Par Daugav’s abām malām
Sallija Benfelde    08.08.2023

 

 

Koŗa dziesma “Mūsu zeme” jeb “Daugav’s abas malas” tapa 1935. gadā, ar Raiņa vārdiem un Siguldas jauktā kora vadītāja un Siguldas Dziesmu dienu virsdiriģenta Jāņa Norviļa sacerēto mūziku: Daugav`s abas malas / Mūžam nesadalās: / Ir Kurzeme, ir Vidzeme, / Ir Latgale mūsu.

 

Mazliet vēstures

Stāsts par šo diesmu patiesībā ir stāsts par  tautu, par pleca sajūtu, par  vienotību. Okupācijas laikā šī dziesma bija aizliegto sarakstā, un pirmo reizi publiski to atkal dziedāja 1988. gada 7. oktobra tautas manifestācijā “Par tiesisku valsti” Mežaparka Lielajā estrādē, vēlāk arī citos Atmodas laika masu pasākumos. “Daugav’ abas malas” bija iekļauta 1990. gada XX Vispārējo latviešu Dziesmu svētku programmā, kad to dziedāja Dziesmu svētku kopkoris. Uz Latviju togad pirmo reizi pēc gaŗajiem atšķirtības un trimdas gadiem atbrauca daudzi latvieši. Raiņa vārdi bija simboliski, tie aicināja atcerēties, ka mums ir viena dzimtene, viena valoda, pat ja dzīvojam daudzviet plašajā pasaulē.

 

Gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sabiedrībā nav trūcis domstarpību un pretrunu, jo izpratne par to, kas vajadzīgs mums un mūsu valstij, nereti atšķiras. Tiesa gan, lielajos notikumos joprojām protam atrast kopības sajūtu, esam vienoti. 1990. gada Augstākās padomes vēlēšanās martā piedalījās 81,25 procenti iedzīvotāju – Latvija toreiz vēl nebija atbrīvojusies no okupācijas, arī okupācijas armija vēl bija Latvijā un piedalījās vēlēšanās, netrūka komūnistiskās partijas atbalstītāju, tomēr Latvijas Tautas frontes kandidāti ieguva 131 mandātu, bet kompartijas atbalstītāji tikai 57 vietas. Tas 1990. gada 4. maijā ļāva pieņemt neatkarības deklarāciju. Vēlākajos gados viens no visspilgtākajiem piemēriem tam, ka neesam aizmirsuši par “abām Daugav’ malām”, bija 2012. gada tautas balsojums jeb referendums par latviešu valodu kā valsts valodu. Spilgta tautas vienotības liecība ir Dziesmu un deju svētki par spīti tam, ka gan svētku norisi, gan brīžam arī dziesmu izvēle ir raisījusi diskusijas.

 

 

Viena mēle, viena dvēs`le

2018. gadā tika pieņemts un nākamā gada 1. janvārī stājās spēkā Diasporas likums. Tajā rakstīts, ka diaspora ir ārpus Latvijas pastāvīgi dzīvojošie Latvijas pilsoņi, latvieši un citi, kam ir saikne ar Latviju, kā arī viņu ģimenes locekļi. Likuma mērķi ir ne tikai sekmēt latviešu valodas un kultūras saglabāšanu diasporā un nodrošināt diasporai iespējas brīvi veidot, uzturēt un stiprināt saikni ar Latviju, bet arī stiprināt diasporu kā neatņemamu Latvijas sabiedrības daļu. Likums palīdzēja un palīdz joprojām gan risināt praktiskus jautājumus, ja Latvijas pilsoņi vēlas pārcelties vai atgriezties uz dzīvi Latvijā, gan  mazināt reizēm sastopamo attieksmi “viņi”un “mēs”, ko radīja atšķirīgā pieredze, izglītība un iespējas veidot savu dzīvi. Jāteic, ka savstarpējā izpratne un sadarbība ir mainījusies, augusi, aizvien retāk nākas saskarties ar attieksmi par  mums un “viņiem”. 

 

Viens no palīgiem, kas neļauj aizmirst par Latviju, tuvināt, stiprināt šo tautas izjūtu, informēt par dzimtenē notiekošo, neapšaubāmi ir diasporas mediji. Protams, ir internets, tajā var iegūt daudz informācijas, var izlasīt vismaz daļu no Latvijas medijos publicētā, tomēr ASV, Kanadā un Austrālijā dažādu iemelsu dēļ tas ne vienmēr ir viegli izdarāms. Mītnes zemes medijiem Latvijā notiekošais nav tik svarīgs, lai par to rakstītu, arī skatījums, esot tālu no Latvijas, ne vienmēr notiekošos procesus atspoguļo precīzi. Droši vien ir vērts arī atgādināt, ka Latvijas pilsoņi var piedalīties un piedalās Saeimas vēlēšanās, var piedalīties arī Latvijas deputātu ievēlēšanā Eiroparlamentā, ja nebalso par savas mītnes zemes kandidātiem, tāpēc informācija ir ļoti nepieciešama. Turklāt diasporas mediji informē un skaidro ne tikai par polītikā un ekonomikā, bet arī par mākslā un kultūrā notiekošo. Līdz šim diasporas mediju loma un vajadzība pēc tiem nav tikusi apstrīdēta, dažādu institūciju projektu konkursos finansējuma saņemšanai var piedalīties arī diasporas mediji. Jāpiebilst arī, ka darbs diasporas medijos, kuŗu nav daudz, cilvēki lielākoties darbojas savā brīvajā laikā pēc pamatdarba, jo esošais atalgojums nav liels.

 

Latvijā mediju jomu pārrauga Kultūras ministrija, kuŗas pārziņā ir arī mediju polītikas pamatnostādnes. Šogad top šīs pamatnostādnes laika periodam līdz 2027. gadam, un pēkšņi no šīm pamatnostādnēm diasporas mediji ir pazuduši, nav tajās pieminēti pat ar vienu vārdu. Diemžēl ministrija vēl nav atbildējusi uz Diasporas mediju darba grupas vēstuli par “pzudušajiem” diasporas medijiem. Kolēģi ārvalstīs ar skumju ironiju saka: “Mēs esam neredzami. Mēs esam, bet mūsu nav.” Valsts prezidents, intervijā vaicāts par diasporas medijiem, teic, ka Kultūras ministrija, iespējams, domā, ka Ārlietu ministrija atbild un ir kā kurators arī diasporas medijiem un nesaista Latvijas un diasporas medijus vienotā mediju telpā. Varbūt, ka tā arī ir, bet tādos gadījumos par to tiek runāts, ministrijas vienojas par jomu sadali. Jāpiebilst, ka Diasporas likums uz Latvijā un ārvalstīs dzīvojošajiem pilsoņiem raugās kā uz vienu kopienu, nešķirojot “mēs” un “viņi”. Diasporas mediju izslēgšana no Latvijas mediju telpas – ja tā ir nolemts, atkal pastiprinās šo dalījumu starp savējiem un citiem. Vai hibridkaŗa laikā, kad svarīgs ir katrs patiess vārds, tāda rīcība palīdzēs Latvijai?

Laima, par mums lemi, / Sargā mūsu zemi! / Viena mēle, viena dvēs`le, / Viena zeme mūsu.

 

Starp citu, kāds vienkāršs ne-polītisks stāsts no dzīves, kas kopā ar video publicēts Facebook. Kā zināms, pirmdien, 7. augustā, Latvijā plosījās nežēlīga vētra, nesot daudz postījumu. Pie kādas lauku mājas uz staba atrodas stārķu ligzda, tajā dzīvo ģimenīte – abi pieaugušie stārķi un divi jaunuļi. Pavasaŗos nereti par ligzdu notiek īsti cīniņi, jo ligzdas pastāvīgie “īrnieki” tajā negrib ielaist citus mītnes kārotājus. Stārķi parasti savu ligzdu ļoti sargā no svešiem, arī no sugas brāļiem. Lielajā vētrā ligzdā tās saimniekiem pievienojās vēl trīs stārķu ģimenīte, netika padzīti, un viņi visi kopā izturēja vētru un šķīrās tikai pēc tam, kad tā beidzās.