Panikai iemesla nav
Kārlis Streips    14.06.2022

 

 

Latvijas Centrālā statistikas pārvalde nupat laidusi klajā jaunākos datus par demografijas situāciju mūsu valstī. Virsraksts sabiedrisko mediju portālā LSM.LV par to bija šāds: “Latvijas iedzīvotāju skaits gada laikā samazinājies par 17,5 tūkstošiem.”

 

Pārvaldes pētījumā skaidrots, ka šī fakta pamatā ir apstāklis, ka pērn mirstība Latvijā bija divreiz lielāka nekā dzimstība. Pat ļoti iespējams, ka pie paaugstinātās mirstības līmeņa vismaz daļēji vainīga ir Covid-19 pandēmija, kuŗa divos gados kopš tās pirmsākumiem mūsu valstī ir izmaksājusi dzīvību gandrīz sešiem tūkstošiem cilvēku.

 

Tomēr ar visu to, fakts ir tāds, ka gada sākumā Latvijas Republikā dzīvoja 1,876 miljoni cilvēku. Tas nav mazs skaitlis. Pasaulē iedzīvotāju skaita ziņā mūsu valsts ierindojas 151. vietā no kopumā 235 valstīm. Sarakstā esam vienu vietu zem Ginejas-Bisavas Āfrikā un vietu virs Bahreinas Tuvajos Austrumos. Iedzīvotāju skaits nav rādītājs par attiecīgās tautas ilgtspēju. Mazajā Lichtenšteinā dzīvo vien 38 tūkstoši cilvēku, un tā ir viena no bagātākajām valstīm pasaulē.

 

Ko citu uzzinām jaunajā CSP ziņojumā? Šī gada sākumā Latvijā 46,3 procenti iedzīvotāju bija vīrieši, bet 53,% - sievietes. Tas pierakstāms faktam, ka vīrieši mēdz būt daudz pārgalvīgāki nekā daiļā dzimuma pārstāves un tāpēc vidējais paredzamais mūža ilgums jaunpiedzimušam zēnam mūsu valstī patlaban ir 68,2 gadi, kamēr jaunpiedzimuša meitene vidēji var paredzēt 77,9 gadus gaŗu mūžu.

 

16% Latvijas iedzīvotāju gada sākumā bija pirms darbspējas vecuma un 22,2% - tam pāri. 61,8% populācijas līdz ar to bija darbspējas vecumā. No tā, protams, neizriet, ka visi attiecīgajā vecumā esošie cilvēki strādā. Bezdarba līmenis Latvijā patlaban ir ap 6,5 procentiem, mazāk Rīgā un Pierīgā, krietni vairāk Latgales pusē (14,2% šī gada aprīlī atbilstoši Nodarbinātības valsts aģentūras datiem).

 

Centrālās Statistikas padomes ziņojumā vēstīts, ka gada sākumā 86,9 procenti Latvijas Republikas iedzīvotāju bija Latvijas pilsoņi. Atlikušo nepilsoņu procents laika gaitā samazinājies līdz tikai 9,7%. 2021. gadā 562 personas iesniegušas naturālizācijas pieteikumus, kopumā no tiem Latvijas pilsonībā uzņemti 419, tajā skaitā astoņi nepilngadīgi bērni. Līdz aprīļa beigām šogad pieteikumus iesniedza 309 personas, pilsonībā uzņemtas 166.

 

3,4% Latvijas iedzīvotāju gada sākumā bija citas valsts pilsoņi. Es pats esmu dubultpilsonis, un tāds esmu bijis kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma. Attiecībā uz citiem, ir diezgan daudz cilvēku, kuŗi ir pieņēmuši Krievijas Federācijas pilsonību. 2018. gada Krievijas valsts prezidenta “vēlēšanās” piedalījās 20 765 cilvēki Latvijā. Tas bija mazliet mazāk nekā iepriekšējā reizē, taču aptaujas dati liecināja, ka teju vai visi pēc kārtas balsoja par pašreizējo Kremļa fašistu.

 

Pie tā dēvētā Uzvaras pieminekļa katru gadu 9. maijā pulcējušies fašista tā dēvētās “Krievu pasaules” atbalstītāji. Pēdējos trīs gados nē, jo divus gadus bija ar pandēmiju saistītie ierobežojumi un šogad sakarā ar Kremļa fašista genocīdu Ukrainā pasākums vienkārši tapa aizliegts. Tiesa, tas netraucēja atsevišķus cilvēkus it īpaši nākamajā dienā, 10. maijā pie okupācijas puļķa sarīkot visai pamatīgu ļembastu. Tas cita starpā izmaksāja amatu iekšlietu ministrei Marijai Golubevai.

 

Nebūt negribu apgalvot, ka visi Latvijā dzīvojošie Krievijas pilsoņi ir mūsu valstij nelojāli. Tomēr lielās kaimiņvalsts bezgalīgā un kaitīgā propaganda savu ir panākusi. Īsi pēc kaŗa sākuma Ukrainā veikta aptauja, kuŗā konstatēts, ka liels vairākums latviešu respondentu kaŗā atbalstīja Ukrainu, bet nelatviešu kontingentā tādu bija krietni mazāk Arī tas ir rādītājs.

 

Vēl viens interesants fakts CSP pētījumā ir atzinums, ka šī gada sākumā 63% valsts iedzīvotāju bija latvieši un 24% - krievi (atlikušo tautību pārstāvji veido daudz mazākas kopienas). Varam atcerēties, ka PSRS okupācijas laikā bija lielas bažas par iespēju, ka okupētajā Latvijā latviešu procents paslīdēs zem 50%. Tā tas, paldies Dievam, nenotika, bet būtu okupācija turpinājusies vēl gadus desmit, grūti spriest, kāda mūsu valsts tad būtu.

 

Komentāra rakstīšanas dienā savā TV24 telekanalā vadīju raidījumu “Preses klubs,” kur viens no viesiem bija kādreizējais Saeimas deputāts Imants Parādnieks no Nacionālās Apvienības. 13. Saeimas vēlēšanās viņš palika aiz svītras, bet kā kompensāciju saņēma darbu kā Demografisko lietu centra vadītājs. Tā darbojas Pārresoru koordinācijas centra paspārnē. Parādnieka kungs raidījumā teica, ka nepieciešams ļoti lielā mērā palielināt atbalstu ģimenēm ar bērniem, jo dzimstības līmenis esot krietni par zemu tautas ataudzei. Tā tas ir, jā, taču grūti spriest, ko tur lietas labā darīt. Fakts ir tāds, ka daudzi jauni cilvēki, tajā skaitā sievietes, vēlas vispirms sev nodrošināt kārtīgu dzīvi ar kārtīgu darbu un kārtīgiem ienākumiem un tikai pēc tam varbūt domāt par ģimenes izveidošanu un bērniem. Ir arī fakts, ka pietiekami daudz jaunu cilvēku izglītības laikā vai pēc tam pārceļas kaut kur uz ārzemēm, kur darba vietas varētu būt labākas un ar krietni labāku atalgojumu. Papildu atbalsts ģimenēm ar bērniem arī ir laba lieta, taču tas jāskata kontekstā ar citām valsts vajadzībām, tajā skaitā, piemēram, vecuma pensijām, kuŗas arī aizņem ievērojamu daļu budžeta līdzekļu.

 

Komentāra beigās vēlos atzīt, ka saruna par demografiju latviešu tautā nebūt nav nekas jauns. Nesen man kāda izdevniecība atsūtīja pagaŗu materiālu par Latvijas pirmo Valsts prezidentu Jāni Čaksti, kas bija rakstīts ne īpaši labā angļu valodā un līdz ar to prasīja pārrakstīšanu. Cita starpā materiālā bija minēta uzruna, kuŗā Čakstes kungs vērsās pie Latvijas sievietēm, bilstot, “ja katrā latviešu ģimenē būtu seši bērneļi, Latvijas iedzīvotāju skaitu jau vienas paaudzes laikā varētu palielināt no 2,5 līdz 7,5 miljoniem.” Pašam valsts prezidentam bija deviņi bērni. Taču mūsdienās tik lielas ģimenes ir retums nudien.