EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Par tradicionālās kultūras apguvi Latvijā
39493

   25.10.2013

Valdība šovasar lēmusi, ka izglītības iestādēm turpmāk būs ļauts organizēt mācību procesu atbilstoši savām attīstības plāna prioritātēm. Skolas ar humanitāro vai sociālā virziena pamatizglītības programmu, varēs noteikt papildu mācību stundu skaitu kādā no konkrētās jomas mācību priekšmetiem.

Vietā jautājums - kāda loma iedalīta tradicionālās kultūras apguvei, jo nepietiek ar to, ka publiski uzsveram tradicionālās kultūras izzināšanas nozīmīgumu skolās, ja izglītības dokumentos nav konkretizēti specifiski tradicionālās kultūras satura jautājumi, kas tieši bērniem būtu jāmāca.

Bieži vien ar tradicionālo kultūru mēs saprotam vienīgi folkloru, taču tā tas nebūt nav. Mūsu pienākums ir rūpēties par to, lai neizzustu senās amatu prasmes – aušana, podniecība, rotkalšana u.c. Pēdējos gados pieaug senvēstures izpētes kopu popularitāte, rodas jaunas postfolkloras grupas. Būtiski svarīgi atbalstīt šīs kustības  sniedzot konkrētu valsts atbalstu tiem, kas organizē pasākumus, kuros jaunieši var apgūt izzūdošās amatu prasmes,  kā arī  tradicionālo mūzikas instrumentu spēli.

Svarīgs aspekts ir skolotāju vēlme nodot nākamajām paaudzēm mūsu tautas mantojumu.
Pedagoga rokās ir ielikta iespēj iedegt bērnos  interesi par folkloru, etnografiju – tradicionālo kultūru kopumā. Bet ko darīt, ja pedagogam  nav zināšanu šajās jomās ? Lai gan izglītību tradicionālajā kultūrā var iegūt vairākās Latvijas augstskolās, topošajiem pedagogiem ir maz iespēju gūt teorētisku un praktisku pieredzi kā plānot, organizēt mācības tā, lai skolēniem izglītības procesā tiktu nodrošināta kvalitātīva kultūras mantojuma iepazīšana veselumā. Pedagoģijas studentiem kurss tradicionālajā kultūrā vai folklorā tiek piedāvāts kā izvēles studiju priekšmets, kuru var izvēlēties vai neizvēlēties no plaša citu izvēles studiju kursa saraksta. Pie šādie secinājumiem nonāk izdevuma „Tradicionālā kultūra bērniem” autori.
Folkloras mācība nav iekļauta skolas pedagoģijas procesā kā atsevišķs mācību priekšmets, varam priecāties, ja tā tiek apgūta citos mācību priekšmetos, taču visbiežāk izrauta no konteksta tā nerada bērnam pilnīgu priekšstatu. Etnogrāfija, senvēstures izpēte iejūtoties seno latgaļu vai zemgaļu dzīves veidā, rotkalšana – tas, kas patiešām, var aizraut jebkura vecuma skolēnus paliek ...... tikai interešu izglītības lauciņā un apgūstama reti kurā skolā.

Saskaroties ar folkloru mēs gribot negribot nonākam pie vietējām izloksnēm un dialektiem, taču to apgūšanu kavē sabiedrības aizspriedumi, pedagogu gribas trūkums un ne reti pašu vecāku vēlme lai bērni  runātu  tikai „pareizi latviski”.
Būtiska ir 3. Pasaules latgaliešu konferences dalībnieku rezolūcija latgaliešu valodas mācības ieviešanai skolās Latgalē. Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) lūgts rast iespēju pārskatīt mācību saturu un vienu stundu nedēļā atvēlēt novadu mācībai, lai stiprinātu lokālās un nacionālās identitātes veidošanu. Uzskatu, ka patiešām ir pienācis laiks atteikties no formālām audzināšanas stundām, akcentu liekot uz lokālās identitātes stiprināšanu, kas sevī iekļauj vietējo izlokšņu, folkloras un etnogrāfijas apguvi. Patīkami, ka šoruden Kuldīgas novada skolu 5. klasēs tiks ieviests jauns izvēles mācību priekšmets – novada mācība. Jau 2009.gadā tika izstrādāts vispārējās izglītības mācību priekšmets „Suitu novada mācība” un programma, kas pilotprojekta formā tika īstenota Alsungas vidusskolā.
Novada mācība -  kā man paskaidroja  IZM pārstāvis ir katras skolas brīva izvēle nepaskaidrojot sīkāk kāda varētu  būt apstiprināta IZM programma  šim mācību priekšmetam. Jautājums, cik skolas to darīs? Kāpēc kaimiņnovada bērnam būs radusies  padziļināta saikne un izpratne par savu novadu, bet manam nē? Tam tomēr ir jābūt valstiskam uzstādījumam, nevis tikai skolas vadības rokās ieliktai privilēģijai.

Atrodamies situācijā, kad tradicionālās kultūras mantojums izglītībā ir otršķirīgs, kam neretums pietrūkst finansējuma. Izglītības nodaļu vadītāji, pamatojot to, ka konkrētā mācību gadā tiks subsidētas noteikts skaits stundu vienam vai otram pulciņam, pārvelk strīpu vietējo pedagogu iniciatīvai. Patīkams pārsteigums Maltas 2. vidusskola, kur bērniem jau gadiem iespējams apgūt seno latgaļu arheloģisko rotu kalšanu. Taču tā ir tikai saliņa, reti kurā mācību iestādē iespējams apgūt etnografiskās kokles spēli, taču savulaik tāda iespēja bija Varakļānos, Madonā, Ērgļos... .

Vērojot šo situāciju jau piekto gadu biedrība „Latgaļu sāta” Viļānu novadā rīko bērnu tradicionālās kultūras nometnes. Tās notiek bez valsts atbalsta. Atbilstoša vide ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem.  Lauku viensētā, tiek koklēts, dziedāts, grebts, mīcīts māls. Apgūstot latvju rakstus, tie tiek  interpretēti mūsdienīgos dizaina elementos. Latvju raksti no autentiskajās jostām, tautastērpu sastāvdaļām tiek pārcelti stikla  vai zīda vitrāžās,  virtuves dēlīšos vai dārza flīzes utt.  Latgaļu valoda tiek mācīta ne parastas lekcijas veidā, bet caur dziesmām. Bērniem, un tādu šovasar bija trīsdesmit ir jārāda, kā tradicionālās prasmes dzīvē ir pielietojamas, tad tam ir jēga.

Ir nācies saskarties ar situācijām, kad bērni un jaunieši, kas izauguši ārzemēs (Trimdas vasaras skolās) vairāk pārzin latviešu kultūru, nekā tā paša vecuma bērni, kas skolojušies Latvijā un kas nezin vārdus pat latviešu sadzīves dziesmām. Ja divi latvieši vairs nespēj vienoties kopīgā dziesmā – tad tā jau ir ne tikai mana vai tava problēma, bēt mūsu  kultūrizglītības problēma valstiskā nozīmē. Pozitīvi, ka Saeimas valstiskās audzināšanas apakškomisija uzņēmusies izstrādāt skolām praktiskus ieteikumus valstiskās apziņas un nacionālās identitātes stiprināšanai bērnos un jauniešos.
Mans secinājums ir, ka tradicionālā kultūra ir jāpraktizē caur izglītību skolās, stirpinot un ieviešot novadu mācību. Mūsu pašu rokās ir dota iespēja mainīt izglītības sistēmu, lai  tradicionālā kultūra iegultu mūsu bērnu vērtību izpratnes pamatos.

Marika Zeimule
Biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs
„Latgaļu sāta”” priekšsēdētāja

Foto: No „Latgaļu sātas” arhīva


Ielādēju
 

Atpakaļ