Pēdējā intervija ar leģendu
Alberts Legzdiņš intervijā Ligitai Kovtunai un Dzintrai Gekai    22.03.2017

 

Šovasar, īsi pirms Jāņiem, kad kuplā pulkā tiksimies Eslingenā, lai svinētu mazās Latvijas pirmo Dziesmu svētku 70. gadadienu, skatīsimies arī Čikāgas Piecīšu leģendas Alberta Legzdiņa,  Atmodas himnas: Palīdzi, Dievs!” vārdu autora Andŗa Ritmaņa un mūsu izcilās komponistes Lolitas Ritmanes dziesmu spēli Eslingena.  

 

Kuŗš gan cits, ja ne Alberts, vispatiesāk spētu uzrakstīt  šo mūzikā un dzejā ietērpto stāstu, jo ‒ viņš pats te bijis, dzīvojis un „no zēna kļuvis par jaunekli”. Piedāvājam jums, cienījamie lasītāji, Alberta Legzdiņa stāstu par šo laiku, kuŗā cieši savijušās laikmeta vēsturiskās liecības ar vienkārša latviešu puiša piedzīvoto, vērīgi skatīto un vērtēto. 

 

2004. gadā Latviešu Dziesmu svētkos Toronto pirmoreiz izrādīja dziesmuspēli Eslingena, ko sarakstīji kopā ar Andri Ritmani. Mūzikas autore ‒ mūsu slavenība Amerikā ‒ komponiste Lolita Ritmane. 2005. gadā Eslingena piedzīvoja sešas izrādes Rīgā ‒ pilnās zālēs. Pa šiem 12 gadiem īstenībā ir radusies otrā pēckaŗa trimda, kuŗas cilvēki izrādi skatīsies šovasar Dziesmu svētkos Eslingenā. Kā  radās mūzikla Eslingena  ideja? Tolaik bija apritējuši 60 gaŗi gadi kopš tā laika, kad pats tur dzīvoji? 

 

Šis mūzikālais stāsts ir raibs dzīves kaleidoskops. Atminējos notikumus, kuŗos pats piedalījos, kuŗos biju klāt. Esmu priecīgs, ka man bija izdevība mākslas,  mūzikas valodā pastāstīt par pēckaŗa trimdu. Tā bija varonīga paaudze, kas noturēja latviešu kultūru, vedot savus bērnus uz latviešu skolām, dziedot koŗos, spēlējot teātri. 

 

Vai izrādes sižeta pamatā ir tavi personiskie pieredzējumi? Cik daudz tur ir literārās fantazijas vai citu cilvēku stāstītais?

 

Kombinācija no visa. Tēli dažreiz ir iedvesmoti no konkrētiem prototipiem, bet galvenokārt visa pamatā ir tā laika atmiņas, kas atstājušas manī iespaidu uz visu dzīvi. Īstenībā ‒ šie seši gadi Eslingenā manā personīgajā dzīvē ir ļoti nozīmīgi. Tajā laikā es no zēna kļuvu par jaunekli... Tā man bija ļoti svarīga dzīves pieredze.

 

Pirms atceramies „Eslingenas laikus”, pastāsti, lūdzu, kā un kāpēc tava ģimene devās prom no Latvijas?

 

Bēgām no komūnistiem, lai glābtu dzīvību. Mans tēvs bija pirmajā brīvprātīgo bataljonā, kas aizsoļoja uz Veļikije Lukiem un tur arī palika. Mēs jau bijām „apzīmēti”, un mājas sētnieks teica ‒ „nu,  pagaidiet, pagaidiet, kad mūsējie ienāks, tad jūs redzēsiet!” Mēs aizbēgām ar latviešu vācu armijas vienību cauri Kurzemei un tad gaidījām, kad Kurzemē atbrīvos ceļu. Bet tas nenotika. Bija novembŗa sākums, kad izbraucām no Liepājas ostas liela uzlidojuma laikā un laimīgi tikām līdz Pilavai, pirmajam Vācijas zemes strēķim. Tur es pirmo reizi dabūju dzert alu, un man neviens nejautāja, cik man ir gadu.

 

Mums bija paziņas Berlīnē, bet kad sāka parāk daudz bumbot, mēs aizbēgām uz Poliju, jo manas mātes draugam, kuŗš bija ļoti turīgs, piederēja tekstilfirma Polijā. Tur dzīvojām kā firsti, galvgalī stāvēja divas apteksnes, pasniedza tītarus, lēja vīnu, veda visādas zāles. Es neēdu, nesportoju, vienkārši lasīju visu, kas bija pa rokai. Tad krievi nāca uz Lodzu,  un mēs bēgām atpakaļ uz Berlīni, it kā tā būtu  tā drošākā vieta. Tur piedzīvojām bumbošanas, uzlidojumus. Tas bija februārī. Aizbēgām uz Saksiju, Tīringenu, jo tur arī mātes draugam bija firma. Un tur bija barakas, kur mēs „sagaidījām” krievus. Krievi ienāca, viss bija jauki, mums deva vodkas pudeles un amerikāņu konservus, teica, ka visi grēki esot piedoti, ka jābrauc atpakaļ uz Latviju. Mēs nu baigi tam „ticējām”! Pāris dienas vēlāk atbrauca amerikāņi un mūs aplaupīja, lielie atbrīvotāji!

 

Mans patēvs makšķerēja, viņam bija labs spinings un binoklis,  un viņš mazā foreļu strautiņā mēģināja piecopēt. Piebrauca amerikāņi, atņēma binokli un spiningu, iegrūda mugurā mašīnpistoli, ‒ lai rādot, kur paslēpti ieroči. Nebija taču nekādu ieroču! Domājām, ka mūs nošaus. Sajūta bija šausmīga ‒ no krieviem bēgām un nu amerikāņi arī tāpat! Mums atņēma pulksteņus, gredzenus. Viņu vidū bija pāris poļi no Detroitas. Turklāt  mums bija poļu šoferis, tad viņi aprunājās un, man liekas, nolēma mūs nešaut. 

 

Labi, ka mums bija radio, klausījāmies BBC. Vienu nakti paziņo, ka amerikāņi vācas ārā no Tīringenas un visu pārņem krievi. Naktī braucām ar divriteni, kur citi latvieši dzīvo, kliedzām – mūkam, krievi nāk! Pašam gandrīz  bikses pilnas! Braucām pa šauriem celiņiem, kliedzām, vai kāds dzird. Saka, ka esot tomēr dzirdējuši un mukuši. Kaŗš vēl bija, 8.maijs nebija pienācis. Amerikāņi devās atpakaļ, kur Čērčils ar Staļinu bija iezīmējuši zonas. Ja mēs nebūtu pa radio dzirdējuši, mēs tur mierīgi būtu sēdējuši... 

 

Netālu bija Jēna, kur arī bija daudz latviešu, veidojās nometnes, atdeva vācu kazarmas, bet tas bija pagaidām. Visus sūtīja tālāk uz Dienvidvāciju, lai varētu atrast vietu, kur uzņemt tos tūkstošus, kas tur plūda. Neviens oficiāli neteica ‒ brauc tur un tur. Dzirdēja tikai, ko runāja, kur būtu labāk. Mēs labi runājām vāciski un visu sapratām. Tad aizbraucām uz skaistu 15. gs pilsētiņu Schondorf. Mana vecāmāte bija aizbēgusi uz turieni. Sākumā viņa ar savu māti palika Latvijā, teica – esam dzīvojušas Krievijā, esam pārcietušas revolūciju, ko viņi vecām sievietēm padarīs... Un tad, kad nāca tas sētnieka monologs ‒ „mēs jūs, vecenes, lidināsim laukā, kad mūsējie atnāks, labāk sapakojiet mantas, ko ņemt līdzi...” Viņas nobijās, paķēra rokassomiņas, dabūja vienu važoni, iedeva šim divas spirta pudeles, lai aizved uz ostmalu, kur vēl joprojām stāvēja kuģi. Vecaimātei bija apliecība, ka dēls kritis,  cīnoties vācu armijā.

 

Tad uzreiz ‒ Madam, bitte, uz kuģa augšā un nākamajā dienā viņas jau bija Vācijā. Aizveda uz Schondorf,  ielika mūķeņu skolā,  apgādāja, viss par brīvu. Vecāmāte bija laba šuvēja, viņa uzšuva vācu madāmām blūzītes, un tad jau viņas abas tur gribēja paturēt uz mūžu...  Mēs pa to laiku vācu Sarkanajam Krustam aizsūtījām vēstuli ar lūgumu palīdzēt viņas atrast, un pienāca izziņa, ka mūsējās ir Schondorfā. Mēs neticējām! Tā kaŗa laikā strādāja vācu iestādes, ierēdņi, vilcieni... Tas bija  pasaules brīnums ‒ milzīgā chaosā viņi aptvēra, kuŗā pasaules malā katrs dzīvo. Kompjūteru taču nebija... Aizbraucām, no vāciešiem īrējām baraku, tur mēs dzīvojām.

 

Un tad vienā dienā nāca pavēle savākt kopā latviešus no apkārtējām pilsētiņām un doties uz Eslingenu. Eslingena ir kā Rīga, upe pa vidu. Vienai pilsētas daļai deva 48 stundas, lai vietējie izvāktos. Un tad vācieši ar ratiem veda savas mantas... To pilsētas daļu atdeva latviešiem, tur iekārtoja skolas, sporta laukumus, aptiekas. Tā bija tikai latviešu nometne. Igauņiem bija savas, lietuviešiem ‒ savas. Nometnē dzīvoja daudz mākslinieku, no Nacionālā teātŗa vien ap 80 procentiem cilvēku aizbēga prom... Baznīcu arī atdeva latviešiem, bija bērnudārzi... Attiecības ar vāciešiem, izņemot tos, kuŗus izmeta no viņu mājokļiem, bija civīlizētas. Mēs varējām pārvietoties arī uz otru pilsētas daļu. 

 

Bērni  gāja skolā, dārziņos, sportoja, rīkoja sacensības zonu starpā. Lai tiktu no vienas zonas uz otru, vajadzēja atļauju. It kā jau pārbraukt varēja, bet tad baigi kratīja, lai kaut ko neatļautu nevestu pāri. Mans sievastēvs brauca uz Hamburgu, Brēmeni, atveda uz  nometni koferos siļķes, mucā uztaisīja žāvējamo... Cilvēki stāvēja rindā! Ja gadu ēd armijas pārtiku – kukurūzu, konservus, olu pulveri, tad gribas kādu speķi. Tad sākās tā „melntirdzniecība”. Markas neviens neņēma, bet ņēma sudrablietas, sudraba monētas, Purvīša gleznas... Maiņas darījumi gāja labi. 

 

Mēs dzīvojām arī dzīvokļos, kas bija atbrīvoti. Bija vairākas nometnes, cilvēkus izmitināja bijušās vācu armijas no ķeizara laikiem būvētās kazarmās. Eslingena bija Mazā Latvija.

 

Vācieši mūs izmantoja arī polītiski, pēc 1948.gada  balsojot pašvaldību vēlēšanās. Komūnisti teica, ka visa Vācijas nelaime ir DP – Deutsche Parasiten, ka mēs ēdam viņu maizi. Bet vācieši, kas dzīvoja otrā pilsētas galā, bija itin jauki.  Es vācu klubos spēlēju futbolu, mani uzņēma draudzīgi, neviens neteica sliktu. Gadījās jau, ka grupiņas satikās, pagrūstījās. Pirmos četrus gadus dzīvojām privāti pie vāciešiem. Mums bija viena istaba, tajā dzīvojām kopā ‒ mamma ar patēvu, ar kuŗu viņa jau bija precējusies, un es. Vācieši bija priecīgi, ka viņiem ir trīs inteliģenti cilvēki, kas dod pārtiku, cigaretes.

 

Visus profesorus, skolotājus u. c. sūtīja meža darbos, jo nometni vajadzēja apsildīt. Par to viņi dabūja ekstra pārtikas devu, cigaretes. 

 

Mans patēvs arī dabūja iet darbos. Viņš zināja vairākas valodas, un viņu iecēla UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration  ‒ Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrācija ‒ Red. ) par ierēdni. Tad jau bijām kā paradīzē! 

 

Tad ieradās komandas, kas aģitēja, amerikāņu militārā policija brauca viņiem līdzi. Latviešu mītnē Eslingenas kolonijā viens leģionārs reiz uzmeta cilpu krieviņam, kad tas gāja tur iekšā. Bija liela bļaušana, amerikāņi izrāva pistoles. Kā viņi stāstīja, cik laba dzīve Padomju Savienībā! Cilvēki jau brauca, manas sievas māsīca arī aizbrauca, un pēc neilga laika pārsēdās citā vagonā uz Sibiriju. Krievi  meloja šausmīgi!

 

1948. gadā,  kad bija naudas reforma, viss mainījās ‒ kā raķeti izšaujot gaisā. Vakarā gribējās banānus – nav! Nākamajā dienā veikali lūza no precēm, mēs vienkārši gājām un skatījāmies, kas ir pieejams. Banāni! Tur varēja pabarot mērkaķu koloniju... Dzērieni no Italijas, produkti no Francijas. Markas varēja dabūt, ja, protams, strādāji. Pirmās markas mums bija kā brīnumu nauda. Neatceros, kā viņi mainīja, kāds bija kurss. Kā gan varēja saražot tik daudz un tik ātri!

 

Bet pirms tam bija 1947. gads, kad latvieši Eslingenā sarīkoja pirmos Dziesmu svētkus. Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas?  

 

1947. gada Dziesmu svētkos nedziedāju, skolas korī gan biju,  bet mēs nebijām aicināti piedalīties. Tur bija daudz labu koŗu. Gājiens bija iespaidīgs. Pārsteidzoši, ka gandrīz visi, kas piedalījās,  no Latvijas bija paņēmuši līdzi tautastērpu. Gan vīrieši, gan sievietes. Bija arī sarkanbaltsarkanie karogi. Vācieši skatījās ar lielu cieņu, viņiem arī bija kori, bet kaut ko tādu paši nebija piedzīvojuši. Svētkos bija ap sešiem septiņiem tūkstošiem dalībnieku. Diriģēja „vecā rauga” diriģenti. Presē publicēja labas atsauksmes, bija salūgti amerikāņi, ģenerāļi, pulkveži. Dziesmu svētkos es satiku Mārtiņu Antonu no 36. pamatskolas (tagad Rīgas Avotu vidusskola, Stabu un Avotu ielas stūrī). Viņš man bija čoms. Vēlāk Mārtiņš Amerikā pazuda. Viņš allaž teica ‒ gribu būt kovbojs! 

 

Kā sekmējušies tavi dzimtas meklējumi Latvijā?

 

Mēģināju sadzīt pēdas, biju Latvijas Valsts archīvā. Vienmēr esmu gribējis zināt, kā sauc manu vecotēvu, viņš bija septiņus gadus precējies ar  manu vecomāti un tad nomira. Tā kā atradu, tā kā neatradu... 

 

Gribēju arī  atrast mājas, kuŗās 1939. gadā strādāju, kad Ulmanis mani „aizsūtīja” uz laukiem. Ļoti labi atceros tās mājas – „Viesunēni” . Man līdzi atbrauca arī vecāmāte, un, tā kā viņa bija šuvēja, vecāmāte bija „slavenība” pagastā. Un nevaram tās mājas atrast. Pagastā ir trīs mājas ar tādu nosaukumu. Man interesē, kas pēc tam notika ar tiem cilvēkiem, jo saimnieks bija aizsargs. Man ir saglabājusies fotografija, krāsaina, kur mēs visi – viņu saime, mani vecāki – esam kopā. Pēc foto mēģinu atrast šos cilvēkus. Izsūtīti, miruši?  Neviens nevar atrast. Vidzemes avīzē likām sludinājumus. Nekā.

 

Atgriezīsimies Eslingenā! Ko puikas tolaik darīja pēc skolas? 

 

Es dzīvoju pie vāciešiem, tāpēc man bija 10 km jābrauc pie latviešiem, kas dzīvoja Kalna kolonijā. Bija ritenis, tas jau tolaik skaitījās oho – ho – ho! No rīta atbraucu uz skolu, tad paliku, kamēr deva zupu – uzliku uz riteņa divas vai trīs kannas ar zupu. Viena pa ceļam parasti izšļakstījās.Tad gāju ar vācu puikām spēlēt futbolu. Lielās bumbas nebija. Pēc kaŗa, ja tev bija lielā bumba, tad tu biji karalis! Tad gāju uz bibliotēku, daudz lasīju, jo zināju vācu valodu. Gājām uz kino, biju noskatījies visus amerikāņu grāvējus, pirmo reizi redzēju Merilinu Monro. Un es „pareģoju”, ka viņa būs liela zvaigzne! Tas piepildījās!

 

Filmas bija angliski, nebija nekādu subtitru. Tie, kas neko nezināja, tad nu saprata – ja beigās bučojas, tad filma beidzas.

 

Skolā mācīja angļu valodu. Ja zinājām, ka brauksim prom, mācījāmies. Vilcienā apkalpotājs izvelk ēdienkarti – mamma saka, nu, tu jau mācījies, izvēlies... Bet es taču nebiju mācījies ēdienu nosaukumus. Es zināju, ka ham ir šķiņķis, tad vēl kaut kādu mērci pasūtīju mums visiem, un tā bija rozīņu mērce... Varat iedomāties! Mamma paskatījās un teica – vai tas ir pareizi, ko tu pasūtīji... Un tad atnesa podiņus ar ūdeni. Atminos, ka no blakus galdiņa cilvēki skatījās, ka mēs izdzeram, – izrādās, tas bija domāts pirkstu skalošanai...

 

Mazajā Latvijā ritēja bagātīga kultūras dzīve – latvieši šo laiku izmantoja, lai nepazaudētu un koptu to svarīgāko mantu, ko spēja paņemt līdzi – latviskumu, kultūru, valodu. 

 

Eslingenas teātris bija vislabākais, tā bija lielākā atrakcija, spēlēja aktieri no Latvijas, pie mums brauca arī Mērbekas teātris. Viena no slavenākajām aktrisēm bija Irma Graudiņa. Manas vecāsmātes brālēns Latvijā Ernests Ūdris bija Nacionālā teātŗa dekorātors, Lāčplēša ordeņa kavalieris. Mērbekas teātrī vairāk laikam bija Dailes teātra aktieri. Iznāca Latviešu Ziņas, Laika Mēnešraksts. Bija grāmatnīcas, viss, ko Helmars Rudzītis izdeva, tur bija. Bija rakstnieku vakari, uzstājās Anšlavs Eglītis, Knuts Lesiņš, Velta Toma No komponistiem – Volfgangs Dārziņš, režisors Teodors Zaķis. Saules skola bija. Baletskola.

 

Tai pašā laikā jums sākās ceļš uz tālām zemēm...

 

1947. gadā es skaidri gribēju doties uz Austrāliju. Man likās, ka Amerika ir par lielu un par pilnu ar cilvēkiem. Ziemsvētku vakarā mēs saņēmām divus piedāvājumus – no Austrālijas un no Amerikas. Es teicu – braukšu viens pats uz Austrāliju, bet – tā nenotika. Vecāki izlēma doties uz  Ameriku, teica –  nu, ja tev tur nepatiks, tad vari braukt uz savu Austrāliju. Eiropa bija mums nepievilcīga. Pie vāciešiem, savukārt, es strādāju par 90 feniņiem stundā, viņi bija baigie –  izdzina darbos, nebija nekāda pretīrunāšana.

 

Amerikāņi uzmanījās, lai uz viņu valsti nebrauc slimi. Visus rūpīgi skatīja rentgenā. Kāds asprātis no zoodārza bija npircis mērkaķa rentgenu... 

 

Galu galā izbraucām 1952. gada februārī. Nometni pakāpeniski atdeva vāciešiem. Bija skaidrs, ka palikt tur nevar. Manam patēvam „piešuva” baltvāciešu problēmu, pārbaudīja, vai viņš nav bijis naciķis, kāpēc viņš 1937. gadā nepalika Latvijā... Ilgi pētīja, līdz mēs varējām braukt, viņš tomēr ne. Mums vajadzēja galvojumu, un  par mums galvoja labi draugi Ohaijo pavalstī. Pasaules luterāņu organizācija apmaksāja ceļu un mēs viņiem pēc tam to naudu atgriezām atpakaļ. Tie bija labākie gadi Amerikā, visur meklēja strādniekus. Vienīgais, kas atturēja – valodu zināšanas, bet fabrikā darbā tikt varēja. Jaunie ātri gāja uz priekšu zināšanās, skolās saņēma medaļas... 

 

Vācijā es gāju latviešu ģimnazijā. Pabeidzu divas klases, skola izbeidzās, jo skolotāji aizbrauca. Tas bija bēdīgi – Amerikā stāstīt, ka tu esi tikai divus gadus mācījies ģimnazijā. 

 

Kā latviešiem izdevās noturēt disciplīnu, kārtību, apzinīgumu, ar ko visos laikos pusaudžiem grūti?

 

Bija pašiem sava latviešu policija, nometnes vadība bija ievēlēta, bija nometnes galva. Mums bija tāds Kalniņš, brīnišķīgs cilvēks, ar labu izglītību, iznesīgs, šarmants vīrietis. Latvijā vajadzētu tādu ārlietu ministru! Viņš sadraudzējās ar vadību, deva padomus. Reizēm tie ierēdņi, kas bija atbraukuši no Kanadas vai Amerikas bija pavisam stulbi, nezināja, kas tie latvieši, no kuŗienes atbraukuši. Dāvanas arī viņiem deva –  cimdus, apmetņus dāmām. Un tad šie sāka domāt – tie latvieši taču ir cilvēki ar labām rokām!

 

Svētkos viss tika pārnests no Latvijas, tikai ielikts svešā vidē. Uzreiz sāka darboties skauti. Tas deva jauniešiem mērķi dzīvē. Visi staigāja ar karodziņiem, dabūja uniformas, laikam angļi atsūtīja... Vadītāji bija izbēguši no Latvijas, visas organizācijas darbojās pēc vecajiem ruļļiem. Vācieši par mums brīnījās,  teica – visi tik gudri, no kuŗienes jūs nākat?

 

Tumšais periods bija tad, kad vecie kaŗavīri tika kaut kā nelegāli laukā, sevišķi no angļu nometnēm. Kad viņus aizsūtīja uz Beļģiju, viņus apmētāja ar akmeņiem... Latviešu nometnēs, kur bija drosmīgāka vadība, viņus uzņēma. Ja vadība bija nobijusies par sekām, ka uzņemti leģionāri, tad teica, ka nav vietas. Tā bija traģēdija – puikas bija cīnījušies par Latviju, un netika latviešu nometnē! Daudzi aizbrauca līdzi rekrutētājiem. Vai – brauca mājās... 

 

Eslingenā bija laba vadība. Piemēram, Konstantīns Sventeckis bija nometnes vadībā, jauns cilvēks, zināja angļu valodu un labi izprata nometnes dzīvi. 

 

Kad pirmās grupas izceļoja, stacijā stāvēja gaŗš vilciens un mūs no skolas sūtīja palīdzēt veciem cilvēkiem sakrāmēt kofeŗus. Visi staigāja un runāja – nu, kad mēs brauksim, kur mēs būsim? Es aizgāju pie stacijas priekšnieka,  un viņš man visu uzrakstīja ‒ kad un kur kas būs. Tad visus sūtīja pie manis – ejiet pie tā jaunā puiša, viņš zina! Ļoti palīdzēja futbols kopā ar vācu zēniem. Nezinu, vai latvieši būtu tik draudzīgi pret vāciešiem, ja šie tādā veidā nonāktu pie mums. 

 

Tava kaislība – bez mūzikas – ir arī sports. Futbols ir tava lielā mīlestība, ko esi iejaucējis arī savos dēlos. Kā bija ar sportu Eslingenā?

 

Futbolā es iesāku kā vārtsargs. Kad biju armijā, arī spēlēju visur, kur vien vajadzēja. Es nebiju dikti labs spēlētājs, jo sāku vēlu, 14 gados. Man droša vieta bija vārtos, es varēju ķert. Katrreiz, kad es parādījos, vietējie vārtsargi vai nu saslima vai kaut kas ar viņiem notika, bet nerādījās... Un, kad bija spēles Štutgartē, tad es gāju un skatījos,  kā spēlē vārtsargi. Katram savs stils, viens kā akrobāts, cits mierīgi stāv... Bija sacensības starp nometnēm, gan  savā starpā, gan pret poļiem, serbiem, igauņiem, arī pret latviešiem. Tur jau arī spēlēja vecie dūži. Es stāvēju aizmugurē Lazdiņam no Liepājas. Kā viņš lamāja savējos! Pētersonu pazinu. 

 

Bija cerība, ka 1948. gadā Londonas Olimpiādā varētu startēt latvieši...

 

Jā, bija Stendzenieks, labākais pasaulē. Bet krievi protestēja. Tur jau ar polītiku viss bija saistīts. 

 

Tad  savāca labākos basketbolistus un taisīja turnīrus Francijā. Ap 1948 – 1949. gadu Baumanis, valsts vienības treneris,  visu organizēja. Daži dabūja kontraktus, Pētersons, Ārents, Vanags. Ar Baumani mums ceļi krustojās arī Amerikā, kā jau latviešiem.

 

Parunāsim par uzdzīvi!

 

Uzdzīve bija augstā līmenī, sevišķi, kad sākās izceļošanas. Tad divas nozares strādāja virsstundas – vieni, kas taisīja kastes, otri – kas atvadījās... Tur dziedāja, dzīroja, viss latviešu dziesmu repertuārs skanēja, un neviens nekliedza – klusāk! Nebija skumji –  tu taču sāc jaunu dzīvi! Visi cerību pilni! Raksta draugiem, cik Arģentīnā maksā cukurs, sviests... Lai varētu salīdzināt. Kanadā mums būtu ierobežoti darbi. Tur uzreiz paņēma jaunos vīrus meža darbos, sievietes – saimniecībā par kalponēm. Visi bija tādi šaubīgi – kas tie latvieši tādi ir, vai kā poļi, vai kā krievi, vai kas... Ilgs laiks pagāja, kamēr latviešu slava nostiprinājās – cik viņi čakli un izturīgi. 

 

Vai atminies detaļās savu aizbraukšanu prom no Vācijas?

 

Devāmies ceļā kādi trīs četri tūkstoši. Visus salādēja kuģos, es strādāju kuģa policijā, mums izdeva rungas. Beigās mēs ar vienu puisi palikām tikai divi, pārējie piecdesmit teica, ka ir slimi, gulēja gultās un vēma. Nevarēja viņus dabūt augšā strādāt, amerikāņu virsnieki lamājās. Bet mēs 24 stundas nevarējām strādāt! Tad paņēmām glābšanas vestes, ielīdām laivā un nogulējām maiņu, pēc tam gājām uz nākošo. Neviens nenāca kontrolēt, nevienam nebija laika. 

 

Braucām no Grovnas ostas. Mūs labi baroja, taču daudzi slimoja ar jūras slimību, jūra bija nemierīga. Mums iedeva bundžu ar siļķu sālījumu – dzēru to un tādējādi sapravīju dūšu.

 

No Latvijas līdzi mēs paņēmām nedaud, bet man bija rakstāmmašīna,  1931. gada Kontinentāls (uz tās šad tad rakstu joprojām), bija albums ar ģimenes foto, drēbes. Tas, ko var iesviest smagajā mašīnā. Līdzi ņēmām sālītu un žāvētu speķi, jo tā bija dzīva nauda. Speķi Vācijā tolaik nevarēja dabūt. 

 

Tavas ierastās atmiņu takas Latvijā?

 

Biju aizbraucu uz Lesteni. Tēva tur nav, viņš krita Krievijā , bet viņa vārds iekalts piemiņas sienā. Rīgā aizbraucu uz Miķeļa kapiem pie vecāsmātes un vecātēva no mātes puses. Sarkanie 1919. gadā Rīgā nošāva vecotēvu. Vēl gribētos aizbraukt uz Tīreļpurvu, skatīt nocietinājumus, bet nesanāk... 

 

Kādus 20 gadus savulaik braucu pie savas vecāsmātes Vācijā, vācu kultūra man tuva. Kad es biju tur, jutos kā mājās. Latvija toreiz bija neaizsniedzama. Nezinu, vai tie cilvēki, kuŗus izdzina, dabūja atpakaļ savus dzīvokļus...