Par valstiskām vērtībām, izlēmību un – divkosību
Kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA) intervijā Ligitai Kovtunai    27.10.2020

 

 

15. oktobrī, pēc Valsts prezidenta Egila Levita iniciatīvas, turpmāk Latvijā būs Valsts valodas diena. Arī jūs piedalījāties diskusijā Rīgas pilī ar emocionālu un lietišķu runu.

 

Esmu no sirds gandarīts, ka latviešu valodas jautājums ir pacelts tik augstā līmenī, un šis nav mans formāls paldies Prezidentam un diskusijas rīkotājiem. Esmu daudz domājis – un daudz raizējies! – par to, ka joprojām neesam tikuši galā ar padomju „mantojumu” un rusifikācijas polītikas sekām. Proti, vēl joprojām „vairākums”, kas esam mēs, valstsnācija, uzvedamies kā „mazākums”, savukārt „mazākums”, ar ko domāju tos, kas turpina nest sevī un sabiedrībā padomju ideoloģijas inerci, uzvedas kā „vairākums”. Un vēl – tagad, kas esam Eiropas nācija, kas esam  deklarējuši un apliecinājuši savu atgriešanos atpakaļ Eiropā , kad tiekam uztverti nevis kā „postpadomju telpa”, tomēr skolās par otro svešvalodu izvēlamies mācīties krievu valodu! Kāpēc? It kā grūti pārmest tiem, kas to dara prāgmatisku apsvērumu dēļ, jo – tā vieglāk  iekļauties darba tirgū. Valodniece Vineta Poriņa šai pašā diskusijā atklāja faktu, ka, piemēram, Valsts nodarbinātības aģentūras mājaslapā atradusi 500 (!) vakances, kuŗās tiek pieprasītas krievu valodas zināšanas. Bieži vien cilvēki, kas savam bērnam vai mazbērnam iesaka par  otro svešvalodu izvēlēties krievu, par attaisnojumu min standarta frāzes – „katra valoda ir bagātība” un „mans bērns  varēs lasīt Puškinu oriģinālā.” Tā ir divkosība! Protams, katra valoda ir bagātība, pirmām kārtām tieši Eiropas lielās valodas – spāņu, franču vācu u. c. Vai viņi nenovēl  savam bērnam prast lasīt, teiksim, Markesu oriģinālā?  Kas gan cits kā divkosība ir neatzīt savu mazspēju pretoties šai padomju mantojuma inercei un skaidri pateikt – jā, vēl 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas reālā īstenība ir tāda, ka gan sadzīvē, gan biznesā bez krievu valodas ir grūti iztikt.

 

Īstenībā jau ir arī tā, ka krievu valoda skan visapkārt, līdz ar ko bērni to iemācās, gluži nemanot. Arī angļu valodu.

Tad vēl jo vairāk jāmudina apgūt citas valodas!

 

Krustugunīs nonācis vēl arī jautājums par tā sauktajiem autoratlīdzību nodokļiem. Proti, saskaņā ar jauno rēgulējumu, tiek palielināti nodokļi no autoratlīdzībām, 80% no tiem novirzot sociālās apdrošināšanas iemaksām, 20%  ‒ iedzīvotāju ienākuma nodoklim. Iecere, protams, vērtējama pozitīvi, bet radošā darba darītāji protestē un meklē atbalstu pie kultūras ministra, kas, turklāt, ir „cunftes brālis”. 

 

Teikšu tā – latvietis ir radošs visādā ziņā, arī nodokļu nomaksāšanas jomā. Problēma ir tāda, ka līdz šim valstī eksistēja vismaz septiņi alternatīvi nodokļu režīmi, kur likumīgā ceļā iespējams „sakombinēt” tā, ka īstenībā netiek  maksāts ne nieka, jeb – tiek maksāts nesolidāri maz. Šobrīd ir radīts piedāvājums, kas ir vismaz solidārs. Tie, kas protestē, satraucas – pag, pag, mana nodokļu nasta palielināsies trīs reizes! Tātad, ja tagad, piemēram, izvēloties saimniecisko darījumu kontu, automātiski tiks atskaitīti 25% no ieņēmumiem, līdz šim maksājām vien 8%? Vai tas ir solidāri attiecībā pret medmāsiņām un skolotājiem, kas maksā pēc pilnā nodokļu režīma? Katrai nodokļu sistēmai ir jābalstās uz trim postulātiem – pirmkārt, tai jābūt solidārai, otrkārt, ‒ sociāli nodrošinošai un, treškārt, ‒ vienkārši lietojamai. Šādā virzienā arī ejam. Vai ir īstais brīdis? Vai gan attiecībā uz nodokļu polītiku kādreiz var būt īstais brīdis! Būtu naīvi domāt, ka varētu pienākt laiks, kad cilvēki teiktu: „Šī nu gan ir viena laba nodokļu sistēma!” Turklāt – joprojām notiek diskusijas un uzlabojumi. Es kā kultūras ministrs paralēli strādāju pie kompensācijas mechanismu izstrādes un ieviešanas radošā darba darītājiem. Un, protams, arī turpinu pildīt savu amata pienākumu gādāt, lai tiktu palielināts valsts atbalsts un lai tiktu atbalstīta patiešām vērtīga kultūra. Katrā ziņā vecā sistēma ar septiņiem alternātīviem režīmiem nekādi nebija laba, un par to pārliecinājāmies šajā pavasarī, kad bija jāmaksā dīkstāves pabalsti – tas bija neiedomājami sarežģīts un juceklīgs process, kuŗa rezultātā daudzi palika neapmierināti. 

 

Bet valstī taču ir arī ieviests jēdziens „radošās personas statuss”, cita lieta, ka jūsu minētā „radošuma” dēļ tam pievienojušies arī „neradošo” profesiju cilvēki, tādējādi palielinot šo loku, kas iemanās darboties mazāku nodokļu režīmā.   

 

Jā, gods kam gods, mani priekšgājēji amatā šo radošās personības statusa jautājumu ir sakārtojuši. Tas arī būs pamats, sniedzot valsts atbalstu kultūras darbiniekiem, lai tiktu atbalstītas patiesi radošās personas, nevis visi, kam vien izdevies noslēgt t. s. autoratlīdzības līgumus. 

 

Kā labs izlēmības piemērs jāmin valdības lēmums par jaunās akustiskās koncertzāles celtniecību Rīgā, Elizabetes ielā. Arī šai sakarā skanēja daudzas balsis pret, tostarp minot, ka nav bijušas diskusijas. Jūsu kollēga – basbaritons un Nacionālās operas šefs Egils Siliņš intervijā strikti teica: „Vai tiešām 14 gadi ir bijis par maz, lai izdiskutētu?!”

 

Palabošu kollēgas teikto – nevis 14, bet vismaz 33 gadus, kopš 1987. gada! Un vai arī tā nav divkosība, ka lepojamies esam pasaules mūzikas lielvalsts, bet savus izcilos akadēmiskos mūziķus gadu desmitiem turam bez pienācīgas koncertzāles!? Vēl vairāk – esam valsts, kas pasaules mūzikas kultūrai devusi Marisu Jansonu, Andri Nelsonu, Elīnu Garanču un daudzus, daudzus citus. 

 

Vēl jau arī Richards Vāgners te dzīvojis un strādājis, bet Rīga nav pasaules „Vāgnera kartē”. Tas gan, jācer, veiksmīgi tiks labots, jo grūstošā Vāgneru nama atslēgas nu nodotas valsts un privātās iniciatīvas rokās.

 

No sirds novēlu veiksmi Rīgas Vāgnera biedrībai un uzņēmējam Mārim Gailim! Esmu pateicīgs, ka viņš šo iniciātīvu ņēmis savās rokās.

 

Cik tālu ir koncertzāles projekts?

Kas attiecas uz pašu namu Elizabetes ielā, ‒ ir veikts padziļināta tehniskā izpēte, kuŗas rezultātā secināts, ka tā renovācija izmaksātu vairāk nekā 30 miljonus, par ko arī sabiedrībā notika diskusija. Tas nu ir neapgāžams fakts. Starptautiska  ekspertu komisija vēl pētīs šīs vietas atbilstību tieši koncertzāles vajadzībām, tostarp salīdzinot ar citām vietām Rīgā. Tas, ka uz AB dambja tā nebūs, kļuva skaidrs itin drīz, un šis projekts neguva nedz polītisku atbalstu, nedz arī atbalstu architektu vidū. Arī valsts un privātās partnerības princips, kura pamatā ir modelis – privāta zeme, valsts objekts – tika atmests, jo patiešām nav nevienas šāda nozīmīga kultūras objekta būvei atbilstošas privātas zemes bez apgrūtinājumiem. Savukārt nams Elizabetes ielā, kas nes it kā skaļu nosaukumu – Pasaules tirdzniecības centrs, tāds nekad nav bijis. Tas vienkārši ir nīkuļojis, nepiepildīts ar piemērotu saturu. Nams pieder Valsts Nekustamo īpašumu aģentūrai, savulaik ticis piedāvāts Ekonomikas ministrijai, kas no tā katēgoriski atteicās, starp citu, pieminot arī tā „komūnisma rēga” auru. Turklāt – partijas cekas nams īstenībā tika patvaļīgi iecelts vienā no Rīgas skaistākajiem parkiem. Es uzskatu, ka tā pārveide, jauna atdzimšana koncertzāles veidolā spilgti parādītu arī mūsu nācijas vērtību maiņu. 

 

Uz pārmetumu, ka lēmums pieņemts, pietiekami neizdiskutējot, un sasteigti, ‒ atbildēšu tā: lai cik demokratiski un plaši apspriests tiktu jebkuŗš koncertzāles variants, beigās tomēr lēmums ir jāpieņem valdībai, kuŗā šobrīd strādā piecas dažādas koalicijas partijas, saprotams, arī ar dažādām gaumēm un uzskatiem. Valdības kopīgais lēmums ir pieņemts, un es no tā neatkāpšos. Mēs vēl nekad neesam bijuši tik tuvu koncertzālei. Galu galā, nevar taču turpināt meklēt iemeslus, kāpēc nē – ņemsim un meklēsim atbildes, kāpēc – jā! Un pēc septiņiem gadiem mums, mūzikas lielvalstij, būs sava koncertzāle. Nākamgad tiks izsludināts starptautisks architektūras konkurss, novembra sākumā notiks Baltijas architektūras skolu plenērs, lai modelētu koncertzāles funkciju šajā vietā. 

 

Kultūras ministrijai veicami arī pavisam konkrēti darbi Diasporas likuma iedzīvināšanā, un svarīgākais no tiem – atbalsts medijiem, tostarp arī diasporas presei. Un vēl viena prioritāte, kas atbalstāmo vidū ir arī Amerikas latviešu apvienības darbu galvgalī – trimdas archīvu atgriešana Latvijā. 

 

Mediji, protams, ir prioritāra joma, kas galu galā ir arī tieši saistīta ar valsts drošību. Diasporas mediji turklāt ir ļoti  nozīmīgi attiecībā uz valstspiederības un nacionālās identitātes, kā arī latviešu valodas stiprināšanu. Lieki teikt, ka šie jautājumi ir un paliks Kultūras ministrijas redzeslokā. Kas attiecas uz trimdas archīviem – mums ir visas iespējas tos profesionāli apstrādāt un novietot Latvijā. Ja jau esam nācija, kas vērsta uz nākotni, mums sava vēsture ir jāapzina visā tās pilnībā, un liela daļa vēstures materiālu joprojām atrodas ārpus Latvijas. Tiem ir vieta Latvijā. Protams, turpināsies arī atbalsts Okupācijas mūzejam.

 

Intervijā pirms apmēram gada, kad nesen bijāt stājies ministra amatā, jūs teicāt, ka pēc saspringtas darba dienas mēdzat vēl pirms vakariņām sēsties pie klavierēm, lai noņemtu spriedzi. Vai joprojām nākas bieži mūzicēt vēl pirms vakariņām?

 

Redziet, esmu atturībnieks, tāpēc spriedzi  nemēdzu noņemt, piemēram, ar glāzi vīna, no darba „izkāpju” mūzikā. Joprojām iespēju robežās turpinu arī savu radošo darbu, aizvadītās sezonas laikā  esmu  dziedājis vairāk nekā 20 operas izrādēs. Protams, bez atlīdzības. Esmu koncertējis arī ar Trīs tenoriem – gan dažas reizes sanāca „noraut” koncertus aizņemtības dēļ, kad nesanāca savienot ar tiešo darbu. Tagad esmu ieskaitījies rokoratorijas „Kā jūra, kā zeme, kā debess” izrādēs. Grupas „Pērkons” sastāvā to dziedāju jau 1984. gadā, un esmu sapratis, ka tolaik tā īsti nemaz nenovērtēju šo fantastisko mūziku. Dzīves pieredze ir palīdzējusi to saprast un novērtēt pilnīgāk.

 

 

  Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem