Nams ar likteni
Ligita Kovtuna    21.09.2021

 

 

Namiem, tāpat kā cilvēkiem, kuŗi tajos dzīvo, arī ir likteņi. Sevišķi raibs un pārbaudījumiem pilns tas bijis namam Rīgā, Elizabetes ielā 33, vienai no Michaila Eizenšteina jūgendstila pērlēm, kas aplūkojama Laika Mākslas kalendāra 2022. gada februāŗa lapā. 

 

Ar nama saimnieci Hēliju Staņislavsku iepazināmies un sadraudzējāmies brauciena laikā uz Sibiriju. 2011. gadā. Es braucu kā žurnāliste, Hēlija – atdot godu savam tēvam un arī Soļikamskas cietumā 1942. gada 18. maijā nošautajam krusttēvam, minētā nama īpašniekam Kārlim Jansonam, kā arī pārstaigāt Sibirijas takas, ko, būdama bērns un jauniete, mina gaŗus 16 gadus. 

 

Hēlija kopā ar dēliem rūpes par šo namu pārņēma savā ziņā. Kā būtu vērpies nama liktenis, ja tas nenonāktu tieši tavās rokās? – vaicāju Hēlijai. 

 

H. S.  Esmu par to daudz domājusi – ja nu toreiz, laikā, kad Latvija kļuva brīva un īpašumus sāka atdot tiem, kam tie īstenībā piederējuši, es būtu atteikusies?! Acīmredzot viss notika tā, kā bija jānotiek, es biju tajā vietā un tajā laikā, kur bija jābūt. Liktenis. 

 

Šī māja man vienmēr bijusi īpaši mīļa un dārga. Kad pēc Sibirijas gadiem atgriezos Rīgā, uzreiz devos uz Elizabetes ielas namu, kur vienu gadu biju dzīvojusi, – to gadu pirms 1941. gada jūnija baisajiem notikumiem. Nams piederēja krusttēvam, bet mana ģimene dzīvoja piecistabu dzīvoklī Krišjāņa Barona ielā. Krusttēva ģimenei bija 11 istabu dzīvoklis Elizabetes ielā 21a. Kad 1940. gadā ienāca krievi, vajadzēja „sašaurināties”, un mēs kopā ar krusttēva ģimeni pārvācāmies 33. nama 7. dzīvoklī. 14. jūnijā aizveda krusttēvu, 19. jūnijā – manu ģimeni. Man tajā dienā palika deviņi gadi, māsiņai Renātei bija gads un četri mēneši.   

 

Atgriezusies Rīgā, namu ieraudzīju gluži citādu, nekā to atstājām, – noplukušu, ļoti sliktā techniskā stāvoklī, pagalms pilns ar mēsliem un tukšām pudelēm... Mūsu dzīvoklī bija iemitinātas vairākas ģimenes. Te valdīja postaža. 

 

Kad valstī sākās denacionalizācijas process, devos uz archīvu sameklēt dokumentus. Es taču visu zināju – krusttēvs šo namu bija nopircis par paša pelnītu naudu. Krusttēvam kopā ar vēl diviem kolēģiem piederēja veiksmīga rēdereja, un māju Elizabetes ielā viņš nopirka 1937. gadā. Es biju aculieciniece notikumiem, kas šeit risinājās, zināju, kur ir radinieki. Un nolēmu – ja jau esmu palikusi  dzīva, man ir jādara viss, lai namu atgūtu un sakoptu. Lai gan man teica: „Kam tev tās klapatas!” Tiešās mantinieces, manas māsīcas Amerikā deva man pilnvaru rīkoties, lai gan pašas bija nolēmušas namu pārdot un nopirkt  citu māju mums, Latvijas radiniekiem. Māsīcai Viviānai stingri pateicu, ka svešā mājā dzīvot neiešu un ka esmu gatava uzņemties nama apsaimniekošanu. Tolaik man bija 60 gadi. Mani dēli Viesturs un Kaspars tolaik vēl studēja. 

 

Jūs uzņēmāties titānisku darbu – atjaunot lielu namu Rīgā, kas turklāt ir valsts nozīmes architektūras piemineklis...

 

Neteikšu, ka tas bija viegli, jā, man bija bailes, vai spēšu to paveikt, bet saņēmos un nolēmu riskēt. Šolaik tas būtu vēl grūtāk, jo ir augušas būvmateriālu cenas, augušas arī birokratiskās prasības. Par laimi, savulaik iepirku Anglijas firmā flīzes, ko tā ražojusi jau pirms simt gadiem, jo tādas – autentiskas – man pieprasīja Valsts kultūras pieminekļu aizradzības inspekcija. 

 

Un tomēr – esmu laimīga un gandarīta, ka varēju paspēt visu izdarīt, ka krusttēva nams ir sakopts un lepni stāv Rīgas centrā.

 

Kad sākām saimniekot, no „veciem laikiem” neviens iemītnieks te nebija palicis, namā mita padomju laika mītnieki, 95% krieviski runājošie iebraucēji, kuŗiem te nekas nebija svēts. Piemēram, 4. dzīvoklī  mītošais īrnieks bija nojaucis un pārdeva grezno, vēsturisko kamīnkrāsni un par iertirgoto naudu nopirka automašīnu Žigulis... Tālaika namu pārvalde to mierīgi pieļāva. Tika laupīts, aizkrāsots, dedzināts, parketa grīdas „rotāja” gludekļu „silueti”, kas uz tām karsti nolikti. Krievu dzērājvīrs, kam palūdzu nespārdīt ar kāju cēlkoka durvis, mani solīja nogalināt, citi, kam aizrādīju, teicās apliet ar verdošu ūdeni. Nu, tādi „stāstiņi”. Turklāt viņi nemaksāja ne īres maksu, ne par komūnālajiem pakalpojumiem, bet es nekad neatslēdzu ne elektrību, ne apkuri, ne karsto ūdeni –  jo domāju, ka tas var kaitēt namam. Tā kā nams bija avārijas stāvoklī, lielākajai daļai iemītnieku pēc likuma, Rīgas pašvaldībai bija jāpiešķir dzīvokļi, taču īrnieki par mani ņirgājās un dzīvokļus neatstāja, novilcinot laiku. Tagad namu apdzīvo inteliģenti, patīkami cilvēki.

 

Nama fasādi rotā īpašnieku iniciāļi. 

 

Kādā bezmiega naktī iedomājos, ka fasādē ir divi tukši ovāli virs parādes durvīm, kur labi iederētos krusttēva un krustmātes iniciāļi – ĢJ un  KJ. Lūdzu dēlam Viesturam, lai uzzīmē skices, tad ģimenes „mākslas padomē” vienojāmies par labāko variantu un pasūtinājām. Pirms tos uzlikt, vajadzēja architektūras pieminekļu inspekcijas atļauju, ko laipni deva tolaik tās priekšsēdis Georgs Baumaņa kungs, ļoti zinošs un krietns vīrs. Saskaņoju, protams, arī ar māsīcām, un ar gandarījumu kādā mūsu jūgendstila lielākās autoritātes grāmatā izlasīju, ka „nav ziņu, kad iniciāļi uzlikti, bet tie ļoti labi iederas nama kompozīcijā.”

 

Ik gadu 14. jūnijā jūs pie nama iededzat svecīti un pieminat krusttēvu un visus tos, kas gāja bojā deportācijās. 

 

Šai dienā  pirms 80 gadiem, agrā rīta stundā, kad visa Rīga šausmās raudāja, tieši no šī nama izveda manu krusttēvu. Starp citu, čekistiem līdzi bija arī operdziedātājs Rūdolfs Bērziņš, kuŗu itin bieži krusttēvs bija financiāli atbalstījis. Bērziņš par dzeršanu bija atlaists no darba Operā, un viņam pateikts, ka tiks atpakaļ, ja „palīdzēs aizvest savu draugu, kuģinieku Jansonu uz lapu vāģiem”, kā Mariss Vētra raksta savā grāmatā “Mans Baltais nams”.

 

Jāteic, šo namu neizjūtu kā īpašumu, nē, tā ir mana sirdsmāja, kur reiz dzīvoju kā laimīgs bērns, kuŗam bija tēvs un arī krusttēvs. 

 

To, ka krusttēvs nošauts, arī uzzināju mūsu valsts archīvā. Kad prokurors man laipni parādīja viņa „lietu”, es turpat kabinetā zaudēju samaņu. Zināju, ka mans tēvs nošauts, bet cerēju, ka vismaz krusttēvs nomiris dabīgā nāvē. Trieciens bija liels... Prokurors man uzlēja ūdeni, lai es atģistos... Kad atguvām namu, uzreiz nolēmu, ka krusttēva piemiņu vajag iemūžināt. 

 

Ko tu ieteiktu darīt ar Stūŗa māju, jeb kā to tagad mēdz saukt – Teteru namu, ko kā ar karstu kartupeli – nevar saprast, kā būt? 

 

Izgājusi cauri Sibirijas mūža mežiem un zinot, kas notika ar manu tēti, krusttēvu, arī ar brāli, ko nošāva Sibirijā 13 gadu vecumā, domāju, ka nekas cits, kā vienīgi okupācijas un represiju mūzejs tur nevar būt, šaubos, vai kam citam tur ir vieta. Skaists nams, bet ar pārāk drāmatisku auru.