitātēm kultūras un mediju atbalstā?

Jā, tā ir būtiska prioritāte! Pēc manas pārliecības, vairāk ir jāstiprina saikne ar diasporu kā kultūras un mediju, tā arī sabiedrības saliedētības jomā. Šobrīd esam veikuši Mediju atbalsta fondam paredzēto līdzekļu pārdali, ir mainīts  nolikums, priekšplānā izvirzot partnerības principu. Proti, mēs sagaidām – un esam izveidojuši instrumentu, – lai veicinātu sadarbību starp Latvijas nacionālajiem medijiem, reģionālajiem un diasporas medijiem. Tas nozīmē panākt, lai nacionālajos medijos vairāk ienāktu informācija par norisēm diasporā. Un otrādi. Iestrādes ir, to labi dara sabiedriskā televīzija un Radio. Diasporas mediji saņems atbalstu, kas tiek “pārdalīts” no nacionālajiem, ar to veicinot sadarbību. Skaitliskā izteiksmē tie ir 77 tūkstoši eiro.

 

 

Avīzi Laiks ar tādu pašu piešķīrumu, kādu saņemam no Kultūras ministrijas, atbalsta arī ALA – Amerikas latviešu apvienība. Tātad – partnerība jau notiek!

Ar ALA man ir sadarbības pieredze jau kopš darba Kinomūzejā. Ir tikusi īstenota kopīga programma, stāstot par latviešu izcelsmes kino veidotājiem ārzemēs. Viņu, izrādās, ir tik daudz, kā Latvijā, tā ārzemēs dzimušo, kuŗiem ir cieša saikne ar Latviju un kuŗi var būt Latvijas kultūras vēstneši pasaulē. Šīs saiknes ir jāturpina kopt. Lai minam, piemēram, Lolitu Ritmani, Signi Baumani, Astru Zoldneri un daudzus citus.

 

Sadarbības ideja man savulaik radās īsfilmu festivālā Tamperē, kur ieraudzīju daudzus latviešu vārdus. Tolaik pamanīju Dainu Krūmiņš, latvieti, kuŗa dzīvo Ziemeļamerikā un joprojām strādā eksperimentālu animācijas filmu žanrā. Likās dīvaini, ka par viņu neko nezinu… un centos to labot. Pirmām kārtām, iepazīstot viņas dzīvesstāstu, jo katrs no tiem paver kādu jaunu lappusi Latvijas vēsturē.

 

 

Jūs esat jaunākā ministre – trīsdesmit ar nedaudz plus. No kāda vecuma esat polītikā un – kāpēc? Un kāpēc tieši “Progresīvie” bija jūsu izvēle?

“Klikšķis” notika tad, kad 24 gadu vecumā biju aculieciniece gadījumam, kad tā brīža VARAM ministrs Kaspars Gerhards kristīga pasākuma laikā Vecrīgā uzbrauca gājējai. Sapratu, ka vairs nevaru stāvēt malā un klusēt, jo – nekas nesekoja! Nekādas reakcijas! Tas mani satrieca un lika pieņemt lēmumu, ka jādara kaut kas pašai.

 

Es nevaru un negribu pieņemt varas pārstāvja nesodītu rīcību. Tas bija 2015. gada jūnijs, nākamajā gadā sekoja tā sauktie “olšūnu protesti”, arī protesti pret dzīvnieku cirku. Un šai laikā radās divi jauni polītiskie spēki – “Progresīvie” un “Par”, sociālliberālas partijas. Manām vērtībām vistuvākie likās “Progresīvie”, lai gan atsevišķos jautājumos arī mūsu viedoklis dalās. Ir jautājumi, kuŗos, teiksim, mana un partijas pozīcija sakrīt par 80 procentiem. Taisnīgums man vienmēr bijis ļoti svarīgs, tiklab kā vides vērtības.

 

 

Lieki jautāt, kas ir jūsu visiecienītākā māksla – gan jau kino! Bet vai satiksimies arī operā un koncertos?

Ceru, ka jā! Ar operu un citām mākslām esmu mazāk iepazinusies, bet esmu ļoti ieinteresēta iepazīties. Otra tuvākā māksla man ir literātūra. Mūsu brīnišķīgais kinozinātnieks Viktors Freibergs savulaik teicis, ka kino un literātūra ir stipri tuvāk nekā kino un teātris - ko varbūt esam iedomājušies.

 

 

Ciemojoties pie kultūras ministriem, ikreiz vēroju, kā šajā kabinetā mainās gleznas pie sienām. Nauris Puntulis bija izvēlējies Aiju Zariņu un izcilo trimdas mākslinieku Raimondu Staprānu. Jūs – Helēnu Heinrichsoni. Kā notika izvēle?

Pavisam vienkārši – mana biroja vadītāja ir mākslas kuratore Līna Birzaka–Priekule, viņa izraudzījās gleznas, kas, viņasprāt, vislabāk “sadzīvo” ar mums un ar telpām. Ar Heinrichsones intensīvo rudo lapsu sadzīvoju ļoti labi.

 

 

Kad jūs sagaidīs ciemos tautieši diasporā?

Katrā ziņā pošos uz Dziesmu svētkiem Toronto šovasar. Esmu saņēmusi Juŗa Ķeniņa ielūgumu, un viņam apsolīju būt klātesoša šajā pasākumā.