Par namu, kam jābūt pasaules kultūras kartē
Ligita Kovtuna    18.09.2018

 

 

28. septembrī Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī jaunā sezona sāksies ar Richarda Vāgnera „Klīstošā holandieša” izrādi (režisors Viesturs Kairišs), kas arī iezīmē kādu simtgadi – pirms 100 gadiem, 1918. gadā, ar šo operu Teodora Reitera vadībā savu darbību uzsāka  Latvju operas trupa. 2003.gadā „Klīstošo holandieti” iestudēja Andrejs Žagars, titullomā – Egils Siliņš, kuŗš pievienojies pirms trīsarpus gadiem Rīgā dibinātajai Vāgnera biedrībai. Tās dibinātāji – aktīvi un radoši cilvēki uzņēmēja, savulaik valdības ministra un valdības vadītāja  Māŗa Gaiļa rosināti. Viņu vidū gan mūziķi, gan mūzikologi, gan arī vienkārši uzņēmīgi cilvēki, kuŗus vieno ideja radīt juridisku bazi, lai panāktu Vāgnera teātŗa atjaunošanu Vecrīgā, Vāgnera ielā 4. Rīgas biedrība ir arī kļuvusi par Starptautiskās Vāgnera biedrību asociācijas locekli. Vēsturiskais nams iet zudībā, taču ar Rīgas R. Vāgnera biedrības pūlēm tā liktenī tomēr noticis būtisks pavērsiens – projekts ir uz valdības galda, un septembŗa pēdējās dienās, respektīvi, mirkli pirms 13. Saeimas vēlēšanām, tiks pieņemts izšķirošs lēmums. Vismaz tā ir solīts. 

 

Īsumā par Vāgnera namu: tas celts 1782. gadā kā Rīgas pilsētas teātris, laikā no 1837. gada augusta līdz 1839. gada augustam  galvenā diriģenta amatā te strādāja Richards Vāgners. Te viņš iestudēja Bellīni operu Norma, to papildinot ar āriju basam un korim, kas nav saglabājusies vēlākajos operas uzvedumos. Aizsāka darbu pie operas Rienci. „Rīgas periods”, kā zina Vāgnera daiļrades cienītāji, apvīts ar diezgan amizantām runām par viņa financiālām nebūšanām un pat bēgšanu. Kad 1838. gadā no Pēterburgas pieņemtais tenors Hofmanis pārņēma teātŗa vadību, viņš, zinot par Vāgnera parādiem, uzteica darbu, kas arī pārtrauca viņa gaitas Rīgā. Bet tas lai paliek ārpus opermākslas...! Aizvadītā gadsimta 80. – 90. gados nams piedzīvoja atjaunotni, kad to restaurēja poļu firma PKZ, un laikā  no 1988. līdz 2007. gadam te darbojās Vāgnera zāle, kuŗā notika rosīga koncertdzīve. 

 

 

 

Kas tagad notiek ar vēsturisko namu? Par to – saruna ar Māri Gaili. 

 

Māris Gailis.  Tas ir slēgts, atrodas avārijas stāvoklī. Ir nopietni bojātumi nama pamatos, kas radušies saistībā ar tuvējo namu rekonstrukciju. Proti, nams Vāgnera ielā 4, līdzīgi kā citi senie nami, ir celts uz pāļiem, kas  turas uz berzes mitrās smiltīs. Smiltīm izžūstot, kas, savukārt, notiek, pazeminoties gruntsūdeņiem, berze izzūd un pāļi iegrimst. Rezultātā sienās rodas plaisas, līdz ar ko namu nedrīkst izmantot. 

 

Kam pieder Vāgnera ielas nams?

 

Valstij, un to apsaimnieko Valsts Nekustamo īpašuma aģentūra. 

 

Jāteic gan, ka arī minētajos uzplaukuma gados Vāgnera zālē traucēja skaļie trokšņi no tuvējā kazino.

 

Jā, un vispār Vecrīgas fons, trokšņi, kas nāca caur nepiemērotajiem logiem. Taču akustika te vienmēr bijusi laba. Tāpēc namam nepieciešama liela, moderna rekonstrukcija, kas ietver arī akustiskos nosacījumus. Speciālisti to zina, un mēs zinām  arī to, ka tas ir dārgi – pēc mūsu aplēsēm, Vāgnera nama atjaunošanā jāiegulda 17 miljoni eiro. Šai summā ietilpst arī operas zāles atjaunošana par tādu, kāda tā bija 19. gadsimta otrajā pusē, kad te strādāja Vāgners. 

 

Kur ņemt naudu?

 

Protams, biedrībai ir arī ziedojumu konts, bet mēs nerēķināmies, ka tajā var savākt tik daudz naudas, lai pietiktu rekonstrukcijai. Esoši ziedojumi – apmēram 20 – 30 tūkstoši eiro – tikuši izmantoti galvenokārt publicitātes akcijām, ar kuŗām savukārt cenšamies pievērst kā sabiedrības, tā arī valdības ieinteresētību un atbalstu, projekta izstrādei, pieredzes braucieniem u.c.. Pavisam tieši – mūsu mērķis ir pārliecināt valdību, ka valstij ir jāuzņemas rūpes par šo vēsturisko namu. 

 

Vāgnera darbības laikā operas zāle bija amfiteātŗa formā, ar balkoniem. Augšējā stāvā bija balles zāle, kam ar mūziku gan bija tik vien sakara, ka tika spēlēts dejotājiem. 19. gadsimta otrajā pusē, kad uzbūvēja lielo vācu teātri, ko šodien zinām kā mūsu Nacionālo operu un baletu, Vāgnera teātris kļuva par mazu un neērtu, jau skaitījās novecojis, un zāli pārbūvēja, ieliekot pa vidu pārsegumu. Nams pildīja dažādas funkcijas, galvenokārt  te rīkoja balles un citus sarīkojumus. Padomju laikā  te atradās Fundamentālā bibliotēka. 90. gados namā darbojās baleta studija, bet pagalmā pirmā stāva augstumā bija smalkā Skonto zivju restorāna stikla jumts.

 

Par financējumu – esam griezušies pie amatpersonām, tostarp diviem premjērministriem – Laimdotas Straujumas un Māŗa Kučinska. Pirms diviem gadiem panācām, ka tika pieņemta rezolūcija, kas īstenojas ļoti lēnām. Ar savām aktīvitātēm esmu „nomocījis” Kultūras ministriju, kuŗa gan nav pret, bet acīmredzot bažījas, ka „Vāgnera projekts” var aizēnot galveno prioritāti – koncertzāles būvi Rīgā. Un tas ir saprotams, lai gan – lielās koncertzāles projekts vēl krietni kavējās, kamēr mūsējais jau bija pilnībā gatavs. 

 

Kad vienubrīd likās, ka viss ir gluži apstājies, radās ideja par pirmo zibakciju. Kopā ar diriģentu Māri Sirmo nolēmām uzrunāt koŗus (Rīgā ir ap trīs tūkstošiem koristu!) un aicināt, dziedot demonstrē savu vēlēšanos, lai Vāgnera namu atdzīvinātu. Atsaucās apmēram četri pieci simti koristu, kas izgāja ielās, dziedot Svētceļnieku kori no operas Tanheizers. Tas radīja plašu atsaucību, bija sižeti televīzijā, daudzas intervijas, publikācijas presē utt. Šā gada 22. maijā, Vāgnera dzimšanas dienā, sarīkojām otru akciju – šoreiz pazemes pāreja pie Centrālās stacijas Rīgas ielās dziedāja mūsu slavenais basbaritons Egils Siliņš, aicinot ziedot nama atjaunošanai. 

 

 

2018. gada 22. maijs. Egils Siliņš dzied pazemes pārejā, pulcinot Vāgnera nama projekta atbalstītājus 

 

Kādi ir jūsu argumenti, prasot valsts iesaistīšanos projektā, un kādi ir financiālo risinājumu piedāvājumi? Jums ir pieredze ar vizuāli un saturīgi nozīmīgo Žaņa Lipkes mūzeju Ķīpsalā, kas tapa, pamatojoties tikai uz privāto iniciātīvu un nu kļuvis par valstiski svarīgu objektu.

 

„Vāgnera projektā” par efektīvāko redzu publiskās un privātās partnerības (PPP) principu, proti, valsts saprot, ka visu ieguldīto naudu no šāda projekta atgūt nav iespējams, taču apņemas maksāt tā saukto pieejamības maksājumu, kas, pēc pamatotiem aprēķiniem, ir apmēram 1,2 miljoni eiro gadā. Privātuzņēmējs savukārt ieliek projektā savus, visticamāk – kredita līdzekļus, saņem nomas tiesības uz 30 gadiem, namam paliekot valsts īpašumā. 

 

Ar savu piedāvājumu bijām griezušies arī Finanču ministrijā, kas veselu gadu (!) gatavoja priekšlikumus. Pirmais – pārdot, lai namā iekārtotu biznesu, kas nes naudu. Mēs zinām, kas visātrāk ienes naudu –, piemēram, kazino! Neviens nepieteicās pirkt. Otrais – nodot Rīgas pilsētas rīcībā. Rīgas vadība atteicās. Trešais – atrast nomnieku, kas  uzbūvēs un izdos apakšnomā. 9. jūlijā valdības sēdē tika pieņemts attiecīgs lēmums. Augustā bez rezultātiem beidzās pieteikšanās termiņš. Kultūras ministrijas ieskatā labākais saimnieks būtu apvienība Latvijas koncerti. Bet nams vēl jāatjauno. 

 

Mūsu argumenti: ja valsts iegulda naudu un rekonstruē visu no pamatiem līdz jumtam, ieskaitot mazo zāli, kuŗa var tikt izmantota, piemēram, baroka operu un baleta iestudējumiem, kamermūzikas koncertiem u. c., ja namā ierīko mūzeju (tam jābūt noteikti!), nams kļūs par pievilcīgu objektu tūristiem, kuŗus interesē kultūra, mūzika. Kā zināms, pasaulē ir liels pulks Vāgnera daiļrades cienītāju. Mums tikai jāprot izstāstīt šo stāstu – te ir zāle, kuŗā Vāgners diriģēja, te ir vieta, kur viņš smēlās iedvesmu, piemēram, Baireitas operai,  ko Vāgners izveidoja pēc desmit gadiem. (Baireita ir pasaulslavena ar ikgadējo Baireitas festivālu, kad Baireitas operas namā uzstājas operdziedātāji un iestudē Richarda Vāgnera darbus. Operas uzved Baireitas opernamā (Bayreuth Festspielhaus) kuŗa celtniecību Vāgners uzraudzīja personiski. – Red.). Cilvēki plūstu uz Rīgu kā uz vienu no Eiropas kultūras centriem. Namā labi iedzīvotos arī attiecīga līmeņa restorāns, kas līdz ar tūristu atstāto naudu nestu ieņēmumus apsaimniekotājam. Privātais partneris tiktu izraudzīts konkursa kārtā. 

 

Vīne ir gluži vai piesēta ar nelielām zālēm senos namos, kur atskaņo Štrausu un Mocartu, dejo baletu, un šīs zāles nekad nestāv tukšas. 

 

Tas tikai apliecina, ka arī Rīgā šāds vēsturisks mūzikas nams būtu reāls pienesums. Turklāt tā būtu lieliska sinerģija, un nekādā ziņā Vāgnera nams nekonkurētu ne ar lielo operas namu, ne lielo koncertzāli, tikai papildinātu. 

 

Ko par to visu saka Vāgnera biedrības patronese, Richarda Vāgnera mazmazmeita Eva Vāgnere-Paskjē (Wagner Pasque)?

 

Kad pirms pāris gadiem bijušais Nacionālās operas direktors un režisors Andrejs Žagars mani iepazīstināja ar šo simpātisko kundzi, es viņai pastāstīju par mūsu ideju. Paskjē kundze ļoti atzinīgi novērtēja Latvijas ideju atjaunot vienu no sava slavenā vecvectēva teātŗiem, kas turklāt nemaz nav pazīstams. Starp citu, Baireitas mūzeja prospektā izlasāms, ka Vāgners strādājis vairākos mazos Vācijas teātros, bet Rīga nemaz nav pieminēta. Un Rīga ir jāieliek šai kartē! Paskjē kundze parakstīja dokumentu, kuŗā piekrīt būt par patronesi.  Viņa arī piedalījās minētajā dziesmotajā atbalsta akcijā aizvadītā gada oktobrī, mūsu operā noskatījās Tanheizera izrādi un bija sajūsmināta. Paskjē kundze visu mūžu ir veltījusi mūzikai, darbojusies kā kastinga jeb mākslinieku atlases speciāliste Mētropolitēna operā Ņujorkā, Parīzes operā, Londonas Karaliskajā operā, vadījusi klasiskās mūzikas festivālus. 

 

Aizvadītajā gadā mēs kopā ar režisoru un scēnografu Viesturu Jansonu (viņš ir arī Ž. Lipkes mūzeja koncepta autors) apbraukājām trīs Vāgnera mūzejus, pētījām Vācijas pieredzi.

 

Vāgnera biedrībai ir augsti darbības kvalitātes principi – mēs piesaistīsim augstākas raudzes profesionāļus it visās jomās, kas saistītas ar Vāgnera nama atjaunošanu un tā piepildīšanu ar cienīgu saturu.

 

Ziedojumu konts:

Rīgas Richarda Vāgnera biedrība

Reģ. Nr.: 40008232307

Banka: Swedbank Latvia

Swift: HABALV22

Konts: 

LV85HABA0551039565078