Pētera Vaska mūzikas jaunākie ieskaņojumi
Juris Griņēvičs    05.01.2016

 

Šogad izcilais latviešu komponists Pēteris Vasks atskatīsies uz mūža septiņdesmit gadiem. Viņa darbu klāsts ir plašs, aptverot dažādus žanrus, tomēr tajā izteikti dominē instrumentālā mūzika. Nu jau vairāk nekā pusgadsimtu kādas mūzikas popularizēšanai pasaulē vairs nepietiek ar nošu izdevumu vien. Tos parasti izdod nelielos metienos, un līdz ar to arī cena ir augsta. Tāpēc arī pat profesionāļu aprindās iepazīšanās ar jauno mūziku notiek galvenokārt ar skaņu ierakstu starpniecību, un, ja jaunais darbs ieinteresē, tiek iegādāts nošu materiāls un top jauns atskaņojums. 

 

Lielākā daļa Pētera Vaska skaņdarbu ir ieskaņoti studijā, turklāt daudziem darbiem ir pat pieci, seši ieraksti. Un tomēr – vislielākā vērtība ir pašam pirmajam traktējumam, kas lielā mērā nosaka arī skaņdarba tālāko virzību, tāpēc arī apskata sākumā kāda sevišķi spilgta interpretācija, kuŗai vērā ņemama konkurence diez vai drīz sagaidāma. 

 

Viens no visnozīmīgākajiem notikumiem jaunākās mūzikas skaņu ierakstu jomā pasaulē 2015. gadā bija P. Vaska 2. čella koncerta „Klātbūtne” pirmais studijas ieraksts, ko veikusi šī darba tapšanas iniciatore un pirmatskaņotāja Argentīnā dzimusī un tagad Šveicē dzīvojošā franču-krievu izcelsmes čelliste Sola Gabetta. Man bijusi laime šo koncertu viņas sniegumā dzirdēt trīs reizes, ieskaitot lielisko interpretāciju Rīgā. Ierakstā S. Gabetta sadarbojusies ar teicamo “Amsterdam Sinfonietta” kamerorķestri K. Tompsonas vadībā (viņa nav diriģente, bet gan pirmā vijolniece ).

 

 

 

Koncerta mūzika iemiesota perfekti, radot sevišķi iespaidīgu emocionālo skanējumu. Tieši šī emocionālā dimensija būtiski atšķir P. Vaska mūziku no daudzu citu laikabiedru konstruktīvā intelektuālisma. Vērtīgs papildinājums ir arī agrāk ieskaņotā „Grāmata” čellam solo, kas tagad sastopama vai ikkatra čellista repertuārā un kam ir kādi seši ieskaņojumi, tomēr S. Gabettas sniegums ir vispārliecinošākais. Vēl programmā iekļauta arī „Vakara mūzika” (oriģinālā mežragam) ar ērģeļu pavadījumu, ko ieskaņojusi čellistes māte. Apgāds Sony. 

 

Firma Wergo savikārt izdevusi autordisku ar simfonisko mūziku, ko ieskaņojis Liepājas simfoniskais orķestris un diriģents Atvars Lakstīgala. Elēģija „Sala” (2006) komponēta pēc Kalifornijas orķestru pasūtījuma, „Credo” (2009) – pēc Brēmenes Filharmoniķu lūguma, bet „Musica Appassionata” (2002) sarakstīta Ostrobotnijas (Somija) kamerorķestrim, kuŗš jau vairākas desmitgades intensīvi propagandē latviešu skaņraža mūziku. Pērnā gada novembrī šis kolektīvs Juhas Kangasa vadībā atskaņoja arī visjaunāko sacerējumu „Mucica serena”. Ja arī šķiet, ka liepājnieku sniegums nevar līdzināties Eiropas labāko orķestru līmenim, tomēr globāli šis veikums jāapbrīno, jo – kā gan var tik labi spēlēt par tik niecīgu atalgojumu, ja muzicēšanas prasmes iegūšanai veltīti divi gadu desmiti intensīva darba!

 

Liepājnieku sniegumā dzirdams aizrautīgums, ko tik reti varam saklausīt pasaules izcilāko kolektīvu spēlē, kas visbiežāk nepaceļas pāri profesionāli korektam līmenim (visbiežāk tāpēc, ka orķestris ir labāks par diriģentu tā priekšgalā. Te nu ideāla simbioze tagad ir Bostonā ar Andri Nelsonu – cerēsim, ka arī viņa programmās kādreiz parādīsies arī latviešu mūzika). Kopumā atzīstams veikums, un divām kompozīcijām arī pirmais komerciālais ieraksts. 

 

Spīķeru kvarteta albumā ietvertais P. Vaska 5. stīgu kvartets piedzīvojis savu pirmo ierakstu. Šajā ansamblī spēlē trīs Sinfonietta Rīga mūziķi – Marta Spārniņa, Antti Kortelainen, Ineta Abakuka un Liepājas orķestra čellu koncertmeistars Ēriks Kiršfelds. Viņus tiešām var nosaukt par mūzikas entuziastiem, jo pasaules prakse liecina, ka stīgu kvarteta spēles specifika to neļauj apvienot ar solo vai spēli orķestrī. Arī šo albumu izdevis apgāds Wergo. Abus darbus šķiŗ divi gadu desmiti, un šajā laikā komponista muzikālajā domāšanā notikušas būtiskas izmaiņas. 2. kvartets „Vasaras dziedājumi” saistīts ar P. Vaskam tik tuvās Latvijas dabas iespaidiem, te dzirdamas putnu dziedājumu atbalsis, tomēr nekopējot 20. gs. visdižāko “ornitologu” O. Mesiānu. Iespējams, ka šis emocionāli daudzveidīgās pastorāles iztulkojums nav tik spilgts kā 5. stīgu kvartetā (2004). Iespējams, ka Latvija ir vienīgā Eiropas kultūras valsts, kur nav sava „pilna laika” stīgu kvarteta. Katrā ziņā paldies Spīķeru kvartetam par  uzdrīkstēšanos un veiksmi turpmākajā darbībā!

 

Apgāds Odradek Records Amerikā izdevis albumu ar cittautiešiem un arī pašiem latviešiem mītisku nosaukumu Kurland sounds. Kurzeme cittautiešiem būtu eksotiskāka, bet savējiem – saprotamāka. Arī te muzicē liepājnieki, programmā iekļaujot P. Vaska 1999. g. komponēto 2. simfoniju, kuŗai šis ir jau otrais studijas ieskaņojums. Plašajā (38 minūtes) darbā nav noslēgtu posmu. Tomēr jāteic, ka monografiskajā programmā gan orķestra spēle, gan ieraksta techniskā kvalitāte ir labāka. Kad Latvijas pūtēji iemācīsies spēlēt arī klusākā dinamikā, nedominējot pār stīgām?Varbūt vaina ir diriģentos, kuŗi tādējādi cenšas sakāpināt emocionalitāti?

 

Britu apgāds Nimbus records izdevis kontrabasa virtuoza Niek de Groot solo albumu ar Brāmsa, Gubaiduļinas, Hindemita un Vaska mūziku, kas vainago visu programmu, kā arī izceļas ar to, ka stīgu intruments te spēlē bez klavieru atbalsta. Kuŗš cits 20. gs. komponists tik labi pārzinātu kontrabasa emocionālās iespējas, je ne P. Vasks, kuŗa darbība jaunībā bija saistīta ar šī instrumenta spēli. N. de Groot spēle ir meistarības paraugstunda, tomēr klausoties rodas iespaids, ka emocionālais saturs pilnībā nav atklāts – interpretācijai raksturīga zināma distancēšanās, pārobjektivizēts skatījums. Tomēr šis instrumenta literatūrā būtībā unikālais darbs nu iegūs plašāku popularitāti vismaz kontrabasistu vidū. Protams, šis gads iepriecinās ar jauniem P. Vaska mūzikas ieskaņojumiem.