Par latvietību kā pamatvērtību Ar 3x3 kustības vadītāju Līgu Ruperti sarunājās Ligita Kovtuna.
   29.05.2013

Priekšā kārtējā 3x3 vasara. 2010. gadā tu saņēmi PBLA balvu par savu ieguldījumu šīs kustības tapšanā un augšanā 30 gadu gaŗumā. Ar kādām domām, jaunām iecerēm tu sagaidi vasaru?

Tev taisnība, šī būs trīsdesmit trešā 3x3 vasara. Ar kādām domām sagaidu vasaru? Kā vienmēr, dzīvoju līdzi, priecājos, redzot, kā katra nometne veidojas. Nevaru teikt, ka man būtu kādas jaunas ieceres, galvenās cerības ir - kaut Īrijā, Anglijā, Gaŗezerā un Katskiļos būtu labs skaits dalībnieku, kaut Latvijā, kur dalībnieku netrūkst, pārāk daudzi nepaliktu aiz strīpas! Kaut pietiktu naudas visam nepieciešamajam! Kaut ieplānotās programmas būtu interesantas, lektori interesanti un zinīgi, dalībnieki rosīgi un lustīgi! Ja tiešām runājam par iecerēm, tad būtu lieliski, ja šovasar Kultūras ministrijas rīkotajai konferencei (šādas konferences notiek jau trešo gadu) par sadarbību un palīdzību tautiešiem saglabāt latvisko identitāti, būtu „taustāmi” rezultāti 3x3 virzienā. Liekas skaidrs, ka 3x3 ir labs veids, kā audzināt, saglabāt un stiprināt apzinātu, aktīvu latvietību - gan ārzemēs gan Latvijā.

 Latviešu skolas ir nepieciešamas, bet, lai bērni tiešām augtu par latviešiem, viņiem ir nepieciešama vecāku līdzdarbošanās priekšzīme, latviska vide un nodarbības. Tikai tad, ja bērni redzēs, ka viņu vecāki un sabiedrība augstu vērtē latvietību ne tikai vārdos, bet arī ar darbiem un ka tas ietekmē arī viņu dzīves veidu un izvēles, viņi augs ar pārliecību, ka latvietība ir kaut kas vērtīgs un kopjams. Katru gadu šais konferencēs esmu uzsvērusi, ka šī viena nedēļa 3x3, pavadīta latviskā vidē, visām paaudzēm kopā, ir ideāls veids, kā palīdzēt, lai saglabātu latvietību. Kopš 3x3 kustībā visi darbi tiek veikti bez financiālas atlīdzības, galvenais atbalsts, ko mums tiešām vajag, ir ceļa nauda lektoriem, no vienas zemes braucot  uz otru. It sevišķi nepieciešami ir Latvijas lektori ārzemēs. Neesmu īpaši optimistiska par šīs vasaras konferenci 1. jūlijā, bet cerība ir laba lieta, vai ne? Kaut jel būtu mazāk runas par pētījumiem, kas it kā jāveic, lai zinātu, kā palīdzēt tautiešiem ārzemēs nezaudēt saikni ar Latviju, un vairāk uzklausīšanas un izpratnes par to, ko esam jau veiksmīgi darījuši 33 gadus.

Kā mainījusies 3x3 „publika” - dalībnieki un vadītāji šo gadu laikā?

3x3  dalībnieki un darbinieki ir mainījušies tik daudz, cik vecāko paaudzi lēnām nomaina jaunākas, bet citādi, vismaz man liekas, ievērojamu pārmaiņu nav. Ļoti priecē tas, ka Latvijā ievirzes un nometnes sāk vadīt līdzšinējo vadītāju pieaugušie bērni, kuŗu 3x3 gaitas sākās bērnībā. Arī ārzemēs 3x3 jau labu laiku nevada mana paaudze.

Vai tu kal nākotnes plānus? Kādus?

Speciālus nākotnes plānus īpaši nekaļu, galvenokārt ceru, ka viss ies uz priekšu kā līdz šim, ka 3x3 spēs arī  turpmāk ieinteresēt cilvēkus no visām vecuma grupām, jo tad, ja mums nenāk jauni klāt, necik ilgi pastāvēt mēs nevarēsim. Ceru, ka 3x3 arī  turpmāk vitāli darbosies visās zemēs. Latvijā dalībnieku netrūkst, un ļoti iepriecina tas, ka Īrijā, kur šogad notiks otrā nometne, dalībnieku skaits ir turpat divkāršojies. ASV, Austrālijā un Anglijā dalībnieku skaits ir samērā stabils, vienmēr prieks par jaunajām ģimenēm un gribas, ka to būtu vēl vairāk.

Pastāsti, lūdzu, par saviem visvairāk iepriecinošiem mirkļiem šai darbā! Un arī par sarūgtinājumiem, ja tādi bijuši!

Mana pieredze 3x3 ir bijusi tik pozitīva, esmu guvusi tik daudz gandarījuma, daudz mācījusies, satikusi daudz lielisku cilvēku, ir izveidojušās daudzas 3x3 draudzības, ka grūti sazīmēt, kas būtu visvairāk iepriecinošais. Protams, tas, ka izdevās iedzīvināt mūsu ieceri par 3x3 un sekmīgi novadīt pirmo nometni Gaŗezerā 1981. gadā, mums abiem ar vīru bija milzīgs prieks un gandarījums. Pirmā 3x3 nometne Latvijā 1990. gadā bija nepārspējama, kaut kas tāds, par ko mēs pirmajā 3x3 Gaŗezerā tikai fantazējām – sak’ tagad šeit viss labi iesācies, vienīgais, ko vēl varētu vēlēties, - ja nu to pašu varētu Latvijā, taču nekad nedomājām, ka tas reāli varētu notikt. Un tomēr! Arī grāmatas „3x3 ārpus Latvijas, 1981. – 2011.” iznākšana 2013. gadā sagādāja daudz prieka un gandarījuma. Galvenokārt tāpēc, ka tur melns uz balta redzams, kāds milzīgs skaits latviešu ir nākuši kopā, strādājuši, devuši savu laiku, talantus, enerģiju un līdzekļus, lai par visiem kopā radītu šo mūsu mīļo 3x3, gadu pēc gada, pēc gada... Tas man palīdz apzināties, konkrēti saskatīt, ka mums šeit ir kaut kas tiešām vērtīgs. Ka, brīnumu brīnums, – iznāca, kā gribējās, un vēl tūkstoškārt labāk un krāšņāk. Ko gan vairāk var gribēt? Zinu gan – ko, – kaut varētu tādu pašu grāmatu dabūt gatavu par Latvijas nometnēm... Sarūgtinājumu man nav.

Kas mums ikvienam tavuprāt būtu jādara, lai latviskums un nacionālā pašapziņa neietu mazumā, bet gan ņemtos spēkā?

Ko mums darīt, lai latviskums un nacionālā pašapziņa ņemtos spēkā? Bez šaubām, daudz ko, kas to visu var izdomāt. Bet apzināti izvēlēties latvietību par vienu no savām pamata vērtībām un to savā dzīvē aktīvi kopt, - tas liekas  labs sākuma punkts. Ikdienas dzīvē ieviest kaut daļu no tā, ko darām 3x3! Un, protams, izmantot katru izdevību kopā ar ģimeni un draugiem piedalīties kādā 3x3 nometnē, vienalga, kuŗā pasaules malā.